Ziņas par incesta faktiem mēs parasti nespējam uztvert emocionāli neitrāli, ne sevišķi labi spējot nostaigāt pa „dusmu tiltiņu”, kā esmu to nosaucis. Cilvēkam vajag „labās” dusmas vai „dusmas kā dusmas” – pretējā gadījumā viņš nevar izveidot efektīvas robežas un adekvātu psiholoģisko aizsardzību. Šādas dusmas veido to tiltiņu, pa kuru jānostaigā, lai tiktu tālāk. Taču bieži vien mēs krītam no šī tiltiņa uz vienu, agresijas pusi – dusmas nevis sargā savu saimnieku, bet uzbrūk kādam, ko (arī drāmas trīsstūrī) izjūt kā ienaidnieku vai uzbrucēju sev. Bet no tiltiņa var nokrist arī otrā pusē – tad dusmas kļūst par vainas sajūtām, kas uzbrūk savam saimniekam. Tieši par vainas sajūtu mēs šeit painteresēsimies vairāk.
