Titanomahija ir tikai pirmā no cīņām, kurās Zevs un tā kā Dēla olimpiski demokrātiskais princips gūst virsroku pār Tēvu, patrimatriarhālo feodāli, oligarhisko Kronu, viņa brāļiem, māsām un dažiem jaunākiem to radiniekiem. Lai izcīnītu uzvaru, nepietiek tikai ar olimpisko dievu un titānu kauju, tā neizšķirta ievelkas uz desmit gadiem. Dievi prot pasaukt palīgā hekatonheirus (simtročus), kurus es uztveru gan kā „tautu”, gan kolektīvo principu, pretstatā individuālajam - tādējādi atkāpjoties, regresējot un it kā taktisku apsvērumu dēļ atdodot pozīcijas. Ar to pietiek, lai uzvarētu titanomahijā – nav sarežģīti, vai ne? Tomēr ir ļoti sarežģīti, jo individuālais princips uzvar, pateicoties kolektīvajam (tautas) atbalstam. Uz šīs cīņas fona interesantākais ir formālais titāns Prometejs, kurš zināja, ar ko cīņai jābeidzas, tomēr neprata nostāties uzvarētāju pusē, par ko tika piekalts pie Kaukāza klints.

Pēc Hēsioda titanomahijai sekoja Gajas (Zemes) un Tartara (dziļās pazemes) dēla Tīfona I dzimšana, kam kopā ar māsu Ehidnu I būs lemts sadzemdināt visādus briesmoņus, ar kuriem vēlākos laikmetos cīnīsies varoņi Hērakls, Bellerofonts un Tēsejs. Zevs Tīfonu I uzvar un es ar to saprotu saprāta (apziņas, Logosa) uzvaru pār psihiskiem impulsiem, kas nāk no vēstures – zemapziņas.

Bet ar to vēl nekas nebeidzas – seko gigantomahija. Giganti pēc Hēsioda versijas ir Gajas un Ūrana bērni, bet ir arī cita versija, kuru es savās Shēmās vairāk atbalstu – ka tie Krona kastrācijas akta rezultātā,  ir dzimuši bez mātes, no Ūrana asinīm un sēklas, gluži tāpat kā erīnijas (atriebības dievietes) un Afrodīte I, kas no jūras putām radās pie Kipras salas (Zelta Kiprīda). Lai uzvarētu arī gigantus, Zevam un citiem olimpiskajiem dieviem nepietika tikai ar heakatonheiru (tauta) atbalstu, palīgā bija jāsauc arī Zeva dēls un Zeva sievas faktiskais audžudēls (pusbrālis tātad) Hērakls, kurš nerīkojās tāpat kā vectēvs Krons attiecībā pret vecvectēvu Ūranu. Hērakls cīnās tēva pusē un tas izšķir gigantomahijas rezultātu. Viņš faktiski savieno Māti un Tēvu.

Rakstot par titanomahiju, es, protams, domāju ko modernāku, piemērām Ukrainas notikumus, kuros kauja starp dieviem un titāniem tiek izcīnīta jau kuro reizi vēsturē un šoreiz varbūt arī mūsu, latviešu, vietā. Ukraina ir atnākusi pie mums. Tā parāda (ne pirmo reizi, bet varbūt visuzskatāmāk), ka Aivars Lembergs pieder pie titāniem, turklāt ne jau pie to augstākā līmeņa. Viņam šodien jāmanevrē, vai parādīt sevi kā Putina titānu piramīdā esošu (to viņš dara – ar saviem publiskajiem paziņojumiem un tiekoties ar Krievijas vēstnieku, it kā ne politisku, bet „tikai” ekonomisku motīvu vadīts), vai likt viņu uztvert kā neatkarīgās Latvijas oligarhiskās piramīdas Tēvu, kas viens pats visu nosaka. Process notiek un, manuprāt, viss izgaismojas, mēs beidzam izjust Lembergu kā kaut ko būtisku. Jo viņa ietekme jau ir tikai mūsu galvās... Šķiet, ka Lembergs kļūst mazāk svarīgs kairinātājs ne tikai politiķiem, bet arī tautai. Viņš parāda, ka nespēj garantēt kārtību savā Ventspilī, kā rezultātā tiek ievainoti NATO karavīri! Objektīvi tas nav nekāds baigais arguments, bet subjektīvi, kā mēs to izjūtam, tas Lembergu atstāj vienu ar Putinu, kuram viņš ir labākajā gadījumā 121-ais svarīgākais. Zevs uzvar! Vai tiešām uzvar? Kurā pusē ir tauta – hekatonheiri? Un kurā – Hērakls? To mēs drīzumā redzēsim!

Ir iespējams, ka mēs vienā jaukā dienā pamodīsimies ar sajūtu, ka Lembergs nav nekas. Un tad viņš arī nebūs nekas. Tiesvedības „nezin kāpēc” sāks ritēt raiti un pienāks laiks arī spriedumiem.

Tikko pagāja 15. maijs, kuru neviens sevi cienošs medijs nevarēja palaist garām un šogad tas laikam vispamatotāk no visiem gadiem. Interesanti, kā vēsturnieki par to izsakās. „Ir”ā runājas Aivars Stranga, viņš ir ļoti skeptisks par mūsu Ulmaņa - Krona ieguldījumu. „Sestdiena” ir daudz vispusīgāka, ko varētu saprast arī – bez pozīcijas.

Pēdējā „Sestdienā” runājas Jānis Jurkāns – viens no nedaudzajiem latviešiem, kas ieskatījies acīs Putinam. Viņš neuzticas tautai (hekatnoheirus palīgā nesauc), jo tā esot vainīga, ka nebalso par pareizajām idejām. Nu jā – Jurkāns jau tāds slavens snobs, ar polisku piesitienu. Bet piesauc citu, varbūt ne snobu, bet – aizvainoto, Alvi Hermani, kurš teicis, ka vēlēt varētu ļaut tikai ļaudīm ar augstāko izglītību, kas maksā nodokļus. Jurkānaprāt, tas ir skandalozi (Eiropai), bet jūtams, ka viņš Hermanim labprāt piekristu. Arī es neesmu bijis tālu no šādām domām.

Ko mēs še redzam? Ir daži intelektuāļi, kas uzskata zem sava goda „pieglaimošanos” tautai. Viņi gribētu, lai tauta pieglaimoties viņiem. Un ja tas nenotiek, tad jājūtas aizvainotiem un jāieņem tāda augstprātīga stāja. Bet Lembergs gan tā nedara, viņš uzrunā arī visādas tantes, kas par viņu stāv un krīt. Hēsiods teiktu – Zevs ir šķirts no hekatnoheiriem, kopā ar tiem ir Krons, tādēļ desmit titanomahijas gadi vēl turpinās.

Nu, bet kā tad ar demokrātiju, runājot modernā valodā? Man liekas, tā ir attīstījusies, it kā slēpti. No vienas puses, to ir sekmējis jauniešu, kas dzimuši neatkarīgajā Latvijā, skaita relatīvs pieaugums. No otras – visa šī titanomahija, kas aizņem laikrakstu pirmās lappuses, tomēr nav šo lappušu cienīga, jo stāsta tikai par virspusi. Man liekas, tuvojas brīdis, kad pēkšņi un pašsaprotami visi jutīsies brīvi un varbūt pat gatavi tiešajai demokrātijai kā Šveicē. Man liekas, ir ilgi brieduši procesi, kuriem neviens nav sekojis, bet kas izlauzīsies.

Visas šīs titanomahiski – oligarhiskās mokas varbūt bija vajadzīgas, lai izaugtu jauna paaudze, lai vecākās paaudzes kaut vai caur emigrācijas pārbaudījumiem attīrītos no oligarhiski padomiski feodālās patīnas. Tomēr grieķu mitoloģija mums māca, ka nekas nav slikts. Ka viss jau kādreiz ir bijis un kādreiz vēl būs. Un augstākais, kas varētu būt, ir apzināšanās, kā šie visi procesi notiek.

Man šķiet, Lembergs ir izdarījis liktenīgu kļūdu, mūsu tolerances mērs ir pilns. Apbrīnojami, ka robeža nav juridiska, bet gan psiholoģiska.

Es šeit negribu ilgi apstāties pie domas, ka visam sava vieta - arī titāniem, oligarhiem, feodāļiem. Tie ir vajadzīgi kā vēsturiski, mitoloģiski, sociāli un psiholoģiski pīlāri, uz kuriem viss turas. Tie reprezentē Tēva un Vecāku principu, kas tādai "bāriņu tautai" kā latvieši ir un būs nepārvērtējami svarīgi.

Taču, lasot par Ulmaņa režīmu pirmskara Latvijā, kaut kur pavīdēja arī doma, ka karš, iespējams, paglābis vadoni no sistēmas sabrukuma negoda. Pat ja tā nebūtu, esmu aizdomājies par jautājumu - cik Tēvs var būt empātisks attiecībā pret visām bērnu izaugšanas vajadzībām? Jo gan mitoloģiski, gan vēsturiski diktatūras veidojas no aizvainojuma, arī Krons atņem Rejai bērnus aprīšanai, ne jau lai labāk par tiem rūpētos. Tas, ka viņam dažreiz sanāk rūpēties labāk, ir nemitīgāks konkurences ar Māti rezultāts. Ģimenē ir divi varas centri, ne vairs viens.

Tomēr jaunais dramaturgs Jānis Balodis "Ir"ā saka (un tie īsti neesot viņa vārdi, bet plakāts uz Dailes teātra - neesmu to redzējis), ka demokrātija ir stipri pārvērtēta. Taisnība, esmu to teicis jau agrāk. Bet tikpat liela taisnība būs teikt, ka tā ir nenovērtēta. Un arguments par pasaules kārtību, kas prasa kādam piederēt, manuprāt attiecas uz patriarhālo un matriarhālo principiem, kas spiežas cauri olimpiskajam. Man baisa šķiet iedoma, ka ja es dzīvotu Austrumukrainā, kur tiek dibinātas visādas "neatkarīgas republikas", man būtu kaut kā jākomunicē arī ar visiem šiem bandītiem, kuri ne jau tādēļ cenšas pārņemt varu, ka grib parūpēties par mani, t.i. tautu. Nav vēl aizmirsušies 90-tie gadi Latvijā, kad katram sīkuzņēmējam (un ne tikai) vajadzēja, lai tam būtu "jumts". Putina režīms faktiski ir tāds pats gigantisks jumts, kurš rūpējas galvenokārt par savējiem, proporcionāli hierarhijai piramīdā.

Nesajūsminos par bārdainām meitenēm, bet man šķiet, ka arī satraukšanās par tādām ir tāda kā nedaudz slima. It kā, ja nesatrauktos, tad visas meitenes varētu sagribēt būt bārdainas vai visi puiši censtos kļūt par meitenēm. Man šķiet, demokrātiju novērtēt var tad, ja kādu laiku nākas padzīvot diktatūrā. Ar to es domāju ne tikai politiku un lielās sistēmas. Arī uz ģimeni un indivīdu kā sistēmu tas attiecas ne mazāk.

Zevs titānus nogāž Tartarā, dziļi pazemē. Taču pēc tam apžēlojas un aizsūta uz Svētlaimīgo salām kaut kur Rietumos. Gan skaisti, attiecībā uz saviem vecākiem, gan pareizi - jo tiatāni jau nav nekāds noiets etaps kādā tikai lineārā attīstības procesā. Šis process ir arī cirkulārs, jeb spirālisks. Par titāniem vienmēr būs jādomā - gan to trūkuma, gan pārpalikuma gadījumos.