Man gadījās interesants vakars nesen. Pāris stundas palasījis Haralda Biezā „Dieva tēls latviešu tautas reliģijā”, noliku to plauktā atpakaļ. Paņēmu Valtera Vendegrīna „Dievs” un turpināju līgsmot par vakaru lasīšanai, es to saucu par uzdzīvi.
Haralds Biezais – laikam redzamākais no latviešu zinātniekiem – teologiem. Nevar neradīt cieņu viņa pārsvarā Zviedrija trimdā veiktie pētījumi, balstīti uz plašas (arī latviešu izcelsmes) kolēģu publikāciju bāzes. Man gan šķiet, ka tur, kur jāizvēlas – vairāk turēties pie burta vai pie gara – Biezais izvēlas burtu, tas laikam liekas kas stabilāks un aizsargātāks. Tomēr tam ir savi plusi.
Viņš pierāda, ka indoeiropiešu cilmes vārds „dievs” etimoloģiski saistīts ar vārdu „debesis”. To nevarētu paveikt, nepieturoties pie burta. Taču Biezo nemulsina „dieva nobraukšana uz zemi”, „dievs latviešu zemnieku sētā” un dīvainā pāreja uz deminutīva „dieviņš” lietošanu tautas dziesmās. Mans gars gan tam pretojas, jo iztēle rada katastrofas fantāziju – debesis nevis kļūst augstākas, bet ir nokritušas uz zemes, par ko latviešu zemnieks priecājas kā tāds novecojis bērns un Biezais to bezkaislīgi fiksē.
Laikam tādēļ, ka dievs kļuvis par dieviņu un staigā latvietim visur pa pēdām, noliku Haralda Biezā monogrāfiju plauktā un paņēmu literarizēto un mūsdieniskoto Bībeli – tā varētu saukt Valtera Vangerīna „Dievu”. Un tūlīt sāku izjust garīgo atšķirību, kas atrāva mani no iepriekšējā lasāmgabala.
„- Ahab! Ahab!
Viņam bija kaitinoši spiedzīga balss: - Ahab, uzklausi, ko Dievs, tas kungs, tev saka!
Ahabs bija iegājis templī. Izebele, kas bija desmit soļus aiz viņa, pieļāva kļūdu. Viņa atskatījās un pazina seju, ko jau bija redzējusi.
Šī vīra mati, plāni kā pakulas, bija neapcirpti un savēlušies. Viņam uz pleciem bija uzmests kamieļvilnas mētelis. Viņa rokām piemita nomada stiegrainais spēks.
Viņš turpināja kliegt: - Ahab! Ahab! – līdz tempļa durvīs parādījās pats ķēniņš. Un tad viņš teica: - Tik tiešām, ka Tas Kungs, Izraēla Dievs, dzīvo, kā priekšā es stāvu – šajos gados nebūs ne rasas, ne lietus…
Ķēniņiene Izebele sajuta lielu naidu pret šo balamuti, kurš runāja par lietām, kas atradās viņas Baala pārziņā.”
Pārdomājot daudzās paralēles starp to un šo laiku, kā arī par simbolu spēku cauri gadu tūkstošiem, apstājos pie jautājuma – kam apsolītas debesis? Jo jūdu dievs taču apsolīja tiem zemi, Izraēlu – ja jūdi no viņa neatstātos. Bet varbūt debesis ir tas, kas rodas, izaug no zemes? Šī doma ļoti patiktu senajiem grieķiem – debesu tēvu dzemdē māte zeme. Tad sanāktu, ka kopā ar zemi tiek apsolīts arī tas, kas kādreiz varētu būt debesis.
Kas mājo milzu telpā starp latviešu dieviņu rijā aiz krāsns un jūdu debesu Dievu? Un kā latvietis pārdzīvo piedāvājumu paaugstināt savas debesis? Esmu jau par to rakstījis – man liekas, ka šajā telpā, kas taču nevar palikt tukša ja jau mēs to neapsaimniekojam, nevar neienākt svešas tautas, kultūras, ietekmes un – Kungs – arī kā mēdijs attiecībās ar debesu Dievu, arī apspiedējs un septiņu ādu maucējs. Krievs, vācietis, jūds; viss, kas tā vietā lai rāpotu, prot arī lidot.
Šodien par Starptautisko Valūtas fondu tiek runāts kā par šo Kungu. SVF – liek, pieprasa, diktē, nedod. Mēs atkal neesam Kungi savā zemē. Internets ir pilns dusmām un naida par to un par savu bezcerīgo situāciju. Un nāks atkal piektais gads un liesmās vēlreiz degs lielā baltvācu filologa Bīlenšteina bibliotēka ar viņa mūža darbu latviešu valodas un kultūras pētniecībā. Bet tas netiks pamanīts. Jo būs iespēja atkal veidot ilūziju par pasauli ar zemajām debesīm, aiz kurām Skalbe prata aizbāzt karotes.
Šajā ilūzijā ietilps arī smadzenēs kaltā pārliecība, ka apsolītas mums ir nevis zeme un debesis, bet gan tikai darbs. Tādēļ dzīve ir ekonomika un valdības uzdevumi ir tikai tautsaimnieciski, apmērām līdz tai robežai, kur beidzas Lauksaimniecības akadēmijas mācību programma.
No šīm robežām krīt ārā izglītība – vismaz tā, kas nesola kāda amata prasmi un ienākumus jau rīt, bet kas ir svarīga, lai apzinātos milzu telpu, kas mums var tikt dota, kuru ir liela atbildība ieņemt un apdzīvot. Bet bail no tās, gribas mazu mājiņu ar zemiem griestiem.
No šīm robežām krīt ārā kultūra – tā, kas apliecina laiku pārdzīvojušas vērtības, nevis tā, kas māna, ka prot pelnīt naudu un ka tieši tas ir kultūras izdzīvošanas kritērijs. Tāda ir kultūras amatnieku – parasti šauri izglītotu skatuves mākslinieku kultūra. Nevis tā, kas altāris ilgtermiņa izdzīvošanas garantijām. Altāris, uz kura jāziedo.
Un no šīm robežām krīt ārā garīgā sfēra – tā, kura nav taustāma. „Tikai” sajūtama, bet kurā mēs iekšēji mītam katru mīļu brīdi. Par apsolīto debesu aizmiršanu pravietis Elija kliedza uz ķēniņu Ahabu.
|
