Tā sauktie Vecrīgas grautiņi un tajos izplūdusī enerģija, par ko jau runāts, man asociatīvi saistās arī ar ārdīšanos plašāk apmeklēto interneta vietņu komentāros. Tā ir gana nediferencēta enerģija, kas noslēpjas savā anonimitātes aizstūrī un mētājas ar saukļiem, kurus intelektuāli var reducēt uz dažām primitīvām formulām – „es esmu pārskaities un vīlies”, „visur slēpjas kādas zaglīgu kombinatoru intereses”, „informācijas sniedzējs ir, maigi sakot, muļķis”. Parasti tiek uzbrukts un vērtēts, nevis analizēts un diskutēts.

Taču ne jau tikai internetā izpaužas grūtības precīzi un smalki izpaust sevi vārdos. Publiskajā telpā vien vārda profesionāļi – žurnālisti un literāti „ražo” daudzmaz kvalitatīvas verbālas formulas, kas kā domu akmeņi tiek ieplunkšķināti tumšajā sabiedriskās apziņas dīķa ūdenī. Uz malām aizveļas daži viļņu gredzeni, izzūd un tas arī viss.

Šķiet, ne jau tikai ar treniņa un izkoptu diskutēšanas tradīcijas trūkumu izskaidrojums šis intelektuālais vājums, lai gan arī tam ir sava, ne maza loma. Manuprāt, latviešiem nav pārāk raksturīgs individuālisms, savs personiskais lepnums par sevi, kā arī pārliecība, ka paša viedoklim ir vērtība, unikāla. Šķiet, joprojām no kaut kurienes glūn verdziskas bailes tikt sodītam, ja izteikumi neatbilstu fantāzijai kādas ietekmīgas personas interesēm.

Šīs bailes konstruē kaut ko, kas objektīvi varētu nebūt, - grupu, nevis indivīdu sabiedrību. Tādu, kas raksturīga feodālismam, vai pusaudžu vecumam. Šādas grupas izvirza no sava vidus līderus, kas spējīgi formulēt kopējās vērtības. Tādēļ „latvietis un viņa kungs” ir kopēja sistēma, kura kā tāds fantoms turpina pastāvēt arī pēc kunga nāves vai citu šīs sistēmas daļu izzušanas.

Interesanti, ka šīs bailes tīri labi sadzīvo ar grautiņiem, lamāšanos, paliekot anonimitātes aizsegā un citiem tikpat pusaudziskiem fenomeniem, kas it kā saceļas pret kungu – fantāziju par pašizvirzīto grupas līderi. Taču abi pretējie procesi – bailes un dusmas - saskaņoti rūpējas par kunga autoritātes saglabāšanos cilvēku galvās. Tie ar savu spiedienu uz individuālo brīvību veicina nespēju diskutēt, kas savukārt noved pie vājas spriestspējas un – viens loks noslēdzas.

Sabiedrība, kas sastāv no indivīdiem, nevis atsevišķu kungu pārstāvētām grupām, ir spējīga uzturēt tādu ideju ģeneratoru skaitu, kas tuvojas tās pieaugušo indivīdu skaitam. Turklāt katram šādam ideju ģeneratoram var būt pieejami resursi, lai eksperimentētu ar savas idejas izdzīvotspēju. Kopēju interešu virzīšanai šādi indivīdi veido sabiedriskas organizācijas un kooperatīvus, nevis neliela skaita dalībnieku SIA, kurās iestājas algotā darbā lielākā daļa sabiedrības „grupu domāšanā” iekritušo pārstāvju.

Zema brīvības un līdz ar to radošo izpausmju pakāpe nevar nenovest pie stagnācijas visās dzīves jomās. Taču tā vairs nav brīvība, kas izcīnāma politiski – šajā ziņā viss jau ir izdarīts. Es runāju par iekšēju nebrīvību - verdzību, kas fantazē par kungu, no kā baidīties un kam iemest akmeni logā. Bet ar ko neapsēsties, neparunāt par iespējami pretrunīgām interesēm un sarunās ar kuru attīstīt savu justspēju, spriestspēju un izteiktiesspēju.

Visas šīs lietas it kā pastāv ārpus ekonomikas – vismaz tādā izpratnē, kā to valsts budžeta kontekstā varētu redzēt šodienas valdība. Bet tas, ka pat tik dziļā krīzē kā šī, ir tik grūti iespējams veikt strukturālas reformas izglītības un veselības aizsardzības sfērās, kas balstītos nevis uz feodālām attiecībām, bet kaut ko daudz modernāku, izriet arī no manis tikko ieskicēto fenomenu ietekmes. Tas savukārt rāda, ka brīvība tomēr ir arī ekonomiska kategorija un tā noslēdzas vēl viens loks.

Spiedienam, kurš neizteikts briest verdziskās sabiedrības daļas krūtīs,  kaut kur jāpaliek. Ir vairāki būtiski ventiļi, caur kuriem tvaiks tiek nolaists. Ļoti būtiska ir emigrācija – modernā pasaulē tu vari nediskutēt un nedumpoties, bet vienkārši aizbraukt. Domāju, ka no šāda risinājuma lielāka zaudētāja ir tā sabiedrības daļa, kas paliek. Jo tā turpina dzīvot ar „latvietis un viņa kungs” psiholoģiju, kura izrādās izturējusi jaunlaiku izaicinājumus, arvien vairāk un vairāk atpalikdama no sava laika.

Vēl viens ventilis varētu būt kārtējais Piektais gads - mikroizmēros tas izpaudās Vecrīgā un turpina izpausties internetā. Bet tā ir tikai tāda bezatbildīga signālu sūtīšana kādam, „kam jāatbild par visu šo”, kurš kaut ko sāk dzirdēt vien tad, ja signāls ir ne vien precīzs, bet arī stiprs. Tūkstošiem cilvēku ielās, bloķēta satiksme, utt.