Meitenes stājas modeļu skolās, pērk stilīgas drēbes un dārgu kosmētiku. Ne tikai meitenes, arī sievietes visos vecumos. Motivācija, kādēļ tas tiek darīts, var būt dažāda, tomēr vairumā gadījumu pilnīgi iekļausies rāmītī – es gribu viņam patikt. Ja es palikšu šitāda, dabiska un neapstrādāta, neviens uz mani neskatīsies.
Un puiši arī skatās – uz meitenēm, kam kājas sākas no padusēm, bet krūtis spītīgi neiekārtojas tām atvēlētajās krūštura formās. Protams, nav vienas seksīguma formulas un ne visi ķermeņi no dabas spējīgi visas formulas īstenot.
Tomēr konstatēsim galveno – vīrietis, sevišķi jaunībā, nesatiek sievieti, bet gan seksuālu objektu, kuru tā no sevis ir izveidojusi. Eksistē arī pretēja sakarība, taču par to kādu citu reizi.
Un tā mēs atkal tiekamies ar Nefeli, mākoņsievieti, radītu pēc Hēras ģīmja uz līdzības, bet tādu, kas nav Hēra. Domātu seksuālai izmantošanai. Nesaistītu ar sevi, bez vecākiem un pagātnes.
Es pazīstu daudzus vīriešus, kam sieviete interesē tikai kā Nefele. Dažreiz par iemeslu tam ir nepietiekošs intelekts, dažreiz – zināšanu par attiecībām trūkums. Bet visbiežāk – bailes. Vīrišķi puiciskas bailes tikt pamestam, izmantotam, izsmietam. Tiklīdz aiz Nefeles sāk iezīmēties kaut kas personiskāks, šādam vīrietim ir jābēg. Tas gan parasti neizskatās pēc bēgšanas, vairāk pēc pamešanas.
Un es pazīstu daudzas sievietes, kas neuzdrošinās nebūt Nefeles. Dažām daba ir nākusi pretī, tās spēj ilgstoši saglabāt spēju nepazust no žurnālu lappusēm, tiek apskaustas un apbrīnotas no abu dzimumu pārstāvju puses.
Tieši šādu sieviešu pazīšana, sevišķi tām novecojot, mani ir vedinājusi domāt, cik vilinošs ir šis arhetips. Pazūdot Nefelei, sievietei var šķist, ka pazūd viņa pati un viņa nemaz nav viņa, bet ir Nefele. Nevis lomas nāve, kaut kas daudz vairāk.
Čakam Palanjukam ir romāns, kura nosaukumu esmu piemirsis. Nākamais aiz „Cīņas kluba” – tajā kāda modele, nogurusi no dzīves sakropļo savu skaistumu, ar šaujamieroci pārvēršot apakšžokli driskās un kļūstot par briesmoni. Man būs jāpārlasa grāmata vēlreiz, lai ar šodienas pieredzi secinātu, vai šī sievišķā paškastrācija palīdzēja varonei nebūt vairs Nefelei, bet būt Pašai. Nav palicis prātā, vien izmisīgais šāviens žoklī.
Skaistums un seksīgums prasa upurus, galvenokārt tādā veidā, ka apgrūtina iespēju kļūt Sievietei. Jo vienmēr šķitīs, ka būt Sievietei ir būt Nefelei. Bet Nefele jau būtībā ir Sievietes pretstats, iespēja par sievieti nekļūt…
Un vēl – Nefeles meita ir Helle, kura nevar vairs turpināties. Tātad Nefelei ir grūti būt ne vien Sievietei, pat Mātes loma tai ir neciešami grūta.
Turpinot šeit jau izteikto domu par krīzi kā Sievietes meklējumiem, jāpadomā, kur to var atrast vīrietis, kas līdz šim pilnībā ir izticis ar Nefeli un kurš varbūt nemaz neiedomājas, ka var tikt piedāvāts kaut kas vēl. Un jāpadomā, kur to var atrast sieviete, kas negrib sevi sakropļot fiziski, vai novecot, lai piespiestu sevi nebūt skaistai un tad varbūt sagaidīt savu iespēju.
Vairāk man negribas neko teikt. Krīze taču ir iespēju laiks un katrs var sev nezin cik skaistu Sievieti izdomāt. Nu jā, bet tad jau Viesturs teiks, ka tā ir Atēna Pallāda, dzimusī tēvam no galvas. Un Viesturam būs taisnība – nav viegli ar Sievietēm un to dzimšanām (Afrodīte, no jūras putām dzimusī, un vēl un vēl).
Tas jau būtībā ir jautājums par identitāti - kas es esmu? Kaut kā ļoti izplatīta ir tā greizā formula, kad cilvēks = sasniegumi+citu cilvēku vērtējums/atzinība. Tad tiešām ir svarīgi, kas man mugurā un cik dziļš dekoltē. Skatoties uz šīm meitenēm ar uzpumpētajām krūtīm, glancētajiem tērpiem un smalkajām somiņām, es redzu izmisīgas ilgas pēc mīlestības un "mani jau nav par ko mīlēt". Un tad viņas pārvēršas par preci, kas "pārdod" pati sevi: smuki iesaiņojas un izkarina labu cenu. Bet šāda mīlestības pelnīšana nes jaunas un jaunas vilšanās: tad liekas, ka "pircēji" nav īstie un jāmeklē atkal un atkal jauni, vai arī iesaiņojums nav pietiekami krāšņš. Tās ir ilgas pēc pilnīgas mīlestības, pēc mīlestības, ko grieķiski sauc 'agape', pēc mīlestības, kas nepāriet un nav atkarīga no ārējiem apstākļiem un noskaņojuma, atšķirībā no 'eros'. Tās ir ilgas pēc dievišķas mīlestības, kura mīl "ne par ko", tā ir mīlestība - pieņemšana. Tāda mīlestība ļauj augt, plaukt un ziedēt. Tā ir dodoša, nevis paģēroša. Diez vai varētu pateikt trāpīgāk, nekā to ir teicis Pāvils 1. vēstulē korintiešiem: "Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu."
Bet man atkal panesās domas par emociju algebru. Tā algebra, ko skolā māca, attiecas tikai uz skaitļiem. Bet "algebra" pēc savas būtības nozīmē vienādojumu risināšanu ar JEBKĀDIEM objektiem, ne tikai skaitļiem. Iedomājies, cik brīnišķīgi būtu, ja varētu panākt, ka šos emociju vienādojumus risina dators!
> Nu esu šodien Mātes Centrā, piemēram. Ir sastrēgums, nezinu kad tikšu ārā... Te ir diezgan interesanti iederas budisma tēze par 6 pasaulēm, kurās būtne var piedzimt (elle, izsalkušo garu, dzīvnieku, cilvēku, skaudīgo dievu, un dievu). Katrai no šīm pasaulēm ir raksturīgas kādas dominējošas jūtas un rīcības veids, kā arī ir noteikts veids, kā no šīs pasaules tikt laukā (piemēram, lai tiktu laukā no elles, būtnē ir jārodas kaut niecīgai līdzjūtības atblāzmai).
Traktējot primitīvi, viss primitīvi arī sanāk. Tu nomirsti un ietrāpi kaut kur citur, atkarībā no savas karmas un dvēseles stāvokļa nāves brīdī, un spējas savākties bardo (starp-dzīvju) stadijā.
Bet būtībā jau cilvēkā negriežas viena doma. Varbūt, piemēram attiecībā uz sievu es jūtos kā dievu pasaulē, bet attiecībā uz darbu - kā ellē.... :) Un tas viss notiek paralēli. Un var nomirt, kaut arī es pats turpinos.
Aija > Nefele mīnus Sieviete? Tad jau Sieviete ir mazāka par Nefeli Var just, ka reti esi saskārusies ar kopu teoriju. :P Tas nozīmē, ka no Nefeles tiek izsvītrots tikai tas, kas viņai ar Sievieti ir kopīgs.
Ja es jautāšu - kur beidzas Nefele un sākas Sieviete, Tu man doši vien atbildēsi - tur, kur beidzas rāmītis "gribu viņam patikt". --- kur vispār beidzas cilvēks? Fizisko robežu mēs redzam, bet ar mentālo ir grūtāk. Pirmkārt, parasti liekas, ka "es" atrodas kaut kur aiz acīm. Bet viņu var pārvietot. Teiksim, cik esmu saskāries ar budisma meditācijām, tad ir ieteikums viņu pārvietot kaut kur uz nabas apvidu. Tāpat, klinšu kāpšanā ir rekomendācija - līdzsvara sajūta un stabilitāte uzlabojas, ja izdodas "es" aizbīdīt pēc iespējas zemāk. Man gan kāpjot par to parasti nav izdevies domāt. Tāpat, robeža nav strikta. Garastāvoklis, kas pielīp no viena cilvēka citam. Iesvētības dažādās reliģijās - tas ir noteikta prāta stāvokļa (budistu terminoloģijā) nodošana no skolotāja/priestera skolniekam/ticīgajam. Ja jau striktas robežas nav starp vienu un citu cilvēku (t.i., viņi šad tad var pārklāties), tad varbūt striktas robežas nav arī starp Nefeli un Sievieti? Ir tikai Centri - Nefeles Centrs, Sievietes Centrs, kas savāc ap sevi enerģiju?
> Tu man doši vien atbildēsi - tur, kur beidzas rāmītis "gribu viņam patikt".
Man šķiet, Viesturs tā neatbildētu. Es pats teiktu - Nefele mīnus Sieviete = skaistums tiek izmanots kā bruņas un kā ierocis. Sievietei drošību dod viņas personība, pašpaļāvība.
Helles noslīkšana pierāda to, ka Nefelei Mātes loma ir bijusi nepanesama. Pāragri mirst tas, kuram nav bijusi māte.
Ja Helle, ceļodama uz sava Auna (par Auniem bija rakstīts iepriekš), pietuvojas kādam, kurš labāk prot uzvesties Auna mugurā, viņš viņu kādu laiku var pieturēt aiz ausīm, kamēr Helle iemācās noturēties. Dažām Hellēm paveicas, dažām – ne. Kas to nosaka? Nezinu...
Bet Nefele to nekādi nevar ietekmēt, nedz tur ko palīdzēt. Viņa gan atsūtīja Aunu, bet Helle nebija dabūjusi mātišķo spēku, lai uz Auna noturētos.
Ja es jautāšu - kur beidzas Nefele un sākas Sieviete, Tu man doši vien atbildēsi - tur, kur beidzas rāmītis "gribu viņam patikt". Bet es tomēr domāju, ka šis, tāpat kā daudzi citi procesi, ir zemapzinīgs. Tātad robežu novilkt kļūst gandrīz neiespējami. Un, vai mērķis, piemēram, ir kļūt pelēkai un neizteiksmīgai, tā teikt "man vienalga ko viņš domā"? Vai mērķis ir kļūt neglītai? Tu teiksi - nē? Jo dzīvē šī rāmīša devīze parasti saplūst ar "gribu patikt pati sev". Un, ja es negribu vilkt kamuflāžas bikses un sporta kurpes (kas nenoliedzmi ir ērti), tad tas taču nenozīmē, ka darot pretējo, gribu izpatikt vīrietim. Ai, ai, tikko iedomājos, ka noteikti ir vīrieši, kuru Nefele izskatās tieši tā. Tad secinājums - izskaties kāda gribi, vienmēr kāds Tevī redzēs Nefeli. Tad varbūt stāsts ir par to, ka nevis neļaujam Nefeli ieraudzīt, nevis noliedzam, bet neļaujam Nefelei rīkoties, kad pašas viņu ieraugām? Vai varbūt nē? Varbūt Nefele ir daļa no Sievietes? Un manī jautājums par Nefeles Mātes lomu. Cik esmu sapratusi – gan Māte, gan Nefele ir nedrošās meitenes. Abām it kā līdzīgi uzdevumi – piesaistīt, izmantot....Arī Māte taču šad un tad/diezgan bieži izmanto seksu saviem mērķiem. Kāpēc saki, ka Mātes loma Nefelei nepanesama?
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
