Rainis visu mūžu, bet sevišķi jaunībā, ir balansējis uz pašnāvības vilinājuma robežas, par to var izlasīt dzejnieka dienasgrāmatās. Viņa slavenais brauciens uz Rietumeiropu, kura rezultātā Latvijā ieplūda pirmā nelegālā sociālistiskā literatūra, ir bijis atvadīšanās brauciens no mīļās māsas Doras, kura tolaik studēja ārzemēs. Viņš veda sev līdzi revolveri. Kurš gan kādā Vācijā vai Francijā iedomātos meklēt, kas tas tāds par ārzemnieku, kura mirstīgās atliekas kopā ar nepārprotamām pašnāvības pazīmēm atrastas kādā viesnīcas istabā vai zem tilta?

Tomēr nē, māsa spēja radīt nākamajam dzejniekam jaunu interesi par dzīvi. Iepazīstināja ar vadošajiem vācu sociālistiem, sagādāja grāmatas, kas brāli paglāba no nāves.

Vēlākos dzīves gados pašnāvības domas transformējās par bezmaz vai mūžīgas dzīvošanas domām. Viņš gluži nopietni apsvēra iespēju nodzīvot trīssimt gadus, lasīja literatūru par šiem jautājumiem, diskutēja ar speciālistiem šajā jomā. Nāve viņam bija būtiska.

Ienāk prātā doma – vai Rainis nebūtu gribējis palūkoties uz savām bērēm, kuras taču bija tik grandiozas, ka varēja konkurēt vienīgi ar abu trimdinieku sagaidīšanu Latvijā pēc četrpadsmitgadīgās Šveices trimdas. Varbūt tas viņam kliedētu sarūgtinājumu, kas bieži ieviesās, sastopoties ar atsevišķu cilvēku un sabiedrības necieņu pret sevi un savu darbu.

Jā, tā bija plaši izplatīta lieta – izmantot Raiņa lielumu un slavu, bet nesaprast viņu. Nesaprast arī, ko viņš ir iedevis mums. Tā ir atsevišķa tēma – tests vai lakmusa papīrs. Un tieši viņa nāve ir tā, kas paģērējusi dzīvajiem veidot kādu attieksmi pret dzejnieku, viņš bija par lielu, lai varētu tikt vienkārši aizmirsts.

Šis garais ievads ir tikai dažas pirmās pārdomas par Gundegas Grīnumas jaunajā grāmatā „Piemiņas paradoksi” skartajām tēmām. Grāmata jau ir veikalos, bet tās oficiālā atvēršana būs rīt, 12 maijā.

Gandrīz pusei jau esmu izskrējis cauri, tādēļ dažus vārdus gribēju pagūt līdz rītdienai pateikt. Pirmkārt, milzu akurātība un stingra „pieturēšanās” pie objektīvā, dokumentiem, tas rada uzticamības sajūtu. Otrkārt, vismaz man šis datu fons netraucē, bet ļoti palīdz sajust cilvēcisko attiecību nervu, kas pulsē visā tajā iekšā. Treškārt, Guntis Berelis grāmatu salīdzinājis ar detektīvu – tā kaut ko meklē. Ko? Vai Raiņa pieminekļa Kastanjolā rašanās apstākļus?

Laikam jau tas būtu par šauru teikts. Autorei interesē tests – kā mēs kā latvieši attiecamies pret saviem neapšaubāmi lielākajiem dzejniekiem, kā mēs tos uztveram, vai mums tie ir vajadzīgi un ko no viņiem spējam paņemt. Cilvēku uzvedība ap pieminekļa celšanu lieliski to demonstrē. Gundegai Grīnumai ir izdevies perfekti parādīt atšķirības šo cilvēku uzvedībā un motīvos, izveidojot plašu nacionālās attieksmes panorāmbildi. Šķiet, viņa liek mums sēdēt pie spoguļa, ik pa brīdim iesaucoties – „Re, cik tas atkal latviski! Un vēl šis… un tas arī… Vai pazīsti?”

Tas varētu likt domāt – grāmata ir par latviešiem un nebūs nepareizi tā teikt. Bet ja gribam vēl precīzāk – par latviešu attiecībām ar sevi. Ar saviem un savas attīstības lielajiem jautājumiem, kurus Rainis un Aspazija formulēja daudz labāk, kā kāds cits pirms viņiem. Šī formulēšana tomēr nebija „ielikšana ar karotīti mutē”, tur katram pašam savs darbs vēl jāpieliek, tādēļ ir sanācis šis tests ar pieminekļa celšanu.

Visumā tomēr man šķiet, ka abi dižgari nevarētu sūdzēties, ka ir aizmirsti. Ja viņiem būtu iespējams vērot šos notikumus pēc savas nāves, viņi negarlaikotos. Un viņiem nevarētu rasties doma, ka nav bijuši nozīmīgi, ka nav atstājuši pēdas aiz sevis. Man šķiet, tas abiem varētu būt bijis ļoti svarīgi – pēcnāves apliecinājumi, ka kādam esmu kaut ko nozīmējis.