Līdzīgi ir ar Eleusīnas notikumu, kuru var izteikt dažos teikumos – no pazemes savu zirgu iejūgā izdrāzās Aids, sagrāba Persefoni, dažreiz sauktu vienkārši par Koru (meitu) un aizveda sev līdzi uz pazemes valstību, kur meitene kopā ar nozadzēju nobaudīja granātābola sēkliņu mīkstumu un skaitījās pazemes dieva sieva. Bet māte! Vai tad viņa spēja ar to samierināties – viņa, savos olimpiskajos darbos aizņemtā brāļa un mīļākā pamestā, vientuļā, vienīgo meitu audzinošā māte? Nē, viņa to nespēja, viņai šķita, ka ja tā, tad nekam nav jēgas un visam jāmirst. Auglības dievietei sēžot un skumstot pie slavenās akas Eleusīnā, visa daba izkalta, iestājās bads un Zevam nekas neatlika, kā pakļauties mīļākās – Mātes diktātam, liekot Meitai - Persefonei pavasaros pie tās atgriezties un uzziedinot tulpes zem mana loga.

Šeit jāliek trīs treknas izsaukuma zīmes!!! – Mātes vara šādi sevi parāda kā tādu, ar kuru nevar nerēķināties arī pati visaugstākā, kāda nu grieķiem bija, patriarhālā vara. Tas nozīmē, ka tiek akceptēts, ka pieaudzis cilvēks savu personisko drāmu – zaudējuma subjektīvās izpausmes un vientulību drīkst piespiest pārkrāmēt uz citiem – vispirms jau tagad precētās meitas pleciem! Tādējādi ievērojami traucējot meitai veltīt visus spēkus pašas jaunās ģimenes lietām. Jeb – patriarhāts nespēj nerēķināties ar matriarhātu!

Šim Koras ceļošanas notikumam no apziņas uz zemapziņu un atpakaļ ir tik daudz aspektu, ka visus nebūs iespējams še aplūkot. Arī Jaunā Derība ir par plānu, lai aprakstītu visu par Jēzu Kristu. Bet tas, ka še pieminu Kristu, nav nejauši. Man šķiet, ka Persefone ir matriarhālais Kristus vai patriarhālā Dievmāte. Viņai nav ambīciju izplesties un iekarot visu pasauli kā patriarhālo trimdu - esības ideālu jūdiem un kristiešiem. Viņa paliek tikai pasaulē starp māti un meitu. Atšķirība no Kristus ir arī tajā, ka viņa nemirst mātei vienreiz un uz visiem laikiem. Dēmetras – Persefones pasaule ir cirkulāra laikā – tas iet uz riņķi, pagātne, tagadne un nākotne ir viens un tas pats.

Tas nozīmē, ka meitai mātes pasaule ir pamats, kurš jāveido, jāaudzina un jākopj tālāk – balstoties un iepazīstot to, ko māte ir paveikusi līdz tam. Viņas karjera matriarhātā – vēsturiskajā laikā – bija iedomājama tikai vienā veidā – mācoties no mātes un palēnām to pārspējot un izkonkurējot. Un, protams, arī māsas bija jāizkonkurē, jo balva – Lielās Mātes statuss - ir tikai viena.

Kamēr sieviete dzīvo tikai vienā savā pusītē – sievišķajā – viņai nav citas perspektīvas dzīvē. Tikai ar ideju, ka sieviete ir arī vīrietis – ka viņai ir sava vīrišķā daļa – paveras jauna perspektīva – iet prom no mātes, iniciēties gluži kā brālim, un doties pie Tēva. Bet kamēr tā ir tikai sievišķa, viņai tādas iespējas nav.

Tieši šī Dēmetras – Persefones saikne ir noteicošā mātes un meitas attiecībās. Tā rada pamatu, uz kuras notiek abu sadarbība, kas savukārt ir mugurkauls visam matriarhātam. Jo, ja šāda pamata nebūtu, vai, ja tas nebūtu tik ļoti stiprs, tad konkurence, kurā meitai jāiesaistās, lai kādreiz kļūtu par Lielo Māti, draudētu izjaukt šo diādi, bet tā tomēr parasti nenotiek. To varētu izjaukt arī mātes un meitas slepenais, neapzinātais līgums, kuru es pieminu grāmatā – „Pie tēva”, un kurš paredz sadarbību vīriešu noturēšanā. Saskaņā ar to, meitai ir jāatbild, lai no ģimenes neaizietu tēvs, bet mātei – lai tajā paliktu dēls. Zīmīgi, ka tad, ja tēva noturēšanas vārdā meitai ir jāpielieto incestuāli līdzekļi (atkal jau incests šajā stāstā), māte to parasti neredz un tajā neiejaucas. Tas parasti šokē sabiedrību, kad incesti „nāk gaismā”.

            Un vēl viens Eleusīnas notikuma aspekts, ko nevar nepieminēt. Kā neapzināto tēva meklēšanas un uzlabošanas darbu. Aids ir Zeva brālis un tā „neredzamā puse”. Ja Zeva meita precas ar Aidu, tad šeit ir gan protests pret tēvu gan arī mīlestība uz to – jo papildināts ar Aidu, tas tiek pilnīgots.