Kaut kā nevaru nedomāt par tikko demisionējušo premjeru – Ivaru Godmani, kuru, LETAs jautāts, nesen salīdzināju ar Andreja Upīša „Zaļās zemes” priekšstrādnieku Mārtiņu. Uzprasās tikt saprasts viņa neverbāli paustais – izteiksmīgie žesti un mīmika, ko tā iecienījuši fotogrāfi. Viņa slavenais BET, argumentu uzskaitījums pa punktiem, nervozā trīšanās krēslā, esot spiestam klausīties, viņaprāt, muļķības. Balss modulācijas.

Manī dīdās asociācija - ar raksturojumu, ko pirms vairāk kā 130 gadiem, par pavisam citu cilvēku – Andreju Pumpuru – sniedzis Ādolfs Alunāns: „Pumpurs bij` savā laikā reti skaists cilvēks. Galvu drusku pašapzinīgi pacēlis gaisā, virsmiesas pastiepdams uz priekšu, - tā viņš mēdza staigāt, un tas viņam deva drusku varonisku izskatu, pie kam, zināms, maz piepasēja viņa mīlīgs, smaidu bagāts vaigs skaisti zilām acīm, iz kurām labsirdība un līksmība spulgot spulgoja. Ja vēl pieminu, ka Pumpurs ir gaiši dzelteniem matiem un staltu, garu un kuplu bārzdu, tad viņa portreja ir gatava.”

Nu jā – daudz kas no šī te Godmanim tomēr nav, bet kaut kas ir. „Uz priekšu pastieptās virsmiesas” (kā man patīk šis vārds!), kuru, izskatās, kļūst vairāk  un „varoniskais” izskats – tas noteikti ir par viņu.

Tieši šis vārds – „varoniskais” – dod man atslēgu, domājot par godmaniski neverbālo signālu adresātu – Māti. To pašu Karalieni, kam tā centās visi četri musketieri un neskaitāmi citi vēstures un literatūras varoņi. „Nu skatieties taču – kāds es esmu Lieliskais!” Mātes loma sievietēs šo signālu uztver, viņām Godmanis patīk, sevišķi jau tas, no 90-to gadu sākumiem. Un kas gan tur slikts – jaukas privātas kaislībiņas lielo darbu fonā? – varētu jautāt.

Slikts varētu būt konflikts starp vēlēšanos patikt Mātei, sagaidot no tās atzinību kaut vai klusas apbrīnas formā, būt labam un incestuāli iekārotam Dēlam no vienas puses un nepieciešamību padarīt darbu no otras. Padarīt un iet tālāk, nevis darīt, cīnīties, ciest, tikt naidnieku ievainotam, noasiņot… - tā ir liela starpība!

Bet ir jau vēl otra – pretēja tendence tikko aprakstītajai. Bailes no sodošās Mātes, stingums ķermenī un nespēja just, vien pamanīt, ka minētās bailes, trauksme un dusmas izpaužas uzvedībā. Un šo tendenci es atļaušos attiecināt uz visu tik vīrišķo šodienas politisko eliti – BAILES NO MĀTES. Rezultātā šie uzvalkotie kungi kļūst kā slazdā iedzīti dzīvnieki – tie šaudās šurpu turpu, uzbrūk viens otram un nezina kur rast izeju.

Pavērojiet publisko komunikāciju starp politiķiem vīriešiem un sievietēm, kas gadās to tuvumā! Vīrieši izturas agresīvi, viņi jūtas sprostā, un to spēj izturēt tikai sievietes, kas vai nu veidotas no dzelzsbetona, vai izmanto Lielās Mātes lomu. Sandra Kalniete šādas izturēšanās iespaidā šodien izskatās kā ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos, kas kaut ko stāsta arī par viņas nostaigāto ceļu savā sievišķībā. Jo Kalniete – tautfrontiete – palikusi atmiņā kā seksīga un auglības spēka pārpilna Māte, kas meklē Dēlu, ko apbalvot un mīlēt. Nav viegli sievietei politikā – piemērām, Solvita Āboltiņa šodien nereti izskatās ievainota, apmulsusi, atraidīta, aizdomīga. Bet viņai vēl viss priekšā!

Kāds gan varētu būt Dieva vai zemapziņas plāns šādos gadījumos? Kā tie veči lai izkļūst no sprosta? Viņi bēg un nevar atlipt no Mātes, nevajadzētu to aizmirst, un meklē Sievieti. To, kas noteikti nav it kā nevarīgā, atbalstāmā un nekaitīgā, bet būtībā tik viltīgā Meita, līdzīga Elločkai Ļudojedkai. Jo Meita ir tā pati Māte, tikai no otras puses.