Neiedziļinoties šī raksta mērķim nebūtiskos sīkumos, atzīmēšu, ka šai cīņai jābeidzas ar dēla uzvaru, kas vienlaikus ir arī atbildības pārņemšanas punkts. Tēvs iegūst brīvību, bet dēls – tālāku atbildību. It kā vienkārši, taču tā nebūt nav, cīņa ir nežēlīga parasti, jo atbildības pārņemšana var notikt tikai tad, kad dēls ar saviem panākumiem cīņā ir pierādījis visiem, ka ir patiešām gatavs.

Šīs cīņas laikā, ko grieķi sauca par titanomahiju, pasaules telpa it kā sašaurinās. Ne tikai pašiem cīnītājiem, bet arī līdzjutējiem šķiet, ka nekā cita bez šīs cīņas jau vairs nav, nekam citam nav jēgas. Bet tas ir tikai cīnītāju subjektīvs redzējums, kuru tie cenšas propogandiski izplatīt un izmantot cīņas ideoloģiskai pamatošanai.

Mūsu kultūrā titanomahijai ir grūti beigties. Varbūt tādēļ, ka vecais tēvs savulaik ar ragaviņām uz mežu vests. Varbūt tādēļ, ka kā cars nogalināts, bet varbūt tādēļ ka kā Dievs noliegts un pazemots. Nav noticis tas, ko paveica titanomhijas uzvarētājs dēls – Zevs: vispirms zaudējušos titānus – visu vecāku paaudzi un viņu vecāku lomas nometa dziļi Tartarā (zemapziņā, vēsturē), bet pēc tam kā atbildību zaudējušos, bet brīvību ieguvušos dievus – cilvēkus aizsūtīja uz Svētlaimīgo salām. Un ieviesa jaunu laikmetu – olimpisko.

Mūsu kultūrā tēvs zina, ka Svētlaimīgo salas viņam „nespīd” (vecāku cilvēku stāvoklis sabiedrībā), visticamāk, ka zaudējums dēlam ir nāves sinonīms. Tādēļ tēvs nepadodas un tādēļ dēls paliek mūžīgs, atbildību nepārņēmis dēls. Bet, tomēr kaut kā kļuvis tēvs, tiek paralizēts no bailēm, ka atnāks dēls un iešaus tam mugurā. Un tādēļ „cīņa nav galā un nebeigsies…”

Olimpiskais princips ir krasi kontrastējošs ar titānisko pusaudžu vecuma cīņu. Olimpieša darbs ir atbalstīt šodien vājāko, bet noderīgo, tālākai attīstībai svarīgo. Sadarboties, panākt, ka 1 + 1 > 2. Zevs arī nogalina, protams, bet ievērosim ko! Iepriekšējo attīstības stadiju - titāniskās un htoniskās – recidīvus, neļaujot tiem kļūt par dominējošiem. Robežu starp titānisko un olimpisko pasauli ar dažiem izņēmumiem iezīmē tā pati visiem zināmā, lietotā, bet dziļi latviešos vēl neintegrētā Mozus bauslība. Ja grieķu mitoloģija būtu spējusi sasniegt monoteisma attīstības līmeni, kas varētu būt vēl nākamais aiz olimpiskā, tad - gan jau tā būtu integrējusi sevī arī baušļus.

Bet kādēļ šeit minu šos reliģiski mitoloģiskos faktus? Es redzu, ka šodien mūsu sabiedrībā jau kuro reizi vēsturē atkārtojas šīs mūžīgās lietas. Būtu labi, ja mēs redzētu, kā šis grābeklis uzbūvēts, lai jau nez kuru reizi uz tā uzkāptu.

Mani pārsteidz, ka tie sabiedrības līderi (politiķi), kas man pašam dažus gadus atpakaļ likās šī goda cienīgi, pēkšņi ir kardināli mainījušies manās acīs. Vai tas nozīmē, ka viņi kļuvuši citādāki? Nē, šķiet, ka mainījušās manas acis un laikam es neesmu vientuļš šajā ziņā. Tas varētu mulsināt – apvainojot sevi par politiski svārstīgu, neinformētu vai neizglītotu elementu. Taču tas nav svārstīgums – tā ir mūsu visu, sabiedrības attīstība, man liekas. Vakar titanomahija bija labākais, kas vien var būt – pēc htoniskās tiekšanās dēļ visiem kopēji apzogamās, nekad neizsīkstošās mātes – valsts pupa. Šodien tas vairs nav moderni, mēs jūtam. Un tas liecina, cik milzumātros tempos attīstāmies!

Šķiet, mums ir apriebušās titāniskās cīņas, kad viena politiskā banda kaujas ar otru un, ieguvusi kādu balvu šajā cīņā, nevis izmanto to sabiedrības (olimpisko) interešu sasniegšanai, bet labākajā gadījumā, lai pirktu titanomahisko spēli neatšifrējušās sabiedrības daļas balsis. Parasti visi ieguvumi tiek izmantoti, lai bruņotos nākamajām cīņām. Tas tiek saukts par kapitālismu, kurā resursiem jānonāk saujiņas niknāko cīnītāju rokās un jātiek izmantotiem, lai izveidotu nevis sabiedrībai, bet gan šai oligarhiskajai saujiņai atbildīgas, hierarhiski veidotas bandas, kas nebeidzami kautos atkal un atkal.

Mums tiek stāstīts, ka tā ir konkurence, kas ir jebkuras attīstības pamatdzinējspēks. Tiek piesauktas ekonomiskās teorijas, kuras spēj pārzināt vien daži, liekot pārējiem justies laikam taču kā muļķiem un atpakaļrāpuļiem, kuru „iekšēja balss” gan saka, ka kaut kas nav kārtībā, līdz ar to nekādi neiekļaujoties minēto nepazīstamo teoriju rāmjos.

Taču rezultāts ir acīmredzams – šāda titanomahiska lietu kārtība noved pie situācijas, kad cilvēki nevis palīdz viens otram, iegūstot kaut nedaudz, bet visi, bet gan cīnoties vienatnē katrs par sevi (tie, kas nav bandās), un bieži vien, gluži negribot, viens pret otru. Tas nav racionāli, ja raugāmies uz kopējo rezultātu un tas atspoguļojas daudzos sociālajos, demogrāfiskajos un ekonomiskajos rādītājos. Latvija atpaliek – tas ir acīmredzami. Tam nav saistības ar pasaules ekonomisko krīzi, vien tik, ka krīze palīdz šīm lietām kļūt redzamākām.

13. janvāris padarīja šīs lietiņas vēl daudz redzamākas. Sekoja īss apmulsuma brīdis, bet jau tagad mēs redzam, ka titanomahiskās varas bandas atkal metas cīņā, izmantojot veco retoriku, tikai izvēloties jaunus vainīgos – specdienestus, protesta akciju rīkotājus vai valsts prezidentu.

Daļa tomēr saprot, ka tā, pa vecam izbraukt vairs nevarēs. Varbūt varētu atrast kādu muļķi „profesionāļu valdības” izskatā, kas nācijas glābšanas vārdā uzņemtos izstrēbt svešus grēkus? Kas diezvai bez politiskās elites nomaiņas būs iespējams, jo galvenais grēks ir titanomahiskā domāšana.

Titanomahiskā domāšana - tas nozīmē zagt, saucot to par biznesu; ņemt kukuļus, saucot to par līdzekļu vākšanu savai partijai un atcerēties savā bandā nesastāvošos vien tad, kad vajadzīgas viņu balsis. Tas nozīmē degradēt nacionālas politiskas partijas jēgu līdz mafiozas, tikai sevi aprūpējošas bandas līmenim.

Titanomahija mūsu sabiedrībā ir sasniegusi vienu no saviem augstākajiem punktiem. Mitoloģija mums pasaka priekšā, ar ko tā kādreiz beigsies, par to liecina arī moderno demokrātisko valstu attīstība. Bet neviens nevar atbildēt uz mūs visvairāk interesējošo jautājumu – kad tas notiks?

„Kad pienāks latviešiem tie laiki, ko citas tautas tagad redz? …”