Francs Kafka, Stāsti, Vēstule Tēvam, Jumava 2005. tulkojusi Aija Jakoviča 71.lpp.

Tas bija 35 gadus atpakaļ, kad vasarā starp septīto un astoto klasi (laikam) tēvs mani iekārtoja darbā galdniecībā, lai pastrādātu un kaut ko nopelnītu („būs puikam pašam sava nauda!” -vectēva vārdi). Tēvs arī bija galdnieks, bet tolaik jau uzstrādājies par galveno tehnologu, amatu pārņēmis no vectēva – ne tā, kas teica par „savu naudu”, otra. Tā bija pasaule ar ēveļskaidām, kuru smaržu nav iespējams aizmirst, mašīnu nomierinošo dūkoņu un vīru valodām (ierunājoties par šķirbām grīdā vai urbjmašīnu, vienalga ko, saruna vienmēr aizveda pie sievietēm).  Pusdienu sviestmaizes ar kefīru, gludo, balto, vēl silto (pievērt acis un pārlaist ar roku…) sagatavju krāvumi. Savstarpēja apcelšanās un stāsti, stāsti, stāsti…

Galdniecība atrodas blakus „varoņskolai”, tikai tagad tajā vairs nedūc mašīnas un pie jumta pielipis skolas observatorijas spožais bumbulis. Toreiz to neviens nesauca tā, kā skaitījās oficiāli - par Valmieras mēbeļu fabrikas filiāli. Ķirpja galdniecība un punkts. Un pats Ķirpis tajā strādāja, tolaik ne vairs par vadītāju, viņam jau bija pāri septiņdesmit. Taču slepenu cieņu izraisošais man, „attīstītā sociālismā” augušam puikam, bija visiem zināmais, bet sarunās tomēr apietais fakts (sienām mēdza būt ausis, tas tolaik iezīdās ar mātes pienu), ka Ķirpis ir kādreizējais galdniecības īpašnieks. Krievi nacionalizējuši, bet viņš tajā palicis strādāt. Par vadītāju.

Darbs vienmēr sākās 8.00. un beidzās 17.00., tas nozīmē, ka piecpadsmit minūtes ātrāk bija jāatnāk, lai pārģērbtos, tikpat laika vajadzēja, lai sapostos mājup. 12.00. – stundas pārtraukums pusdienām, ik pa divām stundām piecpadsmit minūšu pīppauze, visiem, arī nesmēķētājiem. Tā kā biju jau iegājis pusaudžu vecuma autoritāšu krīzē (vēlāk uzzināju, ka to sauc tā), mani pārsteidza, gan ka visi šādu disciplīnu ievēroja, gan - vēl vairāk - ka tā nomierina, dīvaini.

Stunda ēšanai šķita stipri par daudz un dažreiz stāsti sāka garlaikot, sevišķi, ja atkārtojās pēc satura. Forma katrreiz tika pilnveidota, bet toreiz es to nepratu novērtēt. Tad izmantoju laiku, lai uzmeistarotu kaut ko sev. Vienreiz biju nolīdis pie virpas (tas, ka mani, trīspadsmitgadīgu, laida pie visām mašīnām, būtu atsevišķs stāsts), ienāca prātā uztaisīt kādai meitenei krelles no lielām koka bumbām. Aizrāvos, cik ir pulkstenis ieraudzīju vien, sajutis Ķirpja roku uz pleca. Lekcija par disciplīnu un piecpadsmit minūtēm. Tās bargums tomēr noplaka kaut kā. Meistars izskatījās pārsteigts, redzot, kas liek man zagt darba laiku.

Tomēr vienreiz Ķirpis pārskaitās ne pa jokam, neslēpa to un nezin kādēļ tieši tā reize man visvairāk palikusi atmiņā. Darbnīcā ražoja arī koka redelītes vannas istabām – uz kurām uzkāpt, izlienot no dušas. Viena no darba operācijām bija naglošana – tieši kā domāta tādiem puikām kā es. Par vienas redeles sanaglošanu maksāja 7 kapeikas, lielmeistara norma skaitījās, ja četrās stundās varēja uztaisīt 100 redeles.

Pirmajās dienās es tiku galā ar ne vairāk kā 60 vai 70. Kamēr iemanījos, ar kreiso roku pieturot nagliņu, atlaist to brīdī, kad labās rokas vadītais āmurs kritienā pieskārās naglas galviņai. Nagla bija jāiedzen ar vienu sitienu, tikmēr kreisajā rokā jau jābūt satvertai nākamai un tā divas stundas līdz pīppauzei. Katrā redelē septiņi dēlīši, katrā dēlītī četras naglas, kopā divdesmit astoņas.

Līdz pienāca diena, kad četrreiz divās stundās biju sabungojis 280 redeles, milzu sagatavju kaudze pārvērtusies četrreiz milzīgākā gatavās produkcijas ķīpā. Tas draudēja aizsprostot visus dabiskās kustības ceļus vienā no darbnīcas telpām. Ar lepnumu pavēros apkārt, vīri noteikti jau ir fiksējuši manu rekordu, tūliņ sitīs uz pleca. Galvā biju izrēķinājis, ka esmu nopelnījis 19 rubļus 60 kapeikas, ha, laba summiņa tādam čalim.

Bet tad pienāca Ķirpis un sāka kliegt. Viņš norādīja uz nagliņām, sabirušām skaidās ap darbgaldu, viena sauja tur bija, diez vai vairāk. Kāds sīkums, es toreiz nodomāju, cik tās štrunta naglas maksā, turklāt es tak tās savācu, nebija taču ko bļaut. Ja jau jāraujas kā tādam ksilofonistam, tad pa 8 stundām kaut kas taču drīkst aizbirt garām…

Par to, kas ir un kas nav sīkums, es tagad lauzu galvu, jo kādēļ gan tieši tā sauja nagliņu man tagad, pēc 35 gadiem, nāk prātā, atceroties Ķirpja galdniecību?