Nekas nav mūžīgs. Beidzas arī laiks, kuru pavadīju mājaslapā, kas uzbūvēta uz UCOZ platformas. Tādas krieviskas, vecmodīgas, nedinamiskas, vīrusu nedrošas. Tomēr manām nu jau realizētajām vajadzībām gana labas. Mīļas ar to dīvāniņu pie loga. Es varēju te mitināties, sapņot un domāt savas daudzās domas. Šeit es sarakstīju vismaz sešas grāmatas, varbūt vairāk, kuras tagad pa vienai nāks ārā. Šis ir pēdējais bloga ieraksts šeit.

Lasu prof. Gunta Zemīša rakstu „Agrīnā valstiskuma veidošanās problemātika Latvijas teritorijā”, kas iekļauts Jāņa Stradiņa kopāvilktajā četrsējumniekā „Latvieši un Latvija”. Daru to, lai dabūtu kādu informāciju un inspirāciju domāt par latviešu feodālajām tradīcijām un mūsu attīstību šajā aspektā.

Tagad es arī esmu hekatonheiriskajā Twiterī. Rodas visādas ierosmes un jaunas domas – tas pozītīvi. Lai gan – saslēgšanās ar citu viedokļiem un pārliecībām ne tikai ierosina. Arī ierij, suģestē un liek aizsargāt to, kas varētu būt mans viedoklis, bet kuru es uzzinu tikai aizsargāšanas gaitā.

Skatos kā Nīderlande mēģina izrēķināties ar Meksiku uz zaļā futbola laukuma un aizdomājos par sportu – gan vispār, gan tādā vairāk nacionālā un vīrišķā griezumā.

Civilizācijas vēsturē kaut kad ir bijis tāds laikmets, kad nospiedošs vairums dēlu nekad nav pieauguši tādā mērā, ka uzdrošinātos aiziet no mātēm. Šie dēli līdz pat savai nāvei dzīvojuši māšu vai māsu organizētā vidē, iekļaujoties kopējā darba dalīšanā ar savu lielāko fizisko spēku un varbūt arī citiem talantiem, kas cēlušies no vīrišķa nejūtīguma un orientētības debesu – domāšanas un abstrahēšanās spēju virzienā.

Pārdomājot iespaidus no žurnāla „Psiholoģijas pasaule” retrīta dalībnieču uzrunāšanas pagājušo piektdien trīsarpus stundu garumā, atgriezos pie domām, kas mani nodarbināja, rakstot bloga ierakstu „Incests, iedvesma un celibāts” četrus gadus atpakaļ - 2010. gada 3. maijā. Es domāju par Dieva radīšanu un šo to tam ierakstam pierakstīju klāt.

Braucot garām Dailes teātrim, nevar nepamanīt provokatoriskos vārdus, kas uzkāpuši uz tā jumta – DEMOKRĀTIJA IR STIPRI PĀRVĒRTĒTA. Tie to ir darījuši sakarā ar jauno Viestura Meikšāna režisēto „Ričardu III”, kuru vēl neesmu redzējis, gan jau. Bet pats lozungs, kopā ar citām lokālām un globālām norisēm nu jau ilgāku laiku prasās tikt pārdomāts. Tas izdodas asāk, ja jautāju personiski sev – vai es esmu demokrāts?

Šodien man dzimumdiena. Neko negribas pašam izdomāt, tādēļ šķirstu Ausmas Cimdiņas sastādīto zinātnisku rakstu krājumu „Imants Ziedonis. Piederības meklējumi, brīvības treniņš” (apgāds Zinātne), uz kura atvēršanu pagājštrešdien biju aizgājis, un priecājos. Kaut vai par to, ka vienā grāmatā apvienoti daudzi izcilākie dzejnieka citāti. Un arī par dažām šeit atklātām domu paralēlēm, kas gan viņam, gan man.

Sieviete, kas sēž man pretim jūt, ka viņa man patīk. Viņa pieder pie tām, kuras daba apveltījusi nevis ar kuslu meitenīgumu, bet stingru, nobriedušu sievišķību, kurā ne pēdējo lomu spēlē vīrišķo dzimumhormonu ietekme. Parupja sejas āda un balss, skarbi sejas panti, spēcīgs, tomēr graciozs ķermenis.

Uzrakstījis pagājušās nedēļas bloga ierakstu, savās pārdomās apstājos pie vārda „titanomahija” un krietni par to aizdomājos. Gribēju atgriezties pie pirmsākumiem, Hēsioda „Teogonijas” un tās izskaidrotājas, cienījamās Maskavas Valsts universitātes profesores A. A. Taho-Godī, kuras "Греческая мифология" man vienmēr ir pa rokai. Kaut ko izdomāju svētdienas vakarā, kaut ko - pirmdien no rīta.