Arī veterānu basketbolu spēlē uz rezultātu, tādēļ ar to jāsāk. Šorīt uzvarējām pēdējo spēli ar ārpus konkursa spēlējošu 20-gadnieku komandu. Pagarinājumā, sīvā cīņā. Beigas labas - ne tikai no rezultāta, bet galvenais - cīņas sīvuma viedokļa, tas uzlādē, nākamā būs laba nedēļa.

Laikam jau tieši uzlādēties uz Hījumā bija atbraukušas 14 vīriešu un  6 sieviešu komandas. Šis nav vienīgais tāds turnīrs Igaunijā, nākamnedēļ tauta gāzīsies uz otru valsts galu – uz Viru, tur kā parasti, būs 20 grādu zem nulles šajā laikā, bet turnīra ballīte tradicionāli sāksies pie ugunskura ezera krastā. Igauņu puiši dziedās solo, skanēs pāri ezeram, sprakšķēs malka un siltumam mazāk, bet vairāk eksotikai tiks piedāvāta 60 grādīga kandža.

Katrā galā savas tradīcijas, Igaunijā šādi turnīri sezonas laikā ir savi desmit skaitā – Rapla, Hāpsalu, Rakvere, Kohtla-Jarve, Pērnava… Visus apgūt vēl neesam paguvuši. Tomēr jāsaka, nekur netiek pieprasīts sausais likums, tādēļ dažiem dalībniekiem basketbols ir tikai iegansts cīņai ar pūķi, rezultātā sanāk tāda kā ziemeļu divcīņa.

Tomēr igauņi prot ne tikai atslābt, viņi pieprasa arī stingri ievērot robežas. Jūs varat rēķināties ar to, ka brīdī, kad čaļi pēc sīvām cīņām sestdienas vakarā sakāpj mašīnā, lai dotos uz turnīra ballīti, viņu viesnīcnieka pienākums ir zvanīt ceļu policijai. Kura, it kā nekas nebūtu bijis, ar ieslēgtām bākugunīm un skaņu signāliem aptur ballētājus uz vientuļa meža ceļa. Neskatoties uz to, ka šoferis tomēr izrādās skaidrā, guvums tomēr ir – piecvietīgā mašīnā seši braucēji, aizmugurējā sēdeklī neviens nav piesprādzējies, auto ieslēgti miglas lukturi, kas Igaunijā nav atļauti. Neiedomājieties, ka varēsiet samaksāt turpat, mežā. Tikai caur banku.

Ja turpina par rezultātu, nospēlējām normāli, palikām septītie. Ja nebūtu muļķīgi zaudējuši vienu spēli pagarinājumu, būtu finālčetriniekā, bet tas nozīmētu trīs spēles ne tikai sestdienā, bet arī svētdienā. Tagad tikām cauri ar 3 + 1 un esam laicīgi mājās. Vispār dīvaini, labāk klājas, spēlējot mazākā skaitā. Arī šoreiz turnīru pabeidzām sešatā. Šoreiz reglaments bija 2 x 15 minūtes „netīrā” laika katrai spēlei.

Vienu turnīru vinnējām, visas spēles nospēlējot bez maiņām, piecu vīru sastāvā – tas bija decembra sākumā Tauragē, Lietuvā, gandarījums kolosāls. Ar to es pāreju pie informācijas, ka ne tikai Igaunijā, bet arī Lietuvā notiek šādi nedēļas nogaļu basketbola pasākumi. Bez minētās Taurages, kur organizācijā un visos pasākumos dalību ņēma arī pilsētas mērs, nesen bijām arī Viļņā. Tur turnīru organizēja ar katolisko jezuītu ordeni cieši saistīts basketbola entuziasts. Tajā gan ballīte, gan atspirdzinājumi un uzkodas visa turnīra garumā – bezmaksas. Izcils izņēmums, parasti visu nosedz dalības maksas.

Visur var sastapt paziņas. Tie kaimiņu pārstāvji, kas pagājušā vasarā spēlējuši Eiropas maksibasketbola čempionātā Pesaro, Itālijā, vai aizpagājušogad - pasaules čempionātā Puertoriko, ir palikuši atmiņā. Un ja nē – par faktiem liecina attiecīgo turnīru T-krekli, kas tiek lietoti un atgādina, kas notika uz un ap šiem tālajiem laukumiem.

Es neko nesaku par turnīriem Latvijā. Mums tāds ir tikai viens – valsts maksibasketbola čempionāts, šogad 18. pēc skaita. Nedēļas nogaļu turnīri kaut kā nav iegājušies, laikam tādēļ, ka galvaspilsētas dārdzības dēļ tas nebūtu iespējams. Bet ārpusrīgas basketbola entuziasti vēl nav pienācīgi saindējušies ar šāda basketbola baciļiem.

Tomēr vismaz vienā ziņā salīdzinājumā ar igauņiem izceļamies – mēs vienmēr esam vecāki. Viņiem kaut kā nesanāk noorganizēt vairāku par 45 gadiem vecāku komandu startu. Turnīros piedalās 35+, 30+ un pat jaunākas komandas. Taču – vai tad tas ir galvenais? Kā pret dabisko novecošanos noturas jaunībā iegūtā meistarība? Kā katram izdodas samierināties ar to, ka noturēties nav iespējams? Vērot to un priecāties tāpat kā jaunībā, kad katra sezona solīja pretējo – prasmju izaugsmi! Regulāri trenēties, spēlēt, un just, ka daudz kas ir citādi. Pieņemt to kā piederošu pie šīs vienīgās dzīves.

Nākamgad varēšu sākt startēt pie 50+, būšu tur jauniņais. Pagaidām Eiropā un pasaulē spēlē līdz 70+. Tā ka visa dzīve vēl priekšā.