Pēdējie notikumi ap Tautas Varoni Šleseru man atgādināja atcerēties, ka ne jau visi cilvēki ir lietas kursā par to, ko es saprotu, lietojot šo vārdu – Varonis. Ne jau visi ir lasījuši manas grāmatas, ne jau visi pabijuši šajā mājaslapā.
„Man nepatika tavas mājas lapā paustās emocijas par interviju Klubā. Tu izklausījies tur tāds … aizvainots laikam. Un tas man lika justies kā kaut ko zaudējušam. Es biju dusmīgs uz tevi, Viestur, man šķita, ka tu man kaut ko atņem.”
Cilvēkam piemīt griba patikt citiem, sevišķi jauniem un ne pārāk pašpietiekamiem. No tās izriet vēlēšanās darīt kaut ko, lai patiktu citiem un vēlēšanās nedarīt to, kas nepatīk. Bet parasti jau tiek iets vēl tālāk – rādīt citiem to, kas viņiem varētu patikt un nerādīt to, kas varētu nepatikt. Un vēl – rādīt un nerādīt attiecīgās lietas sev.
Ja cilvēks attīsta sevi šādā vīzē, viņš kļūst par dabisku psihologu, izcilu citu pazinēju un izveido sevī empātijas spēju – just to, ko jūt otrs. Tās, protams, ir vajadzīgas un sociāli vērtīgas prasmes. Taču par to iegūšanu jāmaksā - ar sevis nepazīšanu, bailēm no savām ēnas pusēm un atkarības no citiem, kas kaut ko varētu pateikt par šādi attīstījušos cilvēku pašu.
Tie, kas lasījuši manus darbus, zina, ka runāju par Varoņa lomu. Bet sākuma monologs ir tikai viena no ilustrācijām par spiedienu, kas cenšas noturēt mūs šajā lomā. Empātijas treniņš palīdz viegli noteikt, kādam Varonim jābūt, lai citi justos komfortā.
Esmu gana rakstījis par to, kā Varoņa loma apzog cilvēku, kas to lieto, ieskaitot risku nomirt – kā cilvēkam, ne tikai kā lomai. Gana nopietni, lai meklētu ceļus, lai no tā izvairītos. Viens no tādiem ir manis šajā lapā mēģinātais dalīties par to, kas ar mani notiek, kā es jūtos dažās savas dzīves situācijās. Bet intervijas man šķiet ļoti piemērotas šim mērķim.
Jo intervija jau vienlaikus ir process, kas no manis Varoni veido. Un intervētie tver vēl pēc tipogrāfijas krāsas smaržojošos žurnālus un cenšas saprast – kas gan tagad manī ir ieraudzīts? Arī es esmu to darījis, sevišķi tad, kad intervijas ar mani vēl nebija tik biežas.
Un tad tu izlasi, ko par tevi raksta un izjūti – pienākumu attaisnot to patīkamo, kas tur sarakstīts. Izjūti otra cilvēka vajadzību, lai tu būtu tāds. Un pēc tam – bailes nebūt tādam, kāds esi uzzīmēts. Jo tad tevi neintervēs, necienīs, pametīs, atstums, aizmirsīs … - viena par otru baisākas fantāzijas.
Brīdī, kad sajūti – man ir par smagu, neinteresantu vai dzīvībai bīstamu tālāk šo lomu spēlēt, vajag arī drosmi iet cauri bailēm. Vajag ticību, ka aiz Varoņa lomas ir kāda daudz interesantāka un nākotnei nozīmīgāka dzīve. Vajag zināšanas, kaut vai par krustāsišanu un augšāmcelšanos.
Bet šis stāsts ir nozīmīgs arī cilvēkam, kuru ievainoja atklāsme par manu viņa ievēroto aizvainojumu. Jo tas tūliņ jautā – vai tu drīksti just aizvainojumu? Vai tavai Varoņa lomai tas ir atļauts? Jeb - tev ir bijis jānes uz pleciem tāda cilvēka tēls, kas smaida arī tad, kad viņam uz galvas tiek malka skaldīta?
Kaut kā jau mēs viens otram palīdzam. Bet visgrūtāk saņemt palīdzību tur, kur tev tiek atsūtītas emocijas, kuras izjūti kā grūtas un nepatīkamas. Gribas tās atraidīt, nevis atšifrēt tajās ietverto vēstījumu.
Šleseram par šito labāk nezināt, citādi vēl nobīsies un teiks – spaidiet paši savas pumpas, man ir savējās. Un tad mēs atkal būsim bez Varoņa un atkal tie tirliņi Saeimā lasīs avīzes un ņirgāsies viens par otru, par mums un par mūsu valsti. Par laimi – Šlesers ir vēl jauns cilvēks, viņam vēl viss priekšā, arī kaut kad nākotnē neizbēgamā Varoņa nāve.
|
