Es vienmēr izlasu jaunākās sporta ziņas un šad tad brīnos, kādēļ man tas vajadzīgs. Jo tajās ziņās jau stāsta arī, cik minūtes laukumā pavadījis kāds mūsu hokejists piemērām Baltkrievijas čempionātā vai kādā no Ziemeļamerikas junioru līgām. Ziņo arī par citu valstu sportistiem, turklāt ne vienmēr sportiskas vēstis. Par skandāliem kaut kādiem un modes jaunumiem sportā. Un es tik lasu un brīnos kāpēc man to vajag? Arī par sporta veidiem, no kuriem neko nesaprotu, piemērām motosportu.
Interesanti, kāpēc mūsu žurnālisti pieliek darbu, lai savāktu ziņas par latviešu sportistiem visā pasaulē? Jāsaka, ne jau tikai par sportistiem – re ku viena Amerikas latviete dabūjusi lomu kaut kādā populārā amerikāņu seriālā – ne tikai ziņa, bet vesela intervija Kultūras Dienā. Vai Īrijā kāds latvietis notiesāts, bet Anglijā latvieši nodibinājuši kaut kādu biznesu un tas redz, sekmējas.
Tas viss laikam attiecas mūsu dzīvi nacionālajā kolektīvajā Aiterā – un sportam tajā, izrādās ir būtiska loma. Sports veido kaut kādu neredzamu nacionālo telpu, kura var tikt paplašināta, bet var arī sašaurināties. Panākumi liek sajusties laimīgākam, pašapzinīgākam, lepnākam. Bet zaudējumi sāp, pavisam reāli, izjūtami un nopietni.
Mani nebeidz nodarbināt jautājums – kas cilvēkiem liek sevi mocīt smagos treniņos un sacensties, ilgus gadus. Lai būtu visaugstākajā līmenī, ir nemitīgi sevi jāpārvar. Nepietiek ar to, ka cilvēkam tā ir profesija, ka viņš saņem naudu un ne mazu dažreiz. Liela nauda vēl nav pietiekošs iemesls, lai sportists psiholoģiski gribētu būt tur – pašā augšienē. Mēs zinām - ir daudzi, kam ir talants ķermeniski, bet viņi nekļūst par augsta līmeņa sportistiem. Tāpēc, ka negrib to emocionālo slodzi, tā viņus neizaicina, neaizrauj.
Bet ir cilvēki, kurus aizrauj, iedvesmo, kam ir sapnis uzvarēt. Kas izjūt to kā ļoti svarīgu lietu. Kam šāda dzīve šķiet visjēgpilnākais, kas vien var būt. Un es šeit nedomāju tikai spēju izturēt stresu, vai tikt galā ar lampu drudzi. Tas ir kas cits par ko runāju – specializēties kādas neredzamas garīgas nacionālas telpas paplašināšanā. Just izaicinājumu un interesi ar to nodarboties.
Man liekas, šeit ir kaut kādas paralēles ar karu. Šodienas vidējais krievs palaiž gar ausīm ziņu, ka Krimas anektēšana noēdīs Krievijas pensiju kapitālu. Viņš satiek citu krievu, sit kulaku sev pie krūtīm un svin – „Krim naš”! Ne viņš tajā Krimā kādreiz bijis, ne būs, bet viņam tā ir svarīga. Un kaut kas tajās jūtās ir līdzīgs ar līdzjutēju prieku un lepnumu par sporta uzvarām, sevišķi ja tās gūtas grūtā un aizraujošā cīņā. Ja uzvarai atdots viss un vēl vairāk. Tātad – sports ir mūsdienu karš. Un sportisti – karavīri.
Ar ko tad notiek cīņa sportā? Vai tad tikai ar sava ķermeņa fiziskajām un psiholoģiskajām iespējām? Vai tad tikai ar pretiniekiem? Jā, protams, šis nav nepareizas atbildes. Tomēr vērojot, kā Latvijas hokejā jau kādus 40 gadus nemainīga ir tradīcija labāk spēlēt pret stipriem pretiniekiem un sliktāk – pret sava līmeņa vai vājākiem, nevar nesecināt, ka „problēma ir galvās”. Pie kam – nevis konkrētu hokejistu galvās, bet kaut kādā „nacionālajā galvā”, kaut kādā kolektīvajā pat ne zemapziņā. Kādā aiteriskajā garīgajā telpā un tas unikālajā inteliģencē.
Tas ir tik interesanti – ūdens spēj būt ļoti smalks un noturīgs informācijas nesējs. Bet šī informācija – ka jākaujas ar stipriem, bet jānespēj mobilizēties ar vājiem – arī kaut kur glabājas, droši vien Aiterā, par kuru un tā tukšumiem esmu jau šo to rakstījis. Nu kā tā var būt – vinnēt amerikāņus un somus, bet zaudēt baltkrieviem, vāciešiem un šveiciešiem un nepaņemt „savu vietu” astotniekā? Bet līdzīgi jau bija arī basketbolistiem pēdējā Eiropas čempī. Lai netiktu astotniekā, vajadzēja izdarīt neiespējamo un zaudēt Beļģijai, kas arī sekmīgi tika paveikts.
Te mēs nonākam pie interesanta fenomena – bailēm uzvarēt. Tātad bailēm no līdzšinējās garīgās telpas paplašināšanas. Tiklīdz parādās iespēja sasniegt ko nebijušu, sāk trīcēt rokas. Bet tas nozīmē, ka sasniegums tiek izjusts kā jauna darba uzņemšanās – kaut kādu garīgo debesu paaugstināšana. Tātad – ja tu kļūsti par čempionu, tad esi izmainījis kaut kādu kolektīvo garīgo profilu, esi pievienojis kaut kādu virtuāli aiterisko krimu un tagad vari ar to lepoties. Tātad – mēs nepareizi domājam, ka uzvara – tas ir sportista prieks un atvieglojums. Nē – tā ir sportista uzprasīšanās uz lieku darbu, smagu un nepateicīgu būtībā. Un daudzi to neuzņemas, atsakās. Ir vienkārši labi sportisti, bet nevis izcili.
Kā piemēru šeit var minēt to, kā tagadējas Krievijas hokeja izlases galvenais treneris Znaroks savulaik iestūma vārtos ripu kopā ar Šveices vārtsargu un Latvijas hokeja izlase iekļuva A divīzijā, kur spēlē nu jau padsmit gadus. Bet šis notikums laiku pa laikam tiek pieminēts un ne velti. Znaroks ir tāds, kas spēj uzlekt augstāk par to telpu, kurā ir dzīvots līdz šim. Tagad mums vajadzīgs tāds jauns znaroks, kas „ar gaļu” ievilks mūs astotniekā.
Daži to sauc par uzvarētāju raksturu. Bet īsti precīzi tas nebūs. Es to sauktu par alkām paaugstināt debesis, kas būtu pretēji bailēm uzvarēt. Es to sauktu par kaifu no kādas jaunas garīgas Krimas iekarošanas. Citiem ir bailes to izdarīt, bet citiem – kaifs. Tāda īsti karavīriska motivācija, kaifs iekarot.
Interesanti šajā ziņā ir parunāt par Ernestu Gulbi. Viņa sasniegumi, protams, ir sensacionāli. Sporta veidā, kurā ir tik blīva konkurence un kurā grozās milzu naudas, ietikt pasaules desmitniekā ir slavējams panākums bez kādiem „bet”. Un skaidrs, ka šajos sasniegumos viņam ir bijis ļoti jāsaņemas attiecībā uz tikko aprakstīto debesu paaugstināšanu. Viņš to ir izdarījis – vēlāk, nekā no viņa tas tika gaidīts un prognozēts, tomēr – labāk vēlu nekā nekad.
Taču Gulbja sakarā atkal tāda interesanta nianse – pēc pusfināla sasniegšanas Frech Open ziņa, ka visu nopelnīto naudu un vēl vairāk sportists tūliņ pat nospēlējis kazino. Tā, protams, var būt arī preses pīle, tādas ziņas šodienas tenisu dara krāsaināku. Un, ņemot vērā, ka tenisisti par spēlēšanu nereti saņem mazāk nekā par reklāmām, kurās piedalās, būt skandalozam ir izdevīgi.
Taču – nākamajos turnīros pēc lielā panākuma – straujš kritums. Un tad mums tomēr jāizvirza tā pati baiļu uzvarēt hipotēze, par ko šeit runāju. Gulbis acīmredzot nav no tiem sportistiem, kas kaifotu no iespējas paaugstināt debesis. Viņam uz to ir jāsaņemas. Bet šo darbu darot, rokas trīc un nauda tajās deg. Viņš nav kā Znaroks, kas paņems vairāk nekā viņam pienākas un mierīgi noturēs paaugstināto debesjumu.
Sakarā ar Gulbi nāk prātā arī divi citi izcili latviešu sportisti, kuriem visaugstākie sasniegumi sākās ap to pašu vecumu, kas tagad Ernestam. Es šeit runāju par Valdi Valteru un Helmutu Balderi. Latviešu vīrieši nenobriest ne 18 ne 20 gadu vecumā. Bet tam nav sakara ar to, ka esam ziemeļnieki. Ar leišiem, zviedriem vai norvēģiem tas tā nav, viņiem mēdz būt arī ļoti jauni un izcili vīri sportā.
Man liekas, Valteram noteikti nebija raksturīgas bailes uzvarēt, tādā ziņā viņš bija izcila sporta personība, viņš varētu uzņirgt par tādām bailēm, ja vien par tām būtu aizdomājies. Bet visticamāk jau nav aizdomājies, viņš neticētu, ka tādas eksistē – kādas muļķības, viņš teiktu, vajag tak saņemties! Un vajag mācīties no manis, viņš teiktu! Ha!
Balderis nebija tik atvērts un ekstraverts, daudz sarežģītāka dvēsele. Bet viņu motivēja kaut kāds kaifs pierādīt saviem nelabvēļiem, ka viņš ir vislabākais. Un vienlaicīgi ar šo pierādīšanu viņš arī cēla tās debesis, pats laikam pat īsti to nepamanot. Viņš iekaroja plašas garīgas teritorijas. Viņam tas nebija tik smagi kā Znarokam, „ar gaļu”.
Ļoti reti gadās, ka izcili sportisti būtu arī spoži intelektuāļi. Un reti notiek arī, ka čempioni spēj būt arī labi treneri. Manuprāt, sportista daļa ir debesu turēšana un celšana kā tādam Atlantam. Viņa psihei jābūt nodarbinātai ar to, no viņa nav jāprasa nekāda emocionāla vai intelektuāla inteliģence. Tomēr nevarētu teikt, ka Altlants var būt Atlants tikai tad, ja ir tāds patruls un sāpju nejūtīgs. Man liekas, dažos gadījumos sportisti izstrādā ļoti sarežģītus rituālus, kā gatavot sevi startam un kā tikt galā ar gaidāmo uzvaru – tie prasa ļoti specifisku intelektu, tāpat visas tās ēšanas, atpūšanās un režīma ievērošanas lietas.
Taču visinteresantāk ir domāt par sportistu ķermeņa inteliģenci. Galu galā, ķermenis ir mūsu pirmās smadzenes un daudzi refleksi iestrādājas tajā. Skatoties, ko dabū gatavu Tonija Pārkera vai Vasiļa Spanuļa ķermeņi basketbolā, kā viņiem „atnāk vaļā” un risinājumi atrodas sekunžu daļu laikā, mute paliek vaļā no apbrīnas. Man liekas, viņi gan paši jau ir pārstājuši brīnīties, par savu ķermeņu radošumu, tā viņiem ir kļuvusi jau tāda kā norma.
Runājot par ķermeni basketbolā es arī no sevis zinu, par ko runāju. Jaunībā, kad mugura nebija stīva un kustoties nesāpēja visas malas, lēciena augstākajā punktā, kad sākas sekundes daļas bezsvara stāvoklī, varēja notikt viss kas. Es atceros, kā starpspēļu dienās man patika fantazēt, ko ķermenis tādu jaunu varētu „izdomāt”, tās bija aizraujošas fantāzijas. Bet augstas klases sportistiem tas varētu būt vēl izteiktāk – kopt un priecāties par šādu savu inteliģenci.
Kamēr es te tā rakstos, nīderlandieši sakāva Meksiku, lai gan vēl 87. minūtē meksikāņi bija vadībā. Uzvarēt izdevās, pateicoties dzelžainai ticībai, kas pēdējās spēles minūtes sapresēja tādā kā stresa nospriegotā smagu debesu celšanā. Meksikāņi zaudēja raksturā, lai gan bailes uzvarēt viņiem droši vien pārmest nevarētu. Arjens Robens „sameklēja” savu 11 metru soda sitienu starp pieciem apjukušiem meksikāņiem. 33 grādu karstumā, pašā cīnas izskaņā kaut ko tādu „izdomāt”!
Nu jā, bet nīderlandieši savas spējas gūt uzvaras un pierast pie tām jau guvuši no savas vēstures. Kuru gan paši kaldinājuši. Mums tāda vēsture nekad nebūs, jo nebūs vairs lielo ģeogrāfisko atklājumu, nebūs koloniju bagātības. Būs nedaudz vairāk drošības no neprognozējamā krievu lāča. Un būs sports, kurā varbūt var sevi uztrenēt un pierādīt pasaulei to, ka latvieši savas debesis nenometīs zemē, bet cels augstāk.
Tātad sanāk, ka viņiem sieviete ir tuvāk Sievas lomai, bet mums — tuvāk Mātes lomai. Tas, protams, atkarīgs gan no vīriešiem, gan sievietēm. Viņi ar sievieti var vairāk rēķināties kā ar savējo, bet mums šeit ir vēl nopietna politika jāievēro. Vai jāuzvar, diezgan labs strēķītis vēl — lai panāktu, ka uz lidojošās salas ir abi.
Un tad var vieglāk iztēloties drīkstēšanu uzvarēt. Vispār tur ir atkal tāds paradokss: it kā tak māte nekad nebūs pret dēla uzvaru, tomēr dēlam tas prasa tādu esību, kas saistīta ar aiziešanu no mātes, uzmešanu.
Bryuver, Ņemot vērā, ka Mančestra jeb Mančestera ir futbola meka, viņu - mančesteriešu prāt, tad loģiski, ka tajā stadionā notika futbola spēles. Katrs brits fano par kādu futbola klubu, katram sava krāsa un gan jau arī dziesma. Reiz es sarkanā jaciņā biju izdomājusi doties uz centru - pretējā virzienā arēnai tieši laikā, kad visi devās uz spēli, katrs kaut ko sarkanu uzāvis mugurā. Es, viņuprāt, uzvedos kā jukusi vai vismaz apmaldījusies - pretīmbraucošās mašīnas pīpināja un māja ar rokām man un rādīja pareizo virzienu. Bet tā, kā es ne reizi tajā stadionā neiekļuvu un pati savām acīm neskatīju, kas tur notiek, tad manā varā ir to mitoloģizēt. Tur kāva pūķus visi Mančestras vīri. Un es biju princese, kuras dēļ tas viss. Bet varbūt stadions pats ir briesmonis, kas visus aprij un atrij. Bet varbūt tā esmu es, kurai vajag visu vīru spēku, lai nobeigtu pūķi sevī…… Man patīk pasaciņas.
Latvijā nav tik jaudīga fanošanas kultūra. Varbūt tas ir tādēļ, ka mūsu ikdiena jau ir cīņa un karš - it sevišķi pārmaiņu laikā tas tā bija izteikti. Man toreiz likās, ka britu sejas ir dumjām acīm - tuvu skatienu, ka mākonis tepat pie karotēm nosēdies. Latvijas ļaudīm skatiens ir ass nemitīgi. Bet varbūt tāpēc, ka Lielbritānija ir sala - un tur, lai arī karaliene ir sieviešu dzimtē rakstāma, krogos alus tek pāri lūpai un noklāj leti un grīdu peļķēm, kurās vīri iebrauc ar elkoņiem un sit kausu pret kausu - kā īstiem večiem pienākas. Un sievietes tur tādas lielām, raženām krūtīm nepievērš vērību tādiem sīkumiem kā priekšspēlei - pieiet un novelk noskatītajam puisim bikses. Varbūt tā tikai iegadījās, bet tas mani - balti nākušu tautu meitu nošokēja. Latvijai pāri nākušas visādas kultūras un esam visu ko smalku saskatījušies un samācījušies un pieņēmuši par savu. Uz salas viss ir vienkārši - to viegli pārskatīt un pārvaldīt. Tur genoms noturīgs bijis līdz nolietojies. Turklāt vienkāršajai tautai pietiek, ja smalka ir karaliene - viņi paši pa to laiku droši var izvirst. Īsāk sakot - uz salas nekas cits neatliek kā organizēt krāšņus mākslīgus kariņus - futbola spēles, ja ne iekšējos teritoriālos cīniņus, jo salu iekarot svešajiem nav izdevies laikam jau nekad. Britam nav jāveido sava lidojošā sala - viņiem tāda ir pavisam reāla un sievietēm kaut kā arī uz tās atrodas vieta. Un mums, savukārt ir tā privilēģija katram sevī izauklēt - izaudzināt sev karali vai karalieni, jo cits vai cita jau mums nav.
Tā meitene, kas izskrēja futbollaukumā spēles vidū nebija itāliete. Viņa bija TV realitātes šova draiskule Zemene latviete. Kāpēc latvieši sasaistījās? Un itāļi atraisījās? Tas, ka ar itāļiem tā, liekas pašsaprotami. Itāļi uz ielas vienmēr uzsmaida un rāda, ka patīk viņiem bellas, bet latvietis gandrīz galvu nepaceļ. Ir sajūta, ka latvietim nepienākas, ka viņš pagaidīs, pacietīsies. Varbūt pie tā vainīgs tas 'pirmās nakts tiesību atdošanas svešajam' sindroms? Bet varbūt latvietim sieviešu ir par daudz jau kopš bērnības… un atkal jau viņa - sieviete - mēs te iznākuši savā lidojošajā salā - arēnā kariņu paspēlēt - pacīkstēties, bet ko tā te atkal lien pa vidu? Sievietēm jābūt nodalītām - jāsēž savā tornī, nost no acīm un jāgaida! Un tikai ar domu spēku jāatbalsta savi tautieši - kā pirmatnējās ciltīs - rituālu laikā sievietes no vīriešiem nošķīra fiziski, bet sasaucoties abām grupām tie viens otru uzskurināja līdz katarsei. Arī karā un medībās aizejot vīri varēja rēķināties, ka sievas sapulcēsies vienkopus un sūtīs savu spēku šiem ar dziesmām, dejām un sazin kādām vēl raganu medību laikos aizmirstām izdarībām. Bez sieviešu palīdzības nevarēja izdoties ne kauja ne medības - tā toreiz šie uzskatīja. Bet sievietes bez vīriem bija nedrošībā un nepaēdušas un nepabarojušas bērnus. Viens bez otra nu nekādi. Varbūt latvietim izveidojies kaut kāds aplams reflekss caur daudzajiem kariem un krišanām - “es tev' mīl', ka nost!” - kā filmā “kolka cool” jaunēklis dievojās. “Nost” - pats nost vai citu nost? Parasti pats aizvācas. Un varons' tas, kurš paliek. Kurš iztur.
Lāsma, vai Tev ir arī sava interpretācija, kas tajā Skonto laukumā notika? Itāļus meitene iedvesmoja, latviešus — sasaistīja. Varbūt tā bija itāliete? Jeb tam nav nozīmes? Interesanti, vai te apstiprinās tas, ko jau spriedām, vai te ir vēl kaut kas, vai vispār ir citādi. Izskatās gandrīz pēc atslēgas šīsnedēļas tēmai.
Man gadījās 3 mēnešus dzīvot Mančestrā. Tas bija sen, kad vēl nepazinu ne savus bērnus, ne arī to vīrieti, kurš uzvarēja, jo uzdrīkstējās. Kādu dienu pa kluso ieliņu gar manas istabas logiem sāka straumēm plūst vīru bari. Visvisādi - veci un jauni, ar draugiem, ar dēliem un tēviem daži arī ar sievām un meitām. Viņu sejās bija kas nenovēršams. Tie devās pēc kaut kā apsolīta kā apmāti. Pēc brīža pa manu atvērto logu istabā ielauzās daudzgalvainā pūļa kopīgi izkliegti bauri un rēcieni, kas pārtapa brīžam gavilēs, brīžam skaņa noslīdēja zemu līdz pat vaidam, kas atkal pārtapa ietekmīgi vienotā skanējumā kā dziesmā. Tā pulsēja un viļņojās, līdz atskanēja kulminējoša sprādzienveidīga nāves un uzvaras rēkoņa… it kā būtu uzveikts gārdzošs nezvērs. Drīz vien, kā atrijas no milzīgas rīkles, pūlis virzījās atpakaļ. Noņurcīti, piesārtušiem vaigiem un sviedru trijstūriem pār muguru kā asiņainām brūcēm. Dažs turpināja gavilēt, bet cits svaidīja dūres, kā solīdams atriebt… Kāds streipuļoja un stutēja savu draugu kā kritušo. Procesija, kā magnēta vilkta, parādījās un pazuda uz manas ielas ik nedēļu. Reiz nolēmu piekļūt kaujas arēnai tik tuvu, lai aizkrīt manas ausis. Jo saskatāmākas bija stadiona aprises, jo klusākas un mēmākas bija tā iekšas. Tas ierijis visus kaut-gribētājus sevī bija apjozies ar necaurlaidīgu mūri. Pelēkās sienas nozaga skatu, un atņēma skaņu, sargādamas noslēpumu sevī. Kāda vecāka dāma ar radio pie auss staigāja gar klusējošajām sienām. Viņa sekoja notikumu gaitai frekvencē tik vērīgi, it kā gaidītu savu kārtu. Viņa zināja, ka pienāks brīdis, kad atvērsies vārti, kā milzīga mute un satrakoti vīri kā lavīna velsies tieši pār viņas galvu. Un viņa tad varēs atkal sajust, kā ož uzvara un zaude. Viss skaļums un varenums, kas nogranda arēnas māgā pa taisno kāpa debesīs, atbalsojās pamalēs un notrīsēja princešu sirdīs. Es atgriezos savā tornī, klausījos un gaidīju. Kad procesijas galā vilks pūķi ar nocirstām galvām un nokraus tā rumpi kopā ar citiem kritušajiem pie mana loga kā milzīgu kalnu, pa kuru pie manis kāds rāpsies. Es izkāršu pretī sarkanu bizi.
Tas nevarēja būt futbols, ko es tur dzirdēju, jo es pēcāk biju aizgājusi uz vienu spēli tepat Skonto stadionā. Neviens te nerēca kā brīdī, kad dzīvība karājas mata galā. Pa zaļu paklāju skraidīja krāsaini latviešu un itāļu futbolisti. Latvieši sita golus vairāk un precīzāk. Itāļi kustējās kā vēl neatmodušās vardes mūsu drēgnajā vasarā. Un pēkšņi laukumā izskrēja meitene. Sarkanās biksītēs un pusgarās futbola zeķēs. Viņas kailās, stingrās krūtis skrējienā viegli šūpojās un melnie mati plīvoja. Viņa izskatījās kā ar bumbas spērienu atmodināta sniegbaltīte un nesaprot, kurš ir viņas princis… Laikam visi. Viņa smaidīga skrēja starp apmulsušajiem futbolistiem, kuriem spēle uz mirkli bija kļuvusi ārpus laika un telpas. Neviens netvēra meiteni, neviens nespēra bumbai. Spēles shēma bija nobrukusi vai gluži otrādi - izgaismojusies spožāk kā prožektoru jaudā. Viņa izmeta vēl draisku līkumu un apsardzes pavadīta noskrēja malā. Spēle krasi pārsvērās. Latvieši pēkšņi kļuva izklaidīgi un it kā ļimstošiem ceļiem trenkāja bumbu kā saindētu ābolu. Bet itāļi iekarsuši, atdzīvojās un viņu sitieni vairs nebija atvairāmi... viņi baudīja saldo uzvaras garšu ar latviešu princesēm, kuras gaidīja aiz arēnas sienām.
Es iebridu mālainā lauku dīķī, kura sarkanais ūdens apskaloja manas pirtī sakarsušās krūtis kā divas vientuļas salas. Receklīgājā dīķa dibenā arvien dziļāk iestiga manas kājas, un vilka mani prom. Man reiba galva un es sāku zust pati sev. Es gribēju iemērkt savus matus sarkanajā ūdenī, lai atvēsinātu kūpošo galvu, bet likās, es vairs tad nepiecelšos. Es klusēju, un nesaucu palīgā. Es skatījos viņam acīs un gaidīju. Manas acis jau aizgriezās. Es nobijusies grimu. Viņš vēroja mani kā sastindzis gandrīz par ilgu. Tad beidzot padeva man roku un es ieķēros tajā un turos. Turos ar visu spēku, kaut kājas vēl stieg un reizēm es zūdu prom - tur, kur velk magnētisā visu rijējmute, kas gārdz uzvaras un nāves dvašu un neatlaiž mani. Es vēroju, kā viņš cīnās nenoguris ar vienu roku. Man bail atvērt acis plašāk un ieraudzīt, ka tas pūķis, kam vēl cērtamas galvas, esmu es.
Kaspar, kaut kāda jau piesaiste paliek, bet, ja cīnītājs ir pusdievs, tad tā piesaiste ir nevis kaut kāda, bet pilnīga. Pusdievs — tā ir Mātes fantāzija par Dēlu. Ja ticība ir paļaušanās uz to, ka tevi pieņems kaut kur, tad tā vieta, kur pieņems būs jaunā Māte. Redz, kā mēs pat nespējam iedomāties savādāk, kā tikai atkal jau cerēt uz kādu Māti. Eiropa nesapratīs... Mums jau pat Saule un Debesis ir sieviešu dzimtē, līdz ar to dzīvojam saslēgtā sistēmā.
Jā, Olimps ir augstākais grieķu sasniegums, un tomēr tā ir viena vieta, kompānija, saimniecība, brīžiem drusku šmugulīga, kā jau reālajā dzīvē. Arī Kristietība savas Debesis ir uztaisījusi par vietu un Dievu par personu, un tad tā arī ir saslēgta sistēma, kas nezina, kad un kā viņa bruks.
Bet Olimps vēl ir arī kalns, savienojums ar debesīm, pasaules ass. Ticība nozīmē cerēt nevis, ka tur tiksi uzņemts, bet ka par Olimpu kļūsi pats. Un vispār īstais Dievs ir viens, un tā nav persona, bet ceļa zvaigzne. Kalnam jābūt ceļojošam. Starp citu, kādai, šķiet, austrāliešu aborigēnu, ceļojošai ciltij ir ceļojoša kārts. Tāpat kā israēliešiem ceļojoša telts/svētnīca.
Nu ir bijuši mums arī piemēri, kad esam uzvarējuši.. bet ir noticis tas, ka debesis ir vaļā, tomēr tās paņemt ir par plašu.
Tas notikums saistīts ar mūsu riteņbraucēju, 2000. gada pasaules čempionu šosejā, grupas braucienā Romānu Vainšteinu. Starp citu, Latvijā maz pamanītu fakts, kas Eiropas un Pasaules līmenī būtu pielīdzināms uzvarai Formulas 1 posmā, Gran slam tenisa turnīra uzvarai, vai teiksim uzvara 100 m sprintā Pasaule čempionātā. Starp citu Romāns to gadu noslēdza pasaules ranga 3 vietā, uzvarot vienu posmu Giro de Italia, un kopā kādas 20 UCI sacensības. Latvijā viņu nosvilpa par to, ka viņš neaizbrauca uz Sidnejas olimpiādi, jo gatavojās čempionātam. Nosauca par Valsts nodevēju. Kaut jebkuram Pasaules sporta līdzjutējam ir skaidrs, ka daži sporta veidi nekotējas augstu olimpiādē(riteņbraukšana, teniss, futbols), bet pasaules čempis ir viss. Nu norēja, norēja.. viņš bija vinnējis visu tajā gadā, tomēr viņam atteica finansējumu uz PČ. Romāns aizbrauca uz Franciju, viņam palīgā aizbrauca Itāļu masieris, viņa draugs. Un distancē viņam bija tikai Arvis Piziks, kas varēja palīdzēt. Un viņš vinnēja visus desmit itāļus, frančus un beļģus, visas lielās komandas, visus. Teoŗētiski.. es tā domāju, ka tās ir debesis, kad tevi aprej, bet tu visus "izgriez", un nevis līdz ar galiem, ar veiksmīti, bet tā, ka redzams visiem. Bet nākamajā gadā Romāns brauca visu sezonu ar čempiona kreklu, jau kā savas komandas līderis.. līderis jau visās sacensībās.. komanda strādā uz viņu, viņš iet par trijnieku pasaules kausā, bet vienā no prestižākajiem pasaules velobraucieniem Parīze- Rubē(ceļš uz elli, kā to sauc), viņa paša "suns" (palīgs, ieroču nesējs, gregeris, tas kurš parasti gatavs sevi visu nodzīt, lai līderis vinnētu), aizbrauc prom no viņa un atņem Romānam ne tikai uzvaru posmā, bet vērtīgus punktus. Romāns ir sašutis, apvainojies, neizpratnē.. '(Nav runa par spēku, bet par kodeksu, palīgs tikai domā, ka ir stiprāks par līderi.. viņš nākamreiz vairs nevinnēs neko). Komanda(Beļģu) klusē.. Tā neviens nedara.. ja kāds tā izdarītu Armstrongam vai Merksam, tad zeme apgrieztos.. Bet Vainšteinam tā izdarīja.. Kāpēc? To es nezinu..
Manuprāt, tajā visā ir runa ne tikai par vīrieti Latviju, bet vīrieti, kas visu laiku pār plecu tomēr lūkojas Mātes sejā.. vai ir labi, vai ir pareizi, un bailēs pats sev atbild, ka, jāāā, esmu vislabākais, esmu pelnījis.. viņu pavada nemitīgas šaubas.. vai es daru pareizi...Kā Romāns, kas vinnējis visus, pierādījis visiem titāniskajiem onkuļiem, ka viņš bez viņu titānisma varēja, bet beļģu "suns" pamanīja, ka viņā tomēr ir šis jautājums, sazemēšanās pārbaude.. vai es tomēr esmu uzvarētājs?
Ateikšanās ir kas cits, tas ir varbūt kaut kad vēlāk, runa ir par neuzdrīsktēšanos, par tīcību, ka nonākot tur nebūsi viens pret visiem. Ja Herakls pa pusei nebūtu dievs, vai viņš veiktu varoņdarbūs, respektīvi vai viņš tiktu Olimpā, ja viņu tur negaidītu tēvs? No otras puses daudzi sapņotāji un reliģiskie darbinieki cenšas pierādīt, ka Tēvs tur augšā ir viesiem, ja tici - tad vari, ja salauz kārbiņu, tad saņemsi citu, bet tomēr plānāku un lielāku - tuvāku debesīm, tuvāku NHL vai NBA, tuvāku Mekai, tuvāku zinātņu akadēmijai utt. Nedomāju, ka ir pilnīgi aiziet no dievietes (mātes), kaut kāda saite paliek vienmēr, jo tad jāatsakās no miesas, būtībā - dzīves uz zemes, jāpāriet matriksā, aiterā nezinu kur vēl, jāizšķist nirvānā. Tāpēc mātei vienmēr ir jāmaksā kāda daļa, un tas nav nekas slikts, tas ir dabiski!
Atteikšanās būt uzvarētājam... Es laikam ik brīdim aizmirstu, ka tā ir aktuāla tēma. Jo uzvaras (un ne-uzvaras) jau ir ne tikai sportā. Smieklīgi, kā tad to var aizmirst? Laikam aiz nesajušanas.
Kad paskatos no malas uz faktu, ka mūsējie atkal zaudējuši kādai viduvējai komandai, tad liekas: eh, nu kāpēc, kāds stulbums. Bet pašam esot iekšā kādā citā cīniņā tā nekad neliekas; liekas, ka neuzvaru vienkārši tāpēc, ka nevaru, tā teikt “objektīvu” iemeslu dēļ. Kādreiz laikam ir bijusi arī “kautrība” uzvarēt. “Vai tad es drīkstu? Vai tas tā būs ok? Tad sanāk, ka man šitas pienākas?” Laikam tāda prasīšana kādam; kādam, kurš vienmēr būs augstāks par mani, un vienmēr liksies, ka viņam jāprasa. Bet uzvarēt var tad, ja var pateikt, lai viņš vispār iet dirst. Nē, laikam arī ne gluži tā; varbūt tā, ka viņš var iet dirst, var iet kaut vai arī ēst, un man tas īpaši neuztrauc; jo viņš tagad ir zem manis, mani viņam neaizsniegt, kaut vai viņš stāv uz galvas. Īstenībā jau nevis viņš, bet Viņa, tā Lielā Viņa. Un tas ir tikai dabiski, ka tā Lielā Viņa, Māte Zeme ir zem kājām.
Re, kā. Tikko domāju, kāpēc Viesturam uzvara asociējas ar debesu pacelšanu, gandrīz jau gribēju jautāt, bet tagad pats pie tā nonācu. Zeme zem kājām, galva debesīs, un ej ar paceltu galvu. Vai tas pie mums ir ļoti tipiski? Tipiski ir nokāpt ellē, uzvarēt briesmoni, bet uzvaras laurus atdot kādam citam. Varbūt uz to ir vērts paskatīties nevis ar attieksmi, ka “stulbi”, bet ka ir sākusies cīņa pa kādu otro apli, tikai viltīgāka. Un nez, kā tur vēl ir ar to Atlantu, ja viņam vajadzēja Perseju, kurš viņu pārakmeņo un nav vairs jāizjūt svars, turot debesis. Bet Lāčplēsis nevar un nevar nogāzt to Melno Bruņinieku lejā vienu pašu. Varbūt, iegāžoties kopā ar viņu, točna zini, ka nebūsi paņēmis neko, kas tev nepienākas. Atdot dzīvību mākam, augšāmcelties ne. Varam parādīt visiem gan savas spējas, gan pašaizliedzību, bet uzvara laikam nebalstās uz tā, ko citi par to domā. Jo tieši tie citi jau ir jāuzvar:) Tāda gaisā pakārta lieta; gaisā, debesīs, ticībā.
Manuprāt tas iet paralēli ar Viestura domu, ka mums nav bijis attīstīta feodālisma, ir tikai titānisms. Nav augšāmcēlušos varoņu (pārtapušu), ir tikai tādi, kas gatavi atdot dzīvību par Māti. Ā, vo: tad, kad ir kaut kas izcīnīts, ir arī nopelnīts, bet paņemt nopelnīto nozīmētu pārtraukt būt tam, kas cīnās Mātes labā. Ja paņemsi nopelnīto, tad nevari vairs rēķināties ar Mātes drošību. Tomēr nopelnītais ir resurss pats par sevi un dod savu drošību, atliek tikai tam ticēt.
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
