Gatavoju atkārtotam izdevumam „Bendes meitiņa un viņas tēvs”, ienāk prātā kāda jauna doma, pierakstu to un tad iznāk tādi kā papildinājumi grāmatai. Šeit daži no tiem.
Māte un bērns mums liek domāt, ka kaut kāda visdziļākā un neapzinātākā informācija – tā, kuru mēs vēl neprotam un arī tā, ko nekad nepratīsim verbalizēt un līdz ar to – apzināties, pārvietojas no cilvēka uz cilvēku veidā, kas ļoti atgādina bināro kodu – to pašu, ko izmanto mūsdienu programmētāji, būvējot strauji augošo digitālo pasauli. Bet šī koda pamats ir vienkāršais „tukšums – pilnums” princips. Viena cilvēka tukšuma sajūta (zaudējums) izdara spiedienu uz otru, stimulējot šī otrā pārslēgšanos uz palīdzēšanu otram un aizmiršanu par sevi. Rezultātā notiek milzu neapzinātas informācijas pāreja no viena cilvēka uz otru, veidojas kanāli, pa kuriem informācija plūst atvieglināti un izvirzās indivīdi, kuri ir nokļuvuši šo kanālu krustpunktos. Laikam viņi kaut kā apliecina savu šādi iegūto bagātību, tā vajadzētu būt. Bet par šīm lietām vairāk varēs spriest tad, ja tiksim līdz matemātikas izmantošanai cilvēku saskarsmes un zemapziņas procesu mērīšanā.
Domājot par saskarsmes kodiem, man jādomā arī par vardarbību, sodīšanas tradīcijām un to mērķiem. Šīs lietas pierasts uztvert kā varmāku nekontrolētas zemapziņas impulsu izlādes, kuru mērķis tikai viens – nomierināt šo cilvēku sabangoto psihi. Kāds ir jāizrauga par upuri un uz tā rēķina tad viss arī var notikt.
Taču laikam jau nav viss tik vienkārši, kā varētu likties. Ja mēs ielūkojamies tikai karu vēsturē un pavērojam uzvarētāju apiešanos ar zaudētāju puses militārpersonām un civiliedzīvotājiem, tad ātri vien ievērojam, ka tā ir arī mērķtiecīga iedarbošanās uz zaudētāju psihi, lai panāktu to, ka pretinieks tiek salauzts uz mūžiem un ar to nekad vairs nav jārēķinās kā potenciālu apdraudējumu.
Bet tā taču ir pavisam apzināta programmēšana – tātad cilvēki jau izsenis ir pazinuši veidus, kā iespaidot vienam otru. Protams, arī bērnu audzināšana ir apzināta otra iespaidošana, bet tagad ne par to. Jo vardarbība panāk tieši pretējo labai audzināšanai – cilvēks nevis kļūst apzinātiesspējīgāks un „gaišāks”, bet gan jūtīgāks, stresu un impulsus mazāk kontrolēt spējīgs un „tumšāks”. Vardarbības upuri dzīvo jūtās, nevis prātā, tiem ir tendence izolēties un veidot atkarīgas attiecības, kas grupējas drāmas trīsstūros. Upuriem ir grūti organizēties saskaņā ar prāta un apziņas diktētu nepieciešamību. Tādēļ šādi cilvēki vai nu ļoti ilgi vai nekad vairs nevarēs būt pretinieki šodienas uzvarētājiem.
Programmēšana ar vardarbību un sodiem tiek pielietota arī tādēļ, ka caur to tiek realizēta upura vara. Upuris neapzināti izprovocē uzbrukumu sev, tādējādi dabūjot sev ienaidnieka tēlu un Vajātāju, Upuris bez tā nevar. Viņš nevar arī bez Glābēja, kas šo vardarbīgo procesu vēro un ir ieinteresēts aizstāvēt Upuri. Cik grūti tad ir būt neiesaistītam šajā trīsstūrī un teikt – Upuris to izveidojis savās interesēs…
Skatījumu skaits: 1043 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 0.0/0 |
Diezgan dullas domas, es teiktu. Lai gan varmākam arī ir vajadzīgs kāds, kurš saprot, velns parāvis. Un pat ļoti.
Tāpēc filozofiski varētu piekrist, bet ja runa nefilozofiskā ikdienas dzīves līmenī par bērnu mocītājiem, tad viņiem šī ideja vienmēr izsenis bijusi topā un nav jauna. Vēl vajadzēs, lai kāds pedofils šo te izlasa un pasaka – Rudzītis teica, ka upuri paši grib... Tad nu mēs darījām, ko varējām.
Cik gadus dod par bērnu mocīšanu (necik), bet cik par krāsainu papīra lapiņu pakāpenisku speršanu no KNAB seifa (daudz)?
Izskatās, ka sabiedrība tāpat ir parāk miermīlīgi noskaņota.
Tam, ka upuris var izprovocēt, var piekrist. Tomēr man kaut kā negribas šo ideju vispārināt, vai nu arī es kaut ko nesaprotu. Agresija ir iespējama arī bez provokācijas no tā puses, kuram tiek uzbrukts.
Runājot precīzāk, es uztveru pie mums notiekošo "krīzi" kā ekonomisku karu, kas nav nejauša, bet gan savlaicīgi ieplānota. Ja mans pieņēmums ir pareizs, no tā cietīs ļoti daudzi, un ļoti tiešā veidā. Un šī kara tiešais mērķis ir nevis tikai ekonomiski ieguvumi (piem., iegūt Lattelekomu vai Latvenergo, vai kā Kalvīša - mazās zivtiņas - gadījumā - Braslas zivjaudzētavu), bet demoralizēt tautu un pārvērst to par paklausīgu darbaspēku un neizvēlīgu patērētāju.
Ja runāju par sevi personīgi, es nevaru atzīt, ka esmu šo situāciju provocējis. Jā, es ilgu laiku nebiju pietiekoši apzinīgs pilsonis un nesekoju līdzi politiskajām un ekonomiskajām aktualitātēm, man daudz kas bija vienalga, utt.
Man liekas, ka ir kaut kāda pieredze, kuru mēs īsti nepazīstam, bet kas mūsos tomēr ir. Galu galā, 19.-20.gada brīvības cīņas, pretēji Dziesmotajai revolūcijai, bija reālas cīņas, kur pretinieks nevis pārgrupējās, bet tiešām tika izdzīts no valsts. Francis Trasuns, kas radīja ideju par to, ka Latgales vieta ir pie Latvijas, nevis Vitebskas guberņā (jāatzīst, ka tā bija tam laikam revolucionāra ideja) bija dzimis zemnieku ģimenē. Vai viņš tais laikos varēja būt drošs par savu dzīvību? Nē, un viņu arī mēģināja nošaut sarkanie. Arī latviešu mežabrāļi, lai gan nespēja uzvarēt, tomēr pārstāvēja tādas vērtības, kas ir augstākas par dzīvību. Un, domāju, ka katram rados ir bijis pa kādam mežabrālim.
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
