Par mācītāja aicinājumu neuzticēties savām sajūtām - arī es tādus vārdus esmu dzirdējusi no sava bikstēva (tiesa, katoļu baznīcā), bet ne kontekstā ar savu sajūtu ignorēšanu un noliegšanu, bet gan kā mudinājumu mācīties atpazīt un saprast savas sajūtas un nerīkoties tikai jūtu iespaidā. Dažreiz es jūtos tā, ka man gribētos kauties, bet es taču tāpēc neeju dauzīt cilvēkus!:) Tā vietā cenšos saprast, kāpēc man gribas kauties un strādāt ar cēloni.

Par mūziku. Nu, tas ir gaumes jautājums. Katoļi savās draudzēs arī dzied baptistu dziesmas. Arī es:). Tāpat kā 16. gs. korāļus. Slavēt, pielūgt un pateikties taču var tik dažādi!:)

Runājot par kristietību un tautas tradīcijām - pirmārais jautājums, kāpēc tās olas tiek dauzītas? Ja tici Dievam, bet vienlaikus sit olas, jo esi pārliecināts, ka tā panāksi, lai vasarā odi nekož, tad tas nav savienojams. Bet ola kā mūžīgās dzīves simbols - tā ir cita lieta. Ne jau priekšmets nosaka savu vērtību, bet gan pielietojums. Ar nazi var gan maizi griezt, gan cilvēku nodurt, un ne jau nazis pats izvēlas, ko darīt...

Paldies, Kaspar, par atmiņām. Ne jau tikai par Leonīdu Vīgneru stāsta visādas atmiņas, arī Melngailis esot bijis pašerps. Laimīgā kārtā Lielajā estrādē Vīgners tik nešpetni neārdījās, cik atceros. No dažiem viņa koristiem tik vien esmu dzirdējusi kā "viņš ir interesants mūziķis". Un viņa vadīto kordiriģentu kori klausīties lietpratējam bija daudz lielāka bauda nekā Ave sol. Tāpat konservatorijas studentu orķestri savā laikā. Raiņa Pastardienu, starp citu, ir komponējis Alfrēds Kalniņš. Tikko man bija saruna ar vienu mūziķi, tāpēc arī te atkal izplūstu.

Vai Dziesmu svētki man likās kā dievkalpojums? Laikam īsti nē. Bet atmiņas ir foršas.

Es skolas gados biju korī un dabūju piedalīties gan skolēnu, gan arī pieaugušo Dziesmu svētkos (mūs inkorporēja vienā pieaugušo korī :). Sevišķi spilgtas atminas bija par Leonīdu Vīgneru, kas bija tā kora diriģents. Mēs mācījāmies Emīla Dārziņa "Pastardienu" (par 5. gada revolūciju), un Vīgners skuma pēc laikiem, kad diriģents varēja koristus pērt ar pletni, kā arī teica - ja jums kāds iedurtu dibenā korķuviļķi, tad gan jūs zinātu, kas ir revolūcija.
Lai gan tas viss bija tā diezgan nešpetni, tomēr es saprotu, ka viņš to domāja ļoti konkrēti - cilvēks, kam dibenā kāds ir iedūris korķuviļķi, daudz labāk zina, par ko un kāpēc viņam ir jācīnās.

Bet kori, tas bija forši, tagad tik varu novērtēt. Tais laikos es tur biju vismazākais, un mani īsti neņēma vērā.

Dziesmusvētki - tā bija iespēja sajusties kā daļai no tautas. Foršākais jau bija ne tikai estrādē, bet arī braukšana dziedošajos tramvajos mājās (tagad tas kaut kā nav tik izteikti!), mīcīšanās pie parka izejas un dziedāšana, dziesmas par vietu uz brieža, karogu, kas esot meiteņu brunči, meitenēm baltās zeķēs, un liels daudzums meiteņu baltās zeķēs.

Tad es sāku trenēties karatē, un pārstāju staigāt uz kori. Savā ziņā tas bija progress, jo tas bija mans pirmais hobijs, ko es izvēlējos pats - citus manā vietā kaut kā izvēlējās tēvs.

Re, te vēl par kolektīvām lietām. Piem., manā pad. laiku jaunībā tāds bija koris. Pad. repertuāra dziedāšana bija novesta līdz obligātajam minimumam, vairāk pievērsāmies tiešām nopietnai mūzikai. Tagad varu drusku pasmaidīt par savu tā laika dedzību un idejisko pārliecību, nē, te nu es nesmejos nemaz. Šķitos pārliecināta, ka dziedu korī jau nu katrā ziņā tāpēc, lai uzturētu dzīvu latviešu kultūru! Ne tā kā citi, kas te nāk kompānijas pēc u.c. Ak, arī es taču meklēju sakarīgu kompāniju. Vārdu sakot - grupas terapiju. Tagad nebūt nenoliedzu, ka arī baznīcā tādu meklēju.
Vēl. Reiz man radās doma, ka Dziesmu svētki taču mums ir varen sakrāla būšana. Būtībā tautas kopīgs dievkalpojums. Te, starp citu, raksta viena persona, kas daudz vairāk par latv. mīļāko mākslu teātri mīl mūziku....... Ja runa ir par konfliktiem, tad es no tiem vislabprātāk izvairos vai aizeju. Laikam arī tāpēc man te neveidojas īsti dialogi. Bet nevirtuālā vidē nevaru žēloties. Atā!

Sveiciens pēc svētkiem! Manās Lieldienās ir gan baznīca, gan olu krāsošana. Šinī Lielajā Piektdienā bija varbūt dziļākais sāpju pārdzīvojums. Bet mācītāji atkal saka - neuzticieties savām sajūtām, saviem pārdzīvojumiem.... Ej tu saproti. Tieši tāpēc man lielāka uzticība ir pret psihoterapeitiem. Esmu luterāne un man pārāk nepatīk Vanaga ideja atkalapvienoties ar katoļiem. Jo man svarīga ir luteriskā ideja par tiešo kontaktu ar Dievu bez obligātiem starpniekiem. Kaut gan - kurš gan lai iztiek bez starpniekiem. Kaut vai vecmāmiņu vai māmiņu, kas kaut kādu šādu sēklu iesēj. Ne jau katrā ziņā tieši mācot... bet dziedot, piemēram. Es neatceros nekā apzināta no savas mātesmātes, viņa nomira, kad man vēl ne 2 gadi nebija, bet domāju, ka tas ir pilnīgi noteikti, ka manī ir palikušas viņas dziedātās vecās luterāņu dziesmas. Un tagad mani bieži ērcina pašreiz lietojamā "pavieglā" luterāņu dziesmu grāmata, kur daudz domāts par estētiskajiem un emocionālajiem momentiem (pievienojot arī, piem., baptistu "ziņģes" - pret kurām baptistu baznīcā man nav pilnīgi nekādu iebildumu), lai "neatbaidītu mūsdienu cilvēkus un jauniešus"... Bet par to sukcesiju ir taisnība. Pie luterāņu mācītāja velti iet pēc personiska kontakta, personiskas ticības pieredzes. Jo no tā viņi baidās kā no uguns! Viņi, lūk, citē, ja nemaldos, arī budistus, kas teic, ka, ja gribi ieraudzīt mēnesi, nepieķeries pirkstam, kas uz to norāda.... Dievs ar viņiem! Re, es, piem., iemīlējos reiz draudzes brālī (pārkāpu laulību sirdī), ar kuru varēju dalīties ticības pieredzē un emocijās....Terapeits teiktu: dabiska transference, nesatraucies! Pāries! Un pārgāja, bet atstāja bezgala daudz laba.
Draudze man ir ļoti nozīmīga.
Bez tam es, ticību apliecinot, vienmēr saku "mūžīgo dzīvošanu", nevis kā viens otrs modernists "mūžīgo dzīvību", jo te nu būtu jāiedziļinās mācītāju daudz piesauktajā sengrieķu val. ar tās zoē un bios. Dzīvība manā izjūtā ir tikai bioloģiska, kurpretī dzīvošana attiecas uz dvēseli. Šana (sveiciens Valmieras puses novadniekiem!) ir process... Un arī liturģija man ir svarīga, tās mūžīgā atgriešanās un atkārtošanās.
Būtu netaisni, ja es šeit nepieminētu vienu jaunās paaudzes (gadu ziņā) mācītāju, pie kura tomēr daudz esmu gājusi, kad man bija grūti, un guvusi atbalstu un palīdzību.
Savāds bija vakardienas garīgi estētiskais moments kādā koncertā. Garīgi un intelektuāli es to nevarēju pieņemt, ZINOT tik daudz it kā no ticības lietām, kaut vai latīnisko mesas tekstu utt. Tomēr - šorīt pamostoties, bija jāatzīst, ka mūzika bija uz mani iedarbojusies vienkārši lieliski! Ja Dievs nav Dabā, ja Dievs nav mūzikā, tad es nezinu, kur Viņš ir.
Vēl es gribētu palasīt kāda gudra cilvēka atziņas, kāpēc kristietim nevarētu būt pieņemams panteisms. Piem., zinu mācītāju, kurš brīnum aizkustinoši, taču domāju, ka emocionālie momenti te nebūt nav vienīgie, sprediķo par dzīvniekiem!
Sveicināti visi vēlreiz!

Ar tām reliģijām ir interesanta štelle. Es nevaru īsi noformulēt, ko gribu pateikt, tomēr centīšos.

Es savulaik biju katolis, un mana visdziļākā realitāte bija tā, ka pieņemot Vissvētāko altāra sakramentu, es esmu kļuvis viena miesa ar Kristu. Lai arī tagad es esmu atkritis no ticības, tomēr es arī nevaru noliegt savu iestiprināšanas brīdi. Vēl neīsi pirms tā es uzskatīju to par formālu ceremoniju, bet dievkalpojuma laikā ar mani notika ļoti pēkšņa iekšēja pārmaiņa, es ieguvu milzīgu laimes sajūtu. Atdevu savu kabatasnaudu ubagam, kas sēdēja pie baznīcas, un mani ne druskas neuztrauca, ka tā bija mana visa nauda (es gan biju skolnieks tad, un izdzīvošanas jautājums man nebija jārisina).

Zīmīgi, ka gan katoļu (bet ne protestantu!) baznīcā, gan arī budistu tradīcijās ir svarīga garīgā līnija, jeb katoļi to sauc par sukcesiju. Katoļu priesteris par priesteri kļūst tikai, pieņemot attiecīgu sakramentu no bīskapa. Bīskapi ir svētā Pētera (kas bija pirmais pāvests) pēcteči pa šo līniju. Veikt oblātes pārvēršanu par Kristus miesu var tikai priesteris. Tas nenotiek draudzes ticības rezultātā.
Līdzīgi ir ar budistu tradīcijām - arī tajās ir iesvētības, un ir svarīgi, ka tās tiek nodotas pa skolotāju līniju.
Ko es gribēju teikt - es ticu, ka tas nav vienkārši tāpat vien. Es uzskatu, ka šeit notiek garīgs kontakts, kaut kas tāds, kā rezultātā priesteris vai skolotājs nodod savu garīgo stāvokli (ieskaitot zināšanas) ticīgajam/skolniekam. Mans piedzīvotais iestiprināšanas laikā ir viens piemērs, kas mani pašu pārliecina.
Es domāju, ka kaut kādā mērā tas notiek visos personiskajos kontaktos. Iespējams, ka cilvēks kaut kā var uztrenēt savu "raidītāja" enerģiju.

Es nevaru noliegt grieķu mītu (Viestura interpretācijā) iedarbību uz sevi. Tie uzrunā un kustina kaut ko, kas ir manī iekšā. Tomēr, šķiet, ka man trūkst spējas pieņemt grieķu dievus kā reālus dievus, kā tādus, ar kuriem ir jārēķinās. Kāpēc? Jo es neesmu grieķis. Un viņi ir Grieķijā.

Es jau kaut kad rakstīju, ka nesaprotu - kur ir cilvēka robeža. Daudzas tautas ir ticējušas, ja cilvēks nomirst nelabā nāvē, tad viņa gars paliek uz zemes un atriebjas. Es patiešām neredzu iemeslu, kāpēc tā nevarētu būt. Kāpēc mēs domājam, ka iznīcinot cilvēka fizisko komponenti, arī garīgā tiek iznīcināta pilnīgi? Varbūt zūd šīs enerģijas spēja sevi identificēt ar noteiktu personu, bet sāpes un vēlme atriebties paliek? Ja pēc fiziskās nāves viss pazūd, kur paliek dzīvības dzirksts? Fizikā enerģijas nezūdamības likums taču darbojas.

Un, kāpēc, ja mēs skaidri zinām, ka varam saskarties - gan patīkami, gan nepatīkami - fiziskajā dimensijā, mēs domājam, ka garīga saskarsme ir iespējama tikai ar fiziskās dimensijas starpniecību? Jau minētās priesteru garīgās līnijas varētu būt viens piemērs.

Vai cits piemērs nav sapņi? Nevar zināt, te ir par daudz neprecizitātes. Dažkārt sapņi ir visai personiski un attiecas uz iekšējo pasauli. Tomēr, arī man pāris reizes ir nācies nosapņot situācijas, kas pēc tam notika dzīvē. Tāpat, gan man, gan arī runājot ar citiem, ir nācies atklāt, ka ir vietas, kur sapņos laiku pa laikam notiek atgriešanās. Tā ir vieta, kur var kaut ko gūt - zināšanas, mieru. Varbūt šīs vietas nemaz nav personiskas? Varbūt tās ir kopīgas kādai cilvēku grupai, tikai mēs to nezinām, jo neprotam sapņos tikties?
Cik es pats esmu interesējies par budistu sapņu praksēm, tad mērķis ir - iemācīties vadīt savu uztveri sapņos. Mērķi protams ir ļoti vienkārši - iegūstam vēl ~8 stundas dienā, ko meditēt.
Atgriežoties pie budisma tradīcijām, tur sakrālie teksti tika slēpti. Daži - rokrakstu veidā, alās, klosteros. Bet citi - sapņos. Un, kad sakrita apstākļi, tad kāds šos tekstus nosapņoja. Vismaz, saka, ka tieši tā ir pierakstīta tibetiešu Mirušo grāmata.

Vēl, runājot par būtņu saskaršanos. Pieņemsim, es eksistēju gan fiziskajā, gan garīgajā dimensijā. Ir cita būtne, kas ir nekrietni nomaitāta un eksistē tikai garīgajā dimensijā. Ja mēs pieņemam, ka tā nevar būt, saruna ir cauri. Bet, ja nu var būt... ? Tad, mēģinot uztvert tikai fiziski, es esmu akls un neaizsargāts pret šīs būtnes uzbrukumu. No otras puses, ja es rēķinos ar tās eksistenci, es varu noslēgt ar to mieru, vismaz mēģināt to darīt. Un vairumā tautu ir prakses, kā tas ir ticis darīts. Latvieši zīmē lietuvēna krustu, vai ielej veļiem pienu.

Vārdu sakot, laikam man izdevās parādīt, ka Viestura ierosinātā tēma mani interesē. Es varbūt uz to skatos mazliet savādāk (bet es arī neesmu pretrunā ar to, ka manī ir arhetipu kaudzīte, kas kaut kādā veidā mēģina izpausties un sadarboties ar citu cilvēku arhetipu kaudzītēm, vienīgi man šķiet - svarīgi ir arī sadarbības veidi)