Cilvēka atmiņai raksturīga sliktu, nepatīkamu un briesmīgu notikumu izbalēšana vai transformēšanās atmiņā ātrāk, nekā patīkamo un lielisko. Ja būtu otrādi, psihisku traumu ārstēšana būtu daudz mazāk rezultatīva. Ja būtu otrādi, mēs mūsu šodienas bailes vai dusmas vēl daudz vairāk turpinātu saistīt ar čeku, ceku un ikdienas nacionālajiem pazemojumiem. Šāda īpatnība nozīmē arī, ka atmiņas mainās un mainās attieksme pret atmiņām, līdz ar to mainās pats kādreiz notikušais. Un vienmēr varēs strīdēties, vai bija tā, kā es atceros vai bija tā kā bija.

Pirms astoņpadsmit gadiem Latvijas valsts modās vēlreiz, pilngadība, apsveicu sevi un mūs visus ar to! Vecums, kuru sasniedzot, cilvēks, parasti pats to tā īsti vēl neapjauzdams, sāk zaudēt lielisko privilēģiju „lekties” ar vecākiem un visās savās nelaimēs vainot tikai viņus. Jo vienmēr varēs dzirdēt atbildi – tu tak esi liels jau tagad, dari pats!

Bet pusaudziskajam garam tomēr nav raksturīgi beigties līdz ar pilngadību. Tas vienmēr urdīs un liks būt alternatīvam, protestēt un meklēt jaunus ceļus. Bet arī vienmēr gribēs, lai vecāki apmaksā viņa rēķinus. Cīnīsies pret „netaisnību” un „apspiešanu” latviskajā variantā tomēr kautrējoties nosaukt sevi par sociālismu.

No Neatkarības deklarācijas parakstīšanas laika man ir palikusi atmiņā ne tikai Rīgu dimdinošā, par deklarāciju nodoto balsu līdzskaitīšana pūlī pie Saeimas ēkas, kuru translēja radio, un kas, vajadzīgo balsu skaitu pārsniedzot, pārauga vispārējās tautas gavilēs. Es atminos arī cilvēkus, kas lēkāja pa tikko nogāzto Ļeņina pieminekli, šīs atmiņas man patīk daudz mazāk.

Esmu domājis, kādēļ šis mūsu tautai tik svarīgais dokuments nesaucas par Brīvības deklarāciju. To tomēr sauc vārdā, kas sevī ietver arī vārdu „atkarība”, ne tikai tā noliegumu. Gan jau tas saistīts ar cilvēka vēlmi dzīvot ne tikai pagātnē (vairāk vai mazāk atmiņas izmainītā), bet arī nākotnē, deklarējot mērķi, nevis jau sasniegtu realitāti.

Un tomēr man arī mērķi šķiet pareizāk formulēt kā Brīvību vai Atbrīvošanos, vismaz. Varbūt tas labāk atļautu mums ieraudzīt daudzos baļķus savās acīs, neierobežojot sevi citu skabargu saskatīšanas aklumā. Neapdalot sevi ar palikšanu mūžīgā bērnībā, izaugot. Bet es saprotu arī, ka to jau nevar izdarīt ātrāk, kā sasniedzot pilngadību.

Viens, ko mēs jau varētu varēt – izmainīt sevi savās attiecībās ar cittautiešiem, lai cik mazaudzināti vai citādi cietuši tie arī nebūtu. Mums vajadzētu viņiem atvainoties tagad, kad esam jau lieli. Saucot viņus par okupantiem, mēs nevis in-formējam par realitāti, bet gan to formējam. Mēs nostādām šeit ieradušos ekonomiskos bēgļus pret mums, tādējādi iedodot tiem milzu ietekmi. Mēs viņus darām līdzīgi atbildīgus par sevi kā mūsu Vecākus, gribot nekad nepieņemt, ka nu jau esam tajā vecumā, kad pašiem jānosaka sava dzīve.

Tur nav nekā objektīva, tās ir tīras bērnišķīgas projekcijas. Padomju gados Latvijā ieplūdušie cittautieši bija ne mazāk no padomju varas cietuši kā mēs, ja ne vairāk. Un padarīt viņus vairāk atbildīgus par padomju ārprātu nozīmē nevis būt objektīviem un pieaugušiem, bet gan subjektīviem un – pusaudžiem.

Otra sfēra, kur mums būtu jāatbrīvojas no „projekcijas par Vecākiem” ir ekonomika. Jo līdz šim „neatkarīgās” Latvijas tautsaimniecību ir virzījis pusaudziskais princips – „valsts mani jāj, bet mani tas stiprina”. Princips – „par spīti”. Godīga nodokļu maksāšana joprojām nav goda lieta, nav personiskā „līguma ar valsti”, joprojām valda ilūzija, ka valsts – tie neesam mēs. Tie ir kādi ļaunie, kas grib mums atņemt. Bet mēs nedodam, mēs izdomājam arvien asprātīgākus veidus, kā neatdot. Mēs priecājamies un svinam, kad tas izdodas. Un patērējam milzu enerģiju, iegūstam neskaitāmus sirmus matus, kad neizdodas.