Šī valdība un šis parlaments tomēr nav visas mūsu dzīves un tās vadības pārstāvniecība. Tā darbojas tikai ar praktisko, objektīvo, taustāmo dzīves daļu. Un tajā politiķu ietekme arī beidzas. Taču mēs, šķiet, gribētu, lai politiskā virsbūve sniegtu mums ko vairāk, mēs gribētu, lai tā parūpētos par mūsu laimīgumu. „Nu jā”, virsbūve varētu apsolīties par to padomāt, „bet katram pašam jau arī par sevi jādomā”, tā visubeidzot teiktu. Un tas būtu prātīgi, godmaniski, šeit nebūtu par ko dusmoties.

Bet kaislības uzjundī atkal. Politiķi uzvedas kā grāmatveži! - un mēs sašutumā novēršamies, jo viņi taču neatbild uz jautājumu – kā mums dzīvot? Kurp virzīt savu enerģiju? Kā sajust sevi pašu kā labu, vērtīgu un īpašu?

Bet neprasīsim no valdības! Neprasīsim no tiem, kas radīti šajā pasaulē tādēļ, lai radītu mums motivācijas un orientācijas sistēmu ārējās, objektīvās lietās. Nauda rada spēles telpu. Tā spiež mūs agri celties un iet grūtībās arī tad, ja to galīgi negribas darīt. Taču nauda nav motivējusi nevienam radīt neko izcilu. Šķiet, tieši otrādi, visi izcilie arhitektūras, literatūras, mākslas un mūzikas darbi radušies par spīti naudai, pretēji tās loģikai, kas saka – nedari neko vairāk par to, pircējs spēj tev samaksāt!

Arī pats galvenais mūsu dzīvē - cilvēka, ģimenes un sabiedrības attīstība notiek ar naudas un pat politikas pasaulēm vāji saistītā vidē. Un tādēļ arī mūsu domāšanā un uztverē tās ir atšķiramas. Gluži kā Blaumaņa Indrānu tēvs prasīja atšķirt tos ošus, kas iepriecina viņa sirdi no citiem, kas pilda maku. Mums šodien tāpat kā visos laikos ir jāapzinās, ka naudas pasaulei ir tieksme ieraut sevī. Un likt mums domāt, ka cilvēku attiecības, dvēseles bagātības, bērnu audzināšana, kultūras vērtības ir reducējamas uz naudu un izsakāmas naudā.

Šeit parādās cits jautājums – ja jau politiskajai elitei ir deleģējama tikai daļēja autoritāte, tad kam tiek pārējā? Jo mums taču prasās iztēloties kādu, kas atbild uz mūsu ikdienas jautājumiem. Autoritāti, kura apvieno sevī universālas zināšanas, līdz ar to garantējot, ka, lai arī rītdiena uzaust daudz grūtāka par šodienu, tomēr mums nebūs grūti to izturēt, jo zinām, ka ilgtermiņā būs tikai labāk. Jo mēs esam visu darījuši soli pa solim, lai tā būtu.

Daudzi šeit atcerēsies kristiešu Dievu un teiks, ka tikai tas var glābt un ka visas bēdas ceļas no vājas ticības. Un man visumā nebūs viņam ko iebilst. Pārdomas rada vien pāris no vēstures izrietoši apsvērumi.

Pirmais – latvieši ir apbrīnojami mazkristianizēta tauta. Tas ir garāka apskata vērts, tomēr fakts. Otrais – kristīgā Dieva autoritātes tradīcija jau nav vienīgā kā autoritātes un garīgas vadības tradīcija. Tā ir tikai viena no daudzām, savu pedagoģisko efektivitāti pēdējos divos tūkstošos gadu gan stiprinājusi gan tērējusi. Kas attiecas uz pēdējo – tērēšanu – nākotne rādīs, cik kristietībai krampja vēl iekšā. Sevišķi Latvijā, kas savas daudzveidības dēļ varētu būta arī nākotnes laboratorija un pasaules mikrokosms.

Vai kristietībai ir nākotne ir viņas pašas iekšējais jautājums – tas modernajā pasaulē ir tikai viens no piedāvājumiem, turklāt gan jau kristiešu starpā radīsies vairāki, atvasināti piedāvājumi. Svarīgākais ir cits – cilvēkam ir vajadzīga garīga valdīšana, tas šobrīd parādās spilgti jo spilgti. Ar šo valdīšanu ir jābūt cita veida komunikācijai kā ar laicīgo. Kā šī valdīšana attīstīsies šajā zemeslodes stūrītī un kaktiņā zemes, neviens nezina. Bet tas ir bezgala interesanti tomēr, es ar dziļu interesi sekošu šiem procesiem līdzi.