Izklausās jau šokējoši un var rasties aizdomas, ka gribu šokēt šokēšanas, nevis kaut kā jauna pateikt gribēšanas pēc. Lai ieviestu šeit nedaudz vairāk skaidrības un uzticības maniem labajiem nodomiem, nākas griezties pie zīmējuma, kurš daudz smukākā veidā būs manā jaunajā grāmatā „Pilni pagrabi partizānu”, kurai jāparādās grāmatnīcās kaut kad jūlija pirmajā pusē.

Šajā zīmējumā mēs redzam vīrieti, kurš ar visām savām lomām ir pilnībā pavērsts pret sievišķo. Esot šādā pozīcijā, visas idejas vīrieša galvā var būt saistītas tikai ar sievieti un sievišķajām lomām, kas pēdējam visumā patīk, neieslīgsim te pārāk sīkos sīkumos. Idejas par Nelaimīgās Dievietes laimīgošanu, par Dzemdes skaistuma pielūgšanu utt., viss, kā jau tas manis jau ticis un vēl tiks aprakstīts. Vīrieti šajā virzienā tur nepieciešamība dabūt atļauju dzīvot. Nu labi – dažos gadījumos dabū „tikai” iedvesmu, šajā vārdā ietverot arī ļoti daudz ko citu, kas jau ticis manis pateikts par daudzajām sievietes lomām, uz kurām raugās vīrietis.

Taču no patriarhālā viedokļa vētījot, tas viss ir nepareizi un lieka spēku izšķiešana – dot Dzemdei un Dievietei, gaidot kādu to abu labvēlības zīmi un atļauju dzīvot. Tādēļ visas senās un jaunās patriarhālās ideoloģijas mēģina pagriezt Ziedotāju – Varoni pret Tēvu un Dēlu. Izveidojas Svētā Trīsvienība – Tēvs, Dēls un Svētais gars, kas ir enerģētiski un ideoloģiski noslēgta sistēma, un kuru garantē tikai celibāts, ja kādas gan citas garantijas vispār ir iespējamas. Skaidrs, ka tikai ticība un tās apliecinājumi vien šai te Trīsvienībai mēdz būt pārāk vāja, vai Dzemde un Dieviete – pārāk stipras.

Protams, matriarhālais pretosies daudzos un dažādos veidos, jo, ja Ziedotājs – Varonis vairs neziedo Dievietei & Dzemdei, tas tām būs milzu pazemojums. Līdzīgs, kādu tas izjūt pret gejiem, kas (dažu, laikam jau atraidītu sieviešu uztverē) uzdrošinās pamest sievietes un izturēties pret tām pret kā nekam nevajadzīgām, neinteresantām un uz visinteresantāko vīriešu uzmanību pretendēt nespējošām otrās šķiras būtnēm. Tādēļ Svētajai Trīsvienībai jāpiešķir vislielākā iespējamā autoritāte, kuru stiprina nevis geji, kas ir dabiski neVaroņi un neZiedotāji, bet gan heteroseksuālu vīriešu – priesteru celibāts.

Dažos gadījumos, kā piemērām ar marķīzu de Sadu, nekāda Ziedotāja – Varoņa pavēršana pret Tēvu un Dēlu nav bijusi iespējama – ne visi spēj un ne visiem jāspēj būt Dieva priesteriem. De Sads bija un palika mūžīgs Dzemdes un Dievietes kalps, kurš nespēja par savu kalpošanu nefantazēt, neatcerēties un nerakstīt pat patriarhālajā cietumā. Tur viņam nedeva rakstāmpiederumus, tādēļ par savu padevību mūžīgi sievišķajam viņš bija spiests rakstīt uz sienām, ar saviem izkārnījumiem...

Skaisti jau tas skan - Svētais Gars! Ortodoksāliem Dieva kalpiem varbūt tas nav patīkami, bet man kā zinātniski ievirzītam preparētājam svarīgi – norādīt, no kādām idejām šī ideja ir izaugusi, kas ir Svētā Gara pamatā. Būtībā esmu jau pateicis – pirmkārt, no vīrieša Varoņa un Ziedotāja lomas, par kurām esmu izrakstījies krustām šķērsām, jau no „Bendes Meitiņas un viņas tēvs” laikiem. Bet vēl dziļāk, zem Varoņa un Ziedotāja idejām, atrodas Dzimumloceklis un tā spēja apaugļot. Ne velti tad, kad es detalizēti pētu Dzemdi, dažas sievieškārtas komentētājas diezgan aizskartā tonī rekomendē man neaizmirst Fallu – varbūt aiz intereses par to, bet varbūt aiz kautrības par Dzemdes partizānu noslēpumu nākšanu gaismā.

Bet falliskie kulti – kā Papardes Zieda mistērijas, grieķiskais Priapa kults vai Junga sapnis par Fallu, kas nokarājas (nokarājas?) no Saules, ir auglības kultu vīrišķā daļa un attiecas uz bezpersonisko un dēmonisko (pirmscilvēcisko) Erotu I, kura izteicējs, kā aizpagājušā ierakstā „Ja tas kādam jāzina” par to vēstu, ir bijis arī I. Ziedonis:

Es stāvu zaļā zieda kātā,

Man tikai ziedēšana prātā.

Tāda, lūk, tā Svētā Gara senču līnija.

Sakot Dievs – Tēvs un Dievs – Dēls, mums arī nevajadzētu tikai debesīs lūkoties, it kā no turienes šie divi būtu nolaidušies. Ja jau Debesis, tad drīzāk kā glābšanās vieta, kā Lidojošā sala, vīriešu klosteris vai zinātniski pētnieciskais institūts. Taču, lidinoties nevajadzētu aizmirst, ka šīs abas Svētās Trīsvienības daļas tādas, nemainīgas un akmenī iekaltas, nav bijušas visu cilvēku un Dieva vēstures laiku. Dievs – Tēvs un Dievs – Dēls ir cēlušies no Tēva un Dēla lomām.

Domājot par kristiešu Dievu, nevajadzētu aizmirst, kā šīs abas lomas izceļas – to joprojām var redzēt katrā ar dēliem svētītā ģimenē. Viss sākas ar Dēla dzimšanu no Mātes miesas, kurā Tēva iesētā sēkla nav tik viegli pamanāma – tātad Dēls ir Mātē un vēlāk tuvu tai, lai vēl vēlāk ietu no tās prom, bet – cik ātri? Tuvība Mātei automātiski nostāda to viņas pusē strīdos ar Tēvu un Dēls, pats to nemanīdams, iegūst Mātes izjušanu sevī, Mātes patiesību un Mātes sāpes, vienlaikus kļūstot par Tēva nodevēju. Sākotnēji viņš tiek nostādīts Mātes pusē un viņa paša spēka ziņā ir izaicinājums tikt līdz Tēvam. Pie Tēva nonācis, tas atvainojas – piedod, Tēvs, ka es gulēju ar Tavu sievu! (Dēli guļ ar savām mātēm, ja ne seksuāli, tad emocionāli, bet robeža starp šiem aspektiem nav nemaz tik skaidra. Par to vairāk esmu runājis kaut vai šeit - http://www.mammamuntetiem.lv/emuars/11828/psihologi-psihoterapeiti-psihiatri-teti-nelauj-izmantot-savu-delu . ) Un Tēvam, piedodot, arī pašam ir jāpalūdz piedošana – piedod, Dēls, ka es to pieļāvu!

Tas jau tā jauki un mīļi, ka apraudāties var. Bet vīrieši jau, kā zināms, neraud, turklāt netic arī viens otra vārdiem, lai cik jauki tie izklausītos. Ne Tēvs, ne Dēls netic viens otram, kamēr tie savstarpējo attiecību vērtīgumu nav pierādījuši darbos. Nu un tad Tēvs saka – „pierādi Dēls, ka tu mani mīli vairāk kā Dzemdi un Dievieti un Māti/Meitu! Upurē viņas man!”.

Par to jau vispār nedrīkst tā runāt, jo tās tādas ne tikai dullas, bet klaji ķecerīgas domas, tomēr – vardarbība pret sievieti kā Dzemdes&Dievietes templi un šī tempļa sagraušanas akcijas, sākotnēji un vēsturiski ir bijušas ziedošanas akcijas Dievam. Ne jau Jaunās Derības trīsvienīgajam Dievam, bet Vecās Derības dusmīgajam, vai pat vēl senākam – kādam Baālam, Kronam vai Erotam I. Dažreiz šajā, no mūsdienu viedokļa, vardarbīgajā ziedošanas akcijā ir piedalījies arī Tēvs pats – atblāzmu no šādām akcijām mēs redzam motivācijā, kas realizējas kā grupveida izvarošana. Skaidrs, ka tā nevar būt seksuāli motivēta. Bet tā nevar būt arī ar varas iegūšanu motivēta, jo kāda gan tur izvarotāju grupai vara iegūstas. Šādā veidā tiek pazemota un dubļos iegrūsta Dieviete un pieķēzīta Dzemde.

Miermīlīgāka ziedošanas akcija vīrišķajam Dievam ir Tēva un Dēla došanās uz publisko namu (meitu māju) – Dievietes teritoriju, kuru organizē Māte, bet Altāra lomu, uz kura notiek ziedošana, Meita. Šādas ziedošanas miermīlīgums un iesaistīto personu brīvprātība tomēr sēj šaubas par to, vai tiešām tā ir ziedošana Dievam. Jo vienlaicīgi tā ir arī klasiska ziedošana Dievietei – tā dabū gan sēklas upuri, gan ziedojumu – atlīdzību par pakalpojumiem, kādi tie ir ziedotājaprāt.

Ķecerīgi – nevardarbīga ziedošana aiziet Dievietei, nevis Dievam! Šis vardarbības motīvs pētniecībai ir bijis aizliegts līdz šim... Tomēr man šad tad nākas aizdomāties, kā tas nāk, ka cilvēku tirdzniecība (sieviešu iesaistīšana prostitūcijā) ir vienīgais organizētās noziedzības veids, par kuru tiek notiesāts aptuveni vienāds skaists abu dzimumu pārstāvju. Varbūt šī ir ziedošana Dievam – ne jau tam jaunajam, trīsvienīgajam, bet tā tālākam sencim – no abu dzimumu pārstāvjiem!

Jūtīgākām dvēselēm, kas jau sašūt par manu līšanu kur nevajag (atkal) atgādināšu, ka ziedojumi senajam vīrieškārtas Dievam bija ne tikai seksuāli – piemērām, Zeva dēls Tantals izvārīja savu dēlu Pelopu, lai pasniegtu to maltītē Zevam un citiem olimpiskajiem dieviem, kas tādu upuri nepieņēma, riebumā novēršoties. Bet gan jau Zeva priekšteči tādus upurus pieņēma, ja jau Tantalam kas tāds varēja ienākt prātā.

Ziedojums Dievam neapšaubāmi ir Tēva atzīšana par ģimenes galvu un patriarhāta nodibināšana. Tāpat arī feodālo valstu izveidošanās ir notikusi uz Dievietes rēķina, kura ilgus gadus par to klusu cietusi. Un ziedojums Dievam ir zemapziņas, mitoloģijas un visa sievišķā pirmsākuma noliegšana, kas lieliski izdodas ne tikai šodienas vīriešiem, bet arī tā sauktajai modernajai sievietei.

Nobeigumam vēl viena svarīga doma, mēģinot atbildēt uz jautājumu – ko sievietes dara Dieva baznīcā? Ja viņu Dzemdes un Dievietes ir atstātas vienas, neatzītas un tukšas, bet vīrieši vai nu lidinās uz Lidojošās Salas, vai iet pie dievgalda – ko gan viņām būs darīt? Jādodas turp, kur pazuda Varonis un Ziedotājs.