Dažus gadus atpakaļ nācās pabūt Kazdangā. Pilī ir muzejs un tajā bilde, par kuru pensionēts skolotājs un vietējās vēstures zinātājs (diemžēl nepierakstīju viņa vārdu…) teica – šis ir barons fon Manteifelis ar apkārtnes saimniekiem, vairums no kuriem ir viņa pusbrāļi… Pilij blakus atrodas divstāvu namiņš (tajā tagad saimnieko tehnikuma administrācija), kas ir bijis speciāli priekš tam būvēts, lai, netraucējot vecākās muižnieku paaudzes naktsmieru, jaunie baronēni varētu lustēties ar meitām, parūpējoties par savu seksuālo kompleksu ārstēšanu un iegūtu sabiedriskajam stāvoklim atbilstošu pašapziņu…
Bet – kas bija šīs meitas? Skaidrs taču kā diena, ka tās nebija muižnieku kārtas - tādām vajadzībām tak vienmēr varēja izmantot muižas kalpones, kas tika speciāli izmeklētas starp apkārtnes zemnieku meitām. Bet kad meitai iestājās grūtniecība, to nācās kaut kur iekārtot, izdot kādam saimniekam par sievu, piemērām, kopā ar bagātu pūru, lai būtu miers mājās.
Protams, šī ir hipotēze, grūti pierādāma objektīvi. Neesmu arī informēts par vēsturnieku pētījumiem šajā jautājumā, būtu priecīgs, uzzinot, ka vēl kādu šīs lietas ir interesējušas. Kas attiecas uz manu interesi, - to varētu formulēt jautājumā – kā tas nāk, ka 19. gs. latviešu literatūra rāda zemnieku ģimenes attiecības kā seksuāli apgrūtinātas? Kāpēc nav stāstu par laimīgu, kaislīgu mīlestību un seksuāli pilnvērtīgu laulības dzīvi zemnieku sētā? Un kāpēc priekšstats par tipiski latvisko ietver sevī arī kaut kādas ciešanu ciešanas – par ko nav skaidrs, bet kaut ko dziļu nezināmu…
Ja tas, kas noticis Kazdangā, ir bijis izplatīts arī citur, tad tas daudz ko varētu izskaidrot. Muižas kalpones, kamēr tur kalpoja, ieguva iespaidus par „smalkām manierēm” un dzīves standartu, uz kuru varētu tiekties savā dzīvē. Viņas nevarēja nejusties kulturāli stipri pārākas par zemnieku būdās palikušajiem brāļiem. Un šis pārākums un zināšanas attiecās arī uz seksuālo dzīvi. Kā šīs sievietes varētu būt jutušās, kad bija spiestas precēties – ar savas kārtas puišiem un visu to kultūru, ko tie pārstāvēja? Ar kādām jūtām tās atstāja muižu un vīriešus tajā, koptus uz izglītotus, un gan jau ne tik reti arī iemīlēt pagūtus.
Es nevaru iedomāties šo „muižas freileņu” vīrus kā brīvus no greizsirdības un pazemojuma, kas kombinācijā ar viņu sievu ļoti iespējamo riebumu pret „mužikiem”, ar kuriem jādala arī gulta visu atlikušo dzīvi, radīja milzu atsvešinātību starp vīru un sievu. Turklāt par to nedrīkstēja runāt, tas bija noslēpums galu galā, arī tad, ja visi šo noslēpumu zināja.
Šīs pārdomas mani ved atpakaļ pie Nefeles arhetipa un pie mītā fiksētās patiesības, kā var justies bērni mātei, kas jūtas izmantota kā seksuāls objekts. Tāpat vieglāk ir saprast Atamantu un to, kādēļ viņš bija tik slikts tēvs un kādēļ viņa laulība ar Nefeli izjuka.
Un vēl man jādomā par Aspazijas dramaturģiju, sevišķi divcēlienu „Zeltīte”, kurā tiek izspēlēts fināls stāstam, kas varētu būt sācies tā, kā šī Kazdangas hipotēze. Apkopojot abas, izveidojas ļoti ticama sāga par Aspazijas mātes vecākiem Tā iekļauj sevī baiso varbūtību, ka Dāvja Freimaņa pirmā sieva Lavīze Neiberga nav mirusi dabīgā nāvē… Un kas parāda Aspaziju pašu un viņas māti kā Helli, kas nevar izdzīvot, sievišķi turpinoties.
Tas rāda arī Aspazijas cīņas par sieviešu tiesībām personīgi neapzinātos un pusapzinātos motīvus. Noslēpumus, par kuriem neiedomājoties, mūsdienu cilvēkam visa šī cīņas jēga var palikt nesaprotama.
Pa ceļam no Kazdangas nācās piestāt Valtaiķu baznīcā. Saņēmis atļauju tajā ienākt un priecājoties par vitrāžām logos, stāstošām par fon Manteifeiļu dzimtas vēsturi, rādītu ar Bībeles stāstu palīdzību, pajautāju vīram, kas rosījās ap altāri, gatavojoties dievkalpojumam, kā izdevies šīs vitrāžas saglabāt cauri visam 20. gadsimtam. Un viņš skaidrā latviešu valodā sāka sunīt „latviešu baurus”, kuriem noteikti pie tā neesot nekādu nopelnu. Pateicoties kuriem viegli būtu varējis notikt pretējais un vitrāžas pazustu, tiktu iznīcinātas kā pretvalstiskas, antilatviskas utt.
Stāsts par barona pusbrāļiem uzžilba ar jaunu spēku, pamanīju viņa plāno kumpo degunu, šauro seju ar augsto pieri, gribēju ko vēl jautāt, bet nepajautāju – viņš bija tik dusmīgs! Lai turpinātu, man būtu jārada sarunbiedrā pārliecība, ka es, tāpat kā viņš, neesmu „latviešu baurs”. Tas mani samulsināja un es aizvēru baznīciņas durvis – no ārpuses.
> to, kurš kuru pameta un kā kurš jutās, mēs varam laikam tikai fantazēt. Piekrītu. Tomēr matemātiski daudz lielāka varbūtība diemžēl ir, ka tās meitas tika pamestas. Man jau arī patiktu stāstiņi par to, kā skaistā Līze no Aučiem tā sagrozīja galvu Francim fon Bīdermeijeram, ka viņš tā arī neapprecējās, pēc tam, kad Līze aizgāja atpakaļ pie sava Mārtiņa.:)))) Viņa to darīja ne tikai mīlestības dēļ, bet arī aiz pragmatiskiem apsvērumiem. Atšķirībā no paputējušā Franča, kurš nevarēja norēķināties par pusdienām krogā un naudu šim nolūkam aizņēmās no Līzes, Mārtiņam bija attīstīta saimniecība ar daudzām govīm un lielām auglīgas zemes platībām, modernām tehnoloģijām un noieta tirgiem Rietumeiropā. Mārtiņš un Līze dzīvoja ilgi un laimīgi, Francis, diemžēl, nodzērās.
Ai nu, Kaspar, to, kurš kuru pameta un kā kurš jutās, mēs varam laikam tikai fantazēt. Es, piemēram, taču drīkstu izfantazēt, ka skaistā Līze no Aučiem tā sagrozīja galvu Francim fon Bīdermeijeram, ka viņš tā arī neapprecējās, pēc tam, kad Līze aizgāja atpakaļ pie sava Mārtiņa.:)))) Kāds no mums (un tā nebiju es) vēl pirms dažām rindkopām atļāva Nefelei bezaizspriedumainu mīlu uz savstarpējās vienošanās pamatiem.
Bet vispār, man šķiet, mēs ejam uz to, ka Viesturs&Co varēs izdot jaunu Latviešu Vēsturisko Romānu, ar dramatismu, noslēpumainību un laimīgām beigām.
Pazemojoši un rūgti ir būt par baronēna PAMESTO mīļāko. --------- kaut gan, es pārāk šauri skatos. ja var šo zaudējumu veselīgi uztvert, tad viss ir kārtībā
> Nositiet mani, es nenoticēšu, ka tas vienmēr bijis pazemojoši un slikti - būt par > "jauna kopta baronēna" mīļāko ---- Noteikti nē. Pazemojoši un rūgti ir būt par baronēna PAMESTO mīļāko. Un atlīdzība, ja no pamešanas likteņa izdodas izvairīties, droši vien liekas to vērta, lai riskētu.
---- > Manuprāt, runa nav tik daudz par skaistumu kā seksualitāti, es teiktu - > demonstrētu jeb ieraugāmu seksualitāti. ---- Droši vien vizuālo tēlu var lietot gan kā ieroci, gan kā bruņas (šiem diviem variantiem nav sakara ar seksualitāti, manuprāt), gan arī kā iespēju palutināt savu ķermeni.
Man atkal ienācā prātā stāsts par latviešu sieviešu skaistumu, kuru zina teju katrs vīrietis Eiropā un parasti apstiprina arī Latvijas vīrieši, kad viņiem par to jautā. Manuprāt, cik atceros, par to Viesturs raxtīja arī "Bendes Meitiņā" - par savu pieredzi, kopā ar kolēģēm, Vācijā, kādā konferencē vai pieredzes apmaiņā. Atceros, arī man kāds vācu vīrietis, ar asarām acīs jautāja - nu, kāpēc jūs baliniet matus un tik stipri krāsojieties? Ko, vai man viņam vajadzēja teikt, ka mūsu īstā matu krāsa ir latviešu pelēkā un nebalināt mēs vienkārši nevaram? Kāpēc nevaram? Manuprāt, runa nav tik daudz par skaistumu kā seksualitāti, es teiktu - demonstrētu jeb ieraugāmu seksualitāti. Gribētos teikt, nu ko tad mēs tādas seksuālas un kāpēc seksuālākas par pārējām? Varbūt...tas mums mantojumā, no vecvecmāmiņām...Varbūt tas saistīts ar viņu savsarpējo konkurenci? Nositiet mani, es nenoticēšu, ka tas vienmēr bijis pazemojoši un slikti - būt par "jauna kopta baronēna" mīļāko...Viesturs jau ieminējās, ka tā bija tā vieta, kur meitenes ieraudzīja grāmatas, labas manieres, izturēšanos (varbūt) pret sevi, galu galā - gleznas un mēbeles un porcelāna traukus, ieraudzīja, ka var kopt un mīlēt savu ķermeni, ka ķermenis nav domāts tikai vienam mērķim - uzturēt spēku un enerģiju darbam, ieraudzīja to, ka cilvķam ir tiesības uz savu gribu, savu telpu?
Nezinu, nezinu.
Varbūt šī tēma aktuāla arī šobrīd. Nevienam nav noslēpums, ka latviešu sievietes patiešām bauda lielu vīriešu uzmanību ārzemēs. Un ticiet, tas nav nepatīkami. Piedevām, nav nozīme ne vecumam, ne augumam, ne matu krāsai galu galā. Zinu vienu vecmāmiņu, kas tad, kad viņa atgriežas no sava kārtējā brauciena uz Ameriku, kur apciemojusi meitu (izprecētu, protams) un mazbērnus, pārrodas ar vairākiem precību piedāvājumiem.
Bet varbūt runa ir pavisam par ko citu - ka esam iemācījušās savu seksualitāti izmantot (piedodiet, manipulēt ar to) un īstenībā esam gluži tuvu Nefeles būtībai??? Ka mēdzam to lietot savu Mātes vai Meitas lomu realizācijai. Gribu gan piebilst, ka attiecīgi piemērojot situācijau mūsdienām, mūsu vīriešus par "mužikiem" (palīgā, kas par terminu, Viestur) saukt gan negribu. (kaut arī bieži jaukto ģimeņu konteksts ir tieši tāds - apprecēju, piemēram, arābu, nevis šito prasto latviešu džeku). Jo Vīrieši būs ar mums kopā visur kur, ja vien pašas būsim Sievietes...
Protms, es nekādā gadījumā neizslēdzu arī seksuālās izmantošanas iespēju. Pieļauju n-to situāciju traģismu, neiedomājamus upuru un viņu bērnu pārdzīvojumus, taču tas ir cits stāsts.
Nu jā, un te laikam ir jādomā, kāpēc es meklēju wikipēdijā detaļas par Nefeli.
Droši vien tāpēc, ka man - pēc iepriekšējā Viestura bloga par viņu - bija palicis tas gaisīgais bezrūpīga un bez-saistību seksa priekšstats. Galu galā, nekur jau nav teikts, ka Nefele Īksionā saskatīja ko vairāk par ķermeni. Ja attiecības ir vienlīdzīgas un abas puses tās ir brīvi izvēlējušās - kāpēc lai tās nevarētu norisināties tikai ķermeniskā dimensijā?
Bet tām zemnieku meitām nekādas īpašās izvēles nebija. Viņas tiešām tika izmantotas.
Nu jā, un tāpēc es nebiju ar mieru tā akli novienādot Nefeles un zemnieku meitu situāciju. Saprotu, ka Viesturs runāja par ko citu - par to, kā jūtas tādu sieviešu bērni, kurās viņu vīri saskata tikai seksa objektu.
Mja, par Latvijas vēsturi šādā aspektā nebiju aizdomājies. Mana pirmā reakcija bija - lai arī nav patīkami to lasīt, tomēr savas un savu senču traumas ir jāzina.
Paskatījos, ko Wikipēdija saka par Nefeli, un mani pārsteidza viena nianse, ko Viesturs nebija pieminējis - Nefele tika radīta no mākoņa Hēras izskatā (!). Tātad, Īksions patiesībā gribēja Hēru, nevis Nefeli, vienīgi viņš nespēja viņas atšķirt savādāk, kā tikai pēc izskata
---- no wikipēdijas, http://en.wikipedia.org/wiki/Nephele ----------- Greek myth also has it that Nephele is the cloud whom Zeus created in the image of Hera to trick Ixion, since he tried to rape the goddess. Ixion and Nephele gave birth to the Centaurs which were helped by their own mother during their struggle against Heracles. Nephele married Athamus, but he divorced her for Ino. .... -----------------------------------------------------------------------------
Runājot par zemnieku meitām - man šķiet, ka viņām komplektā ar pamestību nāca vēl arī apziņa, ka viņas ir no zemākas tautas. Ka viņas nav pilnvērtīgas kopš dzimšanas. Kaut gan, var jau būt, ka Nefele arī būtu gribējusi izskatīties savādāk, nekā Hēra, un tikt mīlēta kā pati, nevis kā Hēras dubultniece, un varbūt arī viņa ir reizēm nolādējusi savu izcelšanos.
