Bērna māte Latvijā šādu spriedumu nav respektējusi, tā var saprast. Tēvs atbraucis uz Latviju un panācis, ka arī Latvijas tiesa nolemj, ka bērnam jāatgriežas Austrālijā, lai lemtu par tālāko. Māte to nav spējusi respektēt. Un tad tēvs uzņēmies tālāko nokārtot pats - nolaupījis (ziņās lietots šīs darbības apzīmējums) mātei abu 4-gadīgo meitu un abi aizlidojuši atpakaļ, uz mājām.

Mātei, kā vienmēr, ir sava versija par savu rīcību un notikušo vispār. Viņa domā, ka tēvam meita ir vajadzīga tikai tādēļ, lai, izmantojot Austrālijas likumdošanu, nebūtu jāiet cietumā par kaut kādiem tur finansu pārkāpumiem. Viņa ir rakstījusi un sūdzējusies Latvijā visiem, kam vien var sūdzēties.

Šis atgadījums, gan nezinot daudzas tā būtiskās detaļas, tādēļ spējot par to vien asociēt, nevis izteikt viedokli par tā būtību, atmodina manī jau agrāk dzīvo pārliecību, ka savas dvēseles dziļumos māte izjūt bērnus kā tikai savējos. Tā neatzīst nekādu citu atbildību par bērniem, kā tikai savu. Informācija, ka pastāv arī tēvs un tā tiesības izjust bērnu kā savas būtības turpinājumu un audzināt to saskaņā ar šo būtību, formāli netiek apstrīdēta. Jā, lai jau būtu, ok, ļoti labi, ka ir tēvs. Bet praksē, šāda, lūk uzvedība – nepaprasīt, vai tēvs piekrīt, ka bērns tiek aizvests prom uz tik tālo Latviju. Nesaprast, ka tā ir bērna no nolaupīšana. Mātei neienāca prātā.

Tēvi vienmēr nav tik droši par savām tiesībām, bet tie tomēr meklē kādu izeju un, paldies dievam, konsultējas. „Mana šķirtā sieva uz ilgāku laiku aizbrauca uz ārzemēm, nepaziņoja man to un vienpersoniski izlēma atstāt bērnus pie saviem vecākiem. Nezinot to, pavadīju meitu kādā viņas pasākumā. Atvedis to pie bijušās sievas, tiku viņas tēva sagaidīts. Ar vārdiem: „Paldies, ka atvedi bērnu MĀJĀS!” Es pagriezos, gāju prom, un jautāju sev – vai tiešām šeit viss ir kārtībā?”

Cits tēvs, panācis, ka ar bijušo sievu viņam ir sīki reglamentēts līgums, kā viņi sadala bērna audzināšanas pienākumus un tiesības, sastopas ar regulāriem šī līguma pārkāpumiem no bērna mātes puses. „Sagatavoju vakariņas, gaidot meitu no skolas. Trešdienās viņa, saskaņā ar līgumu, paliek pie manis. Taču vakariņas atdzisa, vienam ēst negribējās, nācās izmest. Bijusī sieva bija paņēmusi bērnu līdzi uz koncertu un kā jau parasti, aizmirsusi man piezvanīt, lai saskaņotu izmaiņas mūsu norunā. „Par ko tu dusmojies”, viņa jautāja, - „meita tā gribēja tikt uz šo koncertu!””

Pajautāsim bērnam! Briesmīgs priekšlikums – pajautāsim bērnam, kuru no vecākiem viņš izvēlas, kuru viņš mīl vairāk un kuram taisnība. Jo būtībā jau tas ietver sevī arī atteikšanos no tā vecāka, kuru viņš neizvēlēsies. Viens vārds izraks nepārkāpjamu grāvi attiecībās ar vienu no vecākiem. Tas būs zaudēts, varbūt ne uz visiem laikiem, bet ilgi.

Bērnam uzgrūstā atbildība būt par tiesnesi saviem vecākiem… „Pasaki, bērniņ, mēs esam tik infantili, ka nespējam vienoties. Dažreiz mēs raujam tevi katrs aiz savas rokas, cīnoties par sevi. Tavu roku pirmais atlaidīs tas, kuram ienāks prātā, ka tev taču sāp. Bet tu paliksi pie tā, kurš par to neiedomāsies…”

Pusaudžu vecums parasti ir tas, kurā sāk parādīties vajadzība pēc tēva. Tad savulaik virsroku guvušās mātes zvana man. Viņas saka, ka gatavas maksāt naudu, lai es panāku, ka dēls vai meita nedzer, neklaiņo, nelieto narkotikas, nepinas ar apšaubāmiem draugiem un tā tālāk. Bet es jau, protams, jautāju, kur ir bērna tēvs, jo nejūtos tik jaudīgs, lai būtu arī viņa ne tikai savā vietā. Un, neielaižoties garās sarunās, nodiktēju laiku, kad abiem vecākiem jāsatiekas pie manis. Jo es taču netaisos grūtībās nonākušo bērnu adoptēt, lai gan ļoti labi varu saprast, ka tieši tāda varētu būt viņa mātes neapzinātā iecere – izveidot sava bērna tēvu kā no daudzu vīriešu, viņasprāt, pozitīvajām daļām sastāvošu puzli. Matriarhālā daudzvīrība, kā rakstu par to savā pēdējā grāmatā…

Baidos, ka mēs nekad pilnīgi nebūsim spējīgi izprast visas nianses brīnumam, ka bērns ir izveidots no divām, dažreiz šķietami nesavienojamu vecāku daļām. Taču bērna tiesību pamatpostulāts vienmēr būs – nodrošināt tam netraucētu kontaktu ar abām šīm daļām. Bērns kā brīnums, kas atklājas pamazām, ar laiku un kas sevī apvieno it kā neapvienojamo. Bet tikai „it kā neapvienojamo”, jo ja jau viņa vecāki tik ļoti intīmi un vārdos nekad pietiekoši pilnīgi neparakstāmā veidā satikās, tad taču viņi mēģināja realizēt to kā pārdrošu ieceri, kā sapni, bet dažreiz protams – kā traģēdiju. Un bērnam tad jābūt kā cerībai šajā traģēdijā vai sapnī.

Matriarhāli jūtošā sabiedrībā tieši tēva tiesības ir tās, kas darbojas, lai bērnam būtu abi vecāki – tātad tās nereti ir vienādi ar bērna tiesībām vērstas. Bet šajā sabiedrībā tēva un līdz ar to arī bērna tiesību pārkāpumi no mātes puses parasti netiek sodīti. Par bērna nolaupīšanu netiek saukta tā prettiesiska, ar tēvu nesaskaņota aizvešana no Austrālijas uz Latviju, kur nu vēl nodošana vecvecākiem. Bet ar šo kriminālo terminu tiek apzīmēta tēva tiesību atjaunošana, situācija, kad viņš savas tiesā atzītās tiesības realizē. Tēvam, visticamāk, nav daudz līdzjutēju patlaban, bet varbūt tādēļ, ka publika apmulsusi.

Man šķiet, ir labi, ka meitene ir pie tēva, atgādinot – es nezinu visus apstākļus, lai iztiesātu tā, lai viņa varētu attīstīties iespējami labākā veidā. Viņai nebūs viegla dzīve, bet – viņa nekad nesēdēs man pretim un neteiks – „Viestur, mans tēvs mani pameta. Es viņam neinteresēju. Neesmu viņu satikusi, kopš viņš šķīrās ar manu māti. Tādēļ savā dzīvē es nespēju uzticēties nevienam vīrietim. Tāpat kā mana māte.”

Visticamāk viņa teiks – „mans tēvs par mani cīnījās, es biju viņam svarīga! Un to viņš pierādīja darbos, ne vārdos.” Varbūt viņa teiks vēl kaut ko, nezinu. Bet – meita būtībā būs bijusi savas mātes visīstākā aizstāve. Abas būs bijušas viena vesela kā Dēmetra ar Persefoni. Un māte izrādīsies izvēlējusies par tēvu savai meitai tādu vīrieti, kuram tomēr var uzticēties, jo viņš savas meitas dēļ ir gatavs doties uz otru pasaules malu. Un cīnīties par to visos iespējamos veidos.

Šai meitenei varbūt daudz kā pietrūks, taču viņai būs bijuši divi vecāki, tādēļ viņai būs dzīvesspars un enerģija, nākoši no stāsta par to, kā viņa radās.