Grieķiem ir mīts par valdnieku Īksionu, kurš patika Zevam – tik ļoti, ka tika uzaicināts piedalīties dievu ballītē Olimpa kalnā. Baudījis nektāru, ambroziju un gan jau vēl kaut ko, Īksions nokļuva savu seksuālo vētru varā un mēģināja gūt kādu mierinājumu no tām, uzmācoties pašai Hērai, sava labvēļa sievai.
Šī nebija tā reize, kad Zevs to uztvertu personiski – laikam viņš dziļi izprata Īksionu. Pieļauju, ka tieši šādas seksuāli tiešas uzvedības dēļ dievs tā cienīja valdnieku. Un Zevs deva iespēju Īksionam nomierināties bez Hēras palīdzības, kuram taču tā nebija vajadzīga kā Hēra, to Zevs saprata. Sievietes ķermenis, vienalga kāds, vēlams skaists.
Un Zevs radīja Nefeli. No mākoņa – matērijas, kas „lidinās pa gaisu”, ir tuvāk vīrišķajām debesīm nekā sievišķajai zemei - ar to Nefeli nesaista nekas. Tātad sieviete bez sievišķas priekštecības, šķirta no gadu tūkstošos veidotajām izdzīvošanu garantējošajām sievišķās uzvedības programmām – tām, kas meitai no mātes un tālāk no mātes mātes. Nefele ir tikai seksuāls objekts, nevis cilvēks. Instruments vīrišķās dzimumtieksmes mierināšanai. Ķermenis, kurā var masturbēt. Svarīgs ir tikai viens, nevis divi.
Dzimumattiecības atšķiras no masturbācijas – tās ir attiecības galu galā – kaut kas daudz cilvēcīgs – saistīts ar apjēgu, ka arī tas otrs ir dzīvs un ar savām vajadzībām, ar ko varētu būt nozīmīgi un pat interesanti rēķināties.
Zīmīgi, ka Nefelei no Īksiona dzima kentauri. Nevis tie gudrie, savu zirdzisko daļu apjēgušie un tās enerģiju izmantojošie Heirons un Fols, bet bezvārdiskie alkoholkārie un uz seksuālu vardarbību orientētie. Tie, kas pusbrāļa Peiritoja (Īksiona un Dijas dēla) kāzās centās kolektīvi izvarot līgavu. Par ko tika Peiritoja un Tēseja izkaustīti. Kentauri – sava tēva tieksmju pārstāvji nākamajā paaudzē, bet tādi, kuros mātes un tās pārdzīvojumu nav nemaz.
Nefelei izveidojās arī otras attiecības – ar Atamantu, pazīstamu kā sliktu tēvu saviem bērniem visās savās trijās laulībās. Tādējādi abu bērniem Friksam un Hellei bija jābūt kā dzīvu vecāku bāreņiem. Viņi raudzījās uz laimīgajām mākoņu aitiņu ģimenēm un sapņoja, kaut viņiem būtu bijuši vecāki. Nefele, to redzēdama, aizsūtīja bērniem Zeltvilnas Aunu – tādi dažreiz mēdz ganīties debesīs, slīpas vakara saules apspīdēti, mākoņi ar zelta maliņu. Brālis ar māsu uzsēdās aunam mugurā un lidoja uz laimīgo zemi. Brālis to sasniedza un tā izrādījās Kolhīda, kurā valdīja Aiēts, Saules dieva Hēlija dēls, apprecēja tā meitu un dzīvoja laimīgi.
Bet Helle pa ceļam iekrita jūrā un noslīka. Jūru kopš tā laika sauc par Hellespontu – Helles jūru. Viņa nevarēja izdzīvot – iztrūka sievišķību uzturošas izdzīvošanas programmas, viņas mātei to nebija, Nefele varēja izlīdzēt meitai tikai ar to, kas viņai bija – sapnis par Tēvu, kas mākoņsievietei varēja izskatīties tikai kā Zeltvilnas Auns.
Šis Nefeles sapnis un līdz ar to pati Nefele tomēr dzīvos. Nākamajos mitoloģiskajos laikos pēc viņas izsapņotā Tēva simbola – Zelta Aunādas dosies grieķu slavenāko varoņu – argonautu ekspedīcija. Ar Jāsonu priekšgalā - viņa vārda etimoloģija saistās ar vārdu „ārstēt”… Ekspedīcija būs rezultatīva, tiks atrasta ne tikai Tēva, bet arī Raganas loma.
Ir daudz iemeslu domāt par Nefeli, arī Tēva meklējumu sakarā, ko jau esmu darījis un ko šeit neturpināšu. Gribu aicināt padomāt par sievietēm, kas kaut kādu iemeslu dēļ ir tikai seksuāli objekti. Kuru funkcija un dzīves jēga ir atbrīvot vīrieti un pārmērīgas seksuālas spriedzes.
Bet ne tikai par seksuālas izmantošanas upuriem. Ne tikai par prostitūtām. Arī par sievietēm, kurām Prostitūtas loma ir pazīstama, bet nav vienīgā. Kuras kaut ko izjūt, esot šajā lomā, un zina, ka ne vienmēr tas ir tikai kaut kas traumējošs un nepatīkams. Un kurām šī loma kaut kā sadarbojas ar pārējām lomām, piemērām Mātes lomu – pakalpot vīrietim - Dēlam. Piemērām vīriešu Seksuālās Izmantotājas lomu – realizēt savu ietekmi. Šeit ir milzums attiecību variantu un vardarbība ne tuvu nav vienīgā tēma.
Kā tu jūties, kad redzi – viņš tevi grib! Vai tu notici, ka grib tevi pašu – visu, kas tu esi, smadzenes ieskaitot. Vai skaidri redzi, ka viņu interesē tikai tavs ķermenis. Un vai zini, kura spēle tevi pašu interesē – tā ar tavu ķermeni, vai tā, kurā piedalītos arī kādas citas tevis daļas? Cik daudz tu par to vari runāt?
Par Nefeli es runāju Grāmatu svētkos – Baltās sievas sakarā. Man šķiet, ka Aspazijas mātes māte Lavīze Neiberga varētu būt bijusi ļoti tuvās attiecībās ar šo arhetipu. Nestāstīšu šeit par pamatojumu, tam vajag vairāk vietas un tas būs topošajā grāmatā par Aspaziju un Raini. Bet svarīga ir tālākattīstība, jo ne jau kāda 19. gadsimta sākumā dzīvojusi Zemgales sieva ir mūsu intereses fokusā. Mūs interesē tas, ka viņa kā Nefele nosaka Helles likteni – mākoņsievietes meitai ir jāiekrīt jūrā un jāiet bojā.
Taču Grieta Rozenberga – Helle izdzīvo, laikam jau tāpēc, ka viņa nav tikai Helle un viņas māte nav tikai Nefele. Bet caur šajā mājaslapā aprakstīto mātes-meitas (Dēmetras - Persefones) attiecību loģiku Helles meita arī ir Helle. Vai Grietas Rozenbergas meita Elza ir arī Grieta – tas nav tikai sentimentāls kalambūrs, jo ir skaidri redzams un pierādāms, ka visus savus dramatiskos darbus Elza ir uzrakstījusi, raugoties no savas mātes lomas dzimtaskokā. Helles ir divas, abas izdzīvo, tiktāl mitoloģija nepiepildās burtiski. Taču faktā, ka Elzai nav pēcnācēju – sievišķā programma izbeidzas – ir skaidra saikne ar mītu par Helles nāvi.
Un visbeidzot par Nefeli kā Helli ir jārunā Bulgakova Gellas sakarā. Ir tāds personāžs „Meistarā un Margaritā”. Sākotnēji man likās, ka Ojārs Vācietis ir nepareizi pārtulkojis no krievu valodas (Гелла - Helle), varbūt nav zinājis ne Helli ne Hellespontu, slikti, robi tautas dzejnieka izglītībā. Bet lasot Bulgakovu vēlreiz, ieraudzīju, ka Gellai, iespējams, ir tikai Helles kailais seksuālā objekta ķermenis lejpus sarkanajai rētai uz kakla. Bet augšpus šīs rētas ir sarkanmataina galva, ļoti raganiska, man šķiet. Varbūt šeit parādās arī Ragana? Vai, runājot grieķu mitoloģijas terminos – varbūt Mēdejas dzimšana tieši izriet no Helles nāves un Gella ir abas vienā kopāsašūtā ķermenī? Ja tā, tad vai nu Vācietis ir bijis ļoti izglītots, vai arī viņam gadījusies „cūcene” – Bulgakova Gella tiešām nav tikai Helle. Tādēļ var tikt pārnesta latviski arī kā Gella – ar to saprotot jaunu latviešu īpašvārdu, kas apzīmē Helles un Mēdejas sintēzi caur sarkano rētu uz kakla.
„Baigi jau smuks stāsts par tiem Nefeles bērniem, es arī gribu jēriņu, bet nezinu, uz kurieni lai lido, un jūrā arī varu ievelties, ka nošļakst. Bet nesaprotu, kur Tu izknibini tēmu par Nefeli kā seksuālo objektu. Bet, galvenais, kā Tu paturi prātā visus šitos grieķu salašņas. Kaut kas traks,” tā man atrakstīja kāda draudzene. Un tad es piesēdos un, cik vien īsi iespējams, uzrakstīju, kur es ko atrodu.
Labi, zēni, esmu ar mieru dzirdēt, ka jūsu valodā tas skan - Ķermenis DAŽREIZ IR tikai ķermenis, taču ar noteikumu, ka jūs sadzirdēsiet tukojumu meiteņu valodā - Ķermenis NEKAD nav TIKAI ķermenis. Pēkšņi ienāca prātā, ka varbūt Nefele arī domāja/redzēja lietas citādāk kā Zevs. Kaut arī Zevs bija projekta autors... Es laikam iebraucu tēmā "sievietes no....kaut kurienes, vīrieši...no citurienes, bla bla bla", kas parasti šķitusi tik klaji populistiska un manipulatori izdevīga. Tas saucas - nekad nesaki nekad.
Aija, man jau liekas, tu par šerpu paņēmi :) Ja ir abpusējs kontakts, tad jau ir arī kaut kādas attiecības. Cits jautājums, vai viņas paliek jau iepriekš zināmas spēles robežās, vai kaut kādā veidā šīs robežas lauž (un te ir runa par Līdznāvemūsšķirs. Es tiku runājis tikai par vizuālo veidolu.
Kaspar, raz pošla takaja pjanka, tad gribu teikt, ka, manuprāt, "pa lielam", visas attiecības, kuras veidojam taču ir tāda pašrefleksijas forma (gan seklākas, gan dziļākas, gan vīrieši, gan sievietes). Un, ja viss būtu tik vienkārši, tad jau iznāktu tāda masturbācija tikai un vienmēr. Tas, ko es gribēju teikt ir, ka, manuprāt, Attiecībās pastāv miljons un viens lomu veids diapazonā starp lomu Ķermeniskurāmasturbēt (šausmas, Viestur, manām maigajām ausīm skarbs termins) un lomu Līdznāvemūsšķirs. Un tikpat neizbēgami tam būs kāds sakars ar mūsu vecākiem un citiem senčiem. Es tā domāju. Kā teicis klasiķis: "Skaistums nāk no iekšām"!
Runājot par smaržām, formām, ģērbšanās stilu, manierēm utt., man šķiet, ka šīs lietas pieder pie tās daļas, kur vīrietis komunicē pats ar sevi. Sievietei ar to nav liela sakara, kaut arī viņa ir tā, kas ģērbjas, smaržo un uzvedas. Vismaz man tie ir slēdži, kas [ja nostrādā, tad] atsauc atmiņā iepriekšējus pārdzīvojumus, un saka, ka auru laiks atkal ir klāt :) Droši vien, ja raksies baigi rūpīgi, tad izrādīsies, ka tas viss kaut kādā veidā atgādina mammu :D Tāpēc es pārāk nerokos.
Nū tieši 8.marta tēmiņa! Taču es nekādi nevaru piekrist Viestura melnbaltajam iekāres dalījumam jautājumu rindkopā. Tā teikt, ir tikai divas iespējas – vai nu vīrieti interesē „tikai” ķermenis, vai „visa” sieviete. Bet kā tad ar acu mirdzumu, smieklu vilinājumu, pēkšņi uzbangojušu smaržu...un daudzām citām lietām un lietiņām, kas fizioloģiski, protams, pieder ķermeniskajām izpausmēm, bet īstenībā tajā ir tik daudz kā no visa, no pašas sievietes? Kāpēc, piemēram, vīrieti interesē vienas sievietes ķermenis, bet citas ir vienaldzīgs? Arī tad, ja tas ir tikai sekss vai tikai ķermenis, kas interesē?
Šodien, pavasara saules pielietā Siguldas kalnā, nejauši dzirdēju divu vīriešu frāžu apmaiņu. Viens teica: „Gribēt ir kaitīgi, dabūt ir veselīgi”, otrs atbildēja: „Nu ja, sekss taču nav iemesls lai iepazītos...”. Varbūt viņi runāja par ķermeņa iekāri, bet varbūt par pavisam kaut ko citu, bet es iedomājos, ka tomēr gribu iepazīties, atcerējos – tā spēle, PIRMS vēl kaut kas ir sācies, PIRMS seksa, ir tik neiedomājami aizraujoša! Tā ir tik salda manai pašapziņai, ka...sekss drīkst arī nesekot. Kad satieku Peru ielu muzikanta brūnmelno acu skatienu Stokholmas ielās, tajā ir tāāds kaislības solījums un droši vien tikai ķermeniska iekāre, bet apziņa, ka tā ir spēle un mums nekad nekas nebūs, ļauj domāt visu ko vien vēlos. Galu galā – viņam tāds darbs – likt justies sievietēm iekārotām!
Bet Nefelei droši vien patika sliktie zēni, kā jau daudzām no mums. Tādi kā tie ciniskie skaistuļi šodien Siguldā. Un tam pavisam noteikti ir savi iemesli, vai ne?
Mja, Nefeles problēma bija tanī, ka viņa nevarēja izslēgties un transformēties mazāk ievainojamā formā. Tomēr, arī viņa un Zeltvilnas auns bija ceļš uz kaut ko skaistu un varonīgu, kas vainagojās ar argonautu ceļojumu. Man tas liekas kā Ceļš, tanī var sastapt visu ko, un tur var notikt viss kas, un nekas no tā nav viennozīmīgi slikts vai labs.... filozofija.
Bet vispār, ņemot vērā pavasarīgo laiku, apcerējumi par vieglas uzvedības sievietēm man šķiet ļoti atbilstoši.
