Tiesās tā droši vien ir diezgan parasta lieta - uzklausīt varmākas, sevišķi par seksuāla rakstura pārkāpumiem apsūdzētos, kuri vaino notikušajā savus upurus. Un nereti tas nopietni samulsina gan apsūdzības uzturētājus, gan tiesnešus, jo bieži izskatās, ka upuris ir kaut kā provocējis vardarbību. Vai, mazākais, nav bijis piesardzīgs.

Lai neapmaldītos trijās priedēs, šeit ir jānošķir divas patiesības – psiholoģiskā un juridiskā. Psiholoģiski – jā, upura neapzinātās pašārstēšanās programma ietver sevī vardarbības atkārtošanos drāmas trīsstūra ietvaros. Neapzināti mērķis ir – padarīt notikušo par nebijušu. Pieredzēt, ka notikušais beidzas nevis vardarbīgi, bet ārstējoši. Bet, neapzinātas pašārstēšanās programmas objektīvi nepastāv, tās ir jāorganizē, jāplāno. Tikai apzināti veidotā terapijā mēs varam gaidīt, ka trauma tiks „uzšķērsta”, iztīrīta un sašūta. Ja tādas gaidas eksistē attiecībā uz terapeitiski neorganizētu sadzīvi, tad tās gandrīz vienmēr beigsies ar jaunu vardarbības epizodi.

Un vēl svarīga ir matriarhālā ieinteresētība incestuālās attiecībās tādos pāros kā māte – dēls, meita – tēvs, māsa – brālis. Šādas attiecības vēsturiski ir bijusi līme, ar ko tikusi „līmēta” kopā ģimene. Incests – tas ir pārinodarījums, kas vienmēr velk sev līdzi drāmas trīsstūri. Tas velk sev līdzi arī spekulācijas, ka tas notiek „aiz mīlestības”, ka „tas palīdz mums justies kā vienai lielai ģimenei, kurai vieglāk izdzīvot”. No šī viedokļa incestā ir ieintersēta mātišķā vara – tā pati, kuru veido sievietes, kas savukārt no incesta ļoti daudz arī cieš.

Šajā sakarā nāk prātā nesenā „pārsteidzošā” informācija dažādās interneta vietnēs par to, ka ar cilvēku tirdzniecību saistītos noziegumos vairākums apsūdzēto ir sievietes. Nekā dīvaina tur nav, ja neaizmirstam matriarhāta likumus.

Taču pāriesim pie juridiskās patiesības. Neviena tiesību sistēma nevar iekļaut sevī drāmas trīsstūra loģiku, tādēļ ka lomas, ko cilvēki izmanto, nav objektīvi kvalificējamas. Taču juridiski var kvalificēt atbildību kaut vai ar pilngadības dalījuma līniju. Ja upuris ir nepilngadīgs, bet varmāka – pilngadīgs, tad skaidrs, ka varmāka ir atbildīgs likuma priekšā, neskatoties uz upura incestuālo un upura lomas ieinteresētību noziegumā. Tas stimulē cilvēkus domāt par savu atbildību, nevis žēloties – „pēc izskata viņai varēja dot visus divdesmit divus, kā es varēju iedomāties, ka viņai tikai sešpadsmit”. Jā, tas bija jāiedomājas pilngadīgajam.

Kādreiz likums un morāle bija vēl patriarhālāka – piemērām, iesprostojot seksualitāti laulībā un pieprasot jauneklim lūgt meitas roku viņas tēvam. Ja jauneklis (abi) rīkojās uz savu roku, tas jau bija likumpārkāpums. Tam bija savi plusi vardarbības profilaksē, bet tikpat daudz mīnusu. Visā visumā jāsaka, ka vardarbības un sevišķi seksuālās vardarbības profilaksē un ārstēšanā izšķirošo lomu spēlē zināšanas, pie kam nevis par anatomiju vai fizioloģiju. Noteicošās ir zināšanas par ģimeni, tās lomām un attiecībām šo dažādo lomu starpā.

Man šķiet, juristiem likumus rakstot, diskusijās būtu jālieto tādi termini kā „mātes tiesības” un „tēva tiesības”, tad viņiem būtu vieglāk saprast, ko aizstāv un pret ko darbojas konkrētais tiesību princips. Piemērām, lielākas atbildības prasība attiecībā pret vecāko, izriet no „tēva tiesībām”.