Pēdējo politisko aktualitāšu sakarā ir nācies padomāt arī par baušļiem, tajā skaitā – „tev nebūs zagt”. Man patika kaut kur pavīdējušais formulējums - „nespēja nezagt”, un atmiņā nāca kāda pamatskolas klasesbiedra neizpratne. Kad skolotāja viņam pārmeta zagšanu, puisis patiesā neizpratnē novilka – „es nezagu, es tikai paņēmu…”.

No bērnu dienām atceros sajūtu par konfliktu - starp tiem, kas teica, ka „padomju valstī visiem viss ir kopīgs” un manu vecāku un vecvecāku vērtībām – nekad neaizmirst robežu starp „mans” un „ne mans”. Toreiz šī robeža vilkās arī starp tiem, kas dzīvoja „lielajās mājās” un tiem, kas nespēja tajās dzīvot un, pārvarot nebeidzamas grūtības, tomēr būvēja savējās.

Skolotāja arī dzīvoja savā mājā, bija manāms, ka klasesbiedra attieksme viņu tracina, bet tāda kā bezspēcības nots arī tur bija klāt. Jo vispār jau viņas morālā pozīcija nemaz nebija tik stipra tolaik, varēja sanākt nepatikšanas. Jo mēdza gadīties, ka cilvēks ierauga savos ķiršos, piemērām,  Lielā Tēvijas kara veterānu ar visiem ordeņiem - mierīgi plūcam un ēdam ogas. „Ja tut vojeval…” viņš varēja paskaidrot apjukušajam saimniekam un mierīgi turpināt, nekādas skolotājas morāles neapgrūtināts.

Jūrmalas bibliotēkā vairs nav dabūjama Frīdriha Engelsa „Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās”, kādreiz esot bijusi, bet tad nodota makulatūrā kopā ar Ļeņinu, Staļinu un visu tamlīdzīgo. Žēl, man šķiet, ka Engelsam varētu būt bijušas svarīgas domas jautājumā par zagšanu un varbūt, ka tās atšķirtos no kara veterāna principiem. Un tad varētu būt interesanti palūkoties, kā tās saskan boļševistisko, ar ko koķetējot Engelsu esam radināti pazīt.

Jo viņam kā kapitālistam, kas veica ekonomiski pamatotas darbības, būtu jābūt sapratnei, ka ietekmēt var tikai to, kas atrodas iekšpus robežai starp „es” un „ne-es”. Ja šī robeža pazūd, tad tūliņ pat klāt ir bezspēcības sajūta un demotivētība visā, kas vien varētu ienākt prātā būt darāms.

Un vēl man ir arvien vairāk jādomā par Mozu. Izvedis no Ēģiptes verdzības savu tautu, viņš, 80 gadu vecs, ēģiptiešu elites parašu pārzinātājs, droši vien krietni lauzīja galvu par to, ka izārstēt jūdos trimdā sakrāto verdziskumu. Manuprāt, Mozus baušļi ir desmit kritēriji, kas atšķir matriarhālu un patriarhālu ģimeni. Īsi, lakoniski, visaptveroši.

Matriarhātā īstu un skaidru robežu nav – viss ir „mūsu” vai „mūsu Lielās Mātes”. Un ja kāds tomēr apgalvo, ka ir kaut kas, kas ir „viņa”, bet nav „mans”, tad viņš ir ienaidnieks, kas jāiznīcina, jo pārstāv citas Lielā Mātes sistēmu. Līdz ar to nav arī „zagšanas”, ir tikai „paņemšana” – kā manam klasesbiedram un kā kara veterānam.

Matriarhāts noved līdz bankrotam, ja vien sistēmā nemitīgi netiek iepludināti arvien jauni un jauni resursi. Tādēļ tas vēsturiski izzuda kā tīrs fenomens, tam bija jānolien pagrīdē. Stiprāks izrādījās princips „mans” – kā kaut kas tāds, par ko iespējams uzņemties atbildību un darīt labāku. Kaut kas, kas ir ievainojams, tādēļ jāaizsargā ar šo robežu starp „mans” un „ne mans”.

Mēs tagad zinām, ka Latvija ir vienīgā Eiropas Savienības valsts, kas patērē vairāk, nekā rada. Turklāt tās pilsoņiem šķiet, ka viņiem tomēr pienākas vēl vairāk un ka bezprecendenta kredīts valstij ir kaut kas, ko mēs „jau sen esam pelnījuši”. Šī domāšana man asociējas ar to, kā pasauli sajūt klasesbiedrs un kara veterāns, bet ne skolotāja un es. Robeža starp „paņemšanu” un „zagšanu” šodien ir aktuālāka kā nekad. Un atkal man jāsaka – tie nav ekonomiski fenomeni. Bet tā kā sociāli joprojām tiek komunicēts tikai par naudu, tad, manuprāt, netiek runāts par galveno. Nez kā lai to kādam iestāsta.

Andrieva Niedras galvenais arguments, kādēļ viņš sākotnēji neredzēja Latviju kā neatkarīgu valsti, bet vēlāk – kādēļ uzskatīja, ka nedrīkst dot balsstiesības visiem pieaugušajiem valsts iedzīvotājiem, bija balstīts uz līdzīgas robežas apzināšanos. Viņš minēja statistiku, ka tikai 45% no Latvijas iedzīvotājiem ir ar privātīpašnieka pieredzi un morāli, sakņotu vairākpaaudžu saimnieciskā izdzīvošanā. Pārējie ir orientēti uz to, kā atņemt nopelnīto otram, tātad zagt.

Ja  Niedra būtu dzīvojis šodien, viņš varētu apbrīnot, cik laba ir bijusi viņa apšaubītā tautas spēja saimniekot toreiz, Latvijas Republikas rītausmā. Viss 20. gadsimta ārprāts ir krietni samazinājis tautas daļu, kam ir skaidra robeža starp „zagšanu” un „paņemšanu”. To neatlaidīgi kopt un palielināt ir varbūt vienīgais, ko mēs patiešām varam, apzinoties, cik daudz tas ir. Vienlaicīgi piedomājot par Mozu, Engelsu un Andrievu Niedru.