Trīs, gluži kā trīsmiesīgais (trīsgalvīgais, sešrocīgais) milzis Gērions(I, II), Hrisaora(I, II, IV) dēls un Medūzas(I, IV) mazdēls. Visi kopā, cieši un apkampti. Trīs, bet varbūt simptpiecdesmit.

Piecdesmit, gluži kā Pallanta III (III-6) piecdesmit milzīga auguma dēli. Gluži kā piecdesmit danaīdas pret piecdesmit Aigipta (III-1) dēliem. Un kā piecdesmit Priama (III-11) dēli pret visu ahaju mobilizēto pasauli.

Un viens, kas varbūt pats nezin, kāpēc ir palicis viens. Viena Hipermnēstra (III-1). Viņa nezin kāpēc nav iedūrusi nazi sirdī Linkejam I (III-1) - vienam no saviem piecdesmit brālēniem, savam mīļākajam. Neskatoties uz to, ka četrdesmit deviņas māsas danaīdas (III-1) to ir izdarījušas un tagad četrdesmit deviņi brālēni un līgavaiņi guļ sarkanās asiņu peļķēs savā kāzu naktī. Četrdesmit deviņas danaīdas. Viņas nepaliks bešā. Nāks jauni vīrieši, kas viņas gribēs,  un viņas tos pieņems. Saskaņā ar to, kā viņi noskries distanci. Bet varētu jau arī vienkāršāk – izlozējot. Satiec pirmoreiz savu vīru pie baznīcas, dažas minūtes pirms laulībām, kāda starpība.

Bet četrdesmit deviņām danaīdām par slepkavībām būs jācieš. Lai gan – varbūt tās nemaz nav ciešanas – liet ūdeni caurā mucā Aidā (II) pēc nāves. Liet un liet un nepieliet, bet visu laiku liet. Vienalga kāds vīrs, vienalga kāds ūdens, vienalga kāda dzīve, ka tik ir ko darīt, ne būt.

Nu bet Hipermnēstra, viena pret četrdesmit deviņām? Viena pati? Brrrrr… Pret tēvu, pret četrdesmit deviņām māsām? Un Tēsejs (III-6), viens pret piecdesmit Pallanta III dēliem, brālēniem? Un Zevs (II, III-2, III-3, III-4, III-5, III-8, III-10, III-11, IV), viens pret trīsreiz simts rokām un trīsreiz piecdesmit galvām, kuras jādabū par sabiedrotajiem ar vienu galvu, jo ar divām rokām tas nav iespējams. Vispirms pret gigantiem (I) un tad pret titāniem (I, II)? Lai olimpiskajiem dieviem tiktu viss, ko vien var gribēt – teikšana, stāsti, ambrozijs un vīns? Muļķības – nākotne, attīstība, dzīve un cīņa!

Sāpes. Četrdesmit deviņi skatās uz vienu un izjūt sāpes, jo tas viens ir aizgājis no viņiem un atstājis caurumu, kas sāp un kaist un neliek miera. Viņi jau nespēj tiktāl padomāt, ka varētu būt skaista atšķirība – vienam būt kopā ar vienu, nevis četrdesmit deviņiem ar četrdesmit deviņām. Nevar padomāt, jo sāp. Ja sāp, tad vajag, lai sāp arī citiem, tas atvieglina. Nevajag domāt, iegrūdīsim nazi sirdī kāzu naktī, kad vismazāk to gaida.

Un laiks ies pa riņķi, nekad nebeigsies, cilvēki būs laimīgi un atkal būs Zelta laikmets.

Jo cik labi ir just biedra plecu! Un izdzirdēt, kā Zevs sauc kaujā PRET! Patiesībā jau nav svarīgi pret ko, svarīgi, lai esam vajadzīgi, un izrādās, ka esam. Visi kā viens, visi pret visiem. Sāpīgi, ka četrdesmit deviņi, bet sāpes var varēt nejust un var varēt iedomāties, ka esam piecdesmit, kā agrāk visi kopā! Mēs uzveicām gigantus! Jā, kopā ar visiem, ko Zevs aicināja. Un pēc tam mēs uzveicām titānus – kopā ar Hēraklu (I, III-3, IV), ko Zevs aicināja, arī ar vienačiem kiklopiem (I). Bet tie bijām mēs, mēs esam vajadzīgi, mēs esam kopā, mēs esam stipri un mēs esam letiņi.

Nu bet tā Hipermnēstra? Un tas nenodurtais Linkejs I? Kas tie par tādiem ķēmiem? Kurus mēs vēl kaut kā, varam sasāpēt atsāpēt pārsāpēt, mūsējie, kaut arī nodevēji taču. Nu Bet tas Tēsejs? Nemaz nerunājot par Zevu, kas visu šito tur savās rokās un vada nezin kādās, droši vien krievu, žīdmasonu un aiz slinkuma vārdā nesasaucamu uzglūnētāju interesēs. Sāp jau arī tam vienam un viņš jūtas vainīgs, lai nesajustu, ka sāp. Es esmu daļa no jums, kaut arī esmu viens.

Nu ja, bet Hērakls, tas visu izšķir. Varam mēs te padižoties, pamaršēt šurputurpu, kamēr viņš vēl nav aicināts, bet mēs jau zinām – kaut kad tas beigsies. Mūžīgi tā nevar būt. Jo mēs esam hekatonheiri, brāļi Ilmāri,  kas zina, ka atnāks viens. Un mums sāpēs, iedomājoties, ka mums varbūt būtu jābūt sadalītiem piecdesmit daļās. Un mēs no tā kauksim, ārdīsimies un apklust nespēsim. Asiņosim un rimties nerimsim ne mūžam. Nenorimsimies un tādēļ mierinājumu gūsim tur, kur Zevs mūs sūtīs. Un Tartars, izrādās ir apdzīvojama vieta priekš mums! Elle mūsu mājas!

Un tā mēs skatāmies uz jums no elles, tu - Hipermnēstra, Tēsej, Zev un Hērakl! Jo jums ir vārdi, jūs neesat viens pliks bez kaut kā tomēr.  Jūs esiet bagāti un par to jūs dabūsiet pa purnu. Neviens jūs neslavē par to, ka esiet viens un to jūs arī negaidāt? Nevajag melot, gaidāt! Ne tikai gaidāt, bet drebat no tā, ka mēs nāksim. Jā, jā nāksim neaicināti. Patlaban mēs vēl esam kā rēgs, kas klīst nez kur, kas varbūt pat Europu II (III-1, IV) viszina šurputurpu.  Bet mēs nāksim!

Vai Hērakls jūs glābs? Un vai Zevs to aicinās? Un vai viņam tūkstošgados nav aizmirsies Hipermnēstras un Tēseja vārds? Vai tiešam kaut kas var notikt, ja viņi ir viens?

Neslavēsim. Jo mūsu daudzgalvu uzslavas tiem nozīmētu satikt šausmas – atkalbūt par piecdesmito daļu no hekatonheira.