Vienai dēls esot plaukstošs finansists, braukājot pa visu pasauli, vienmēr darīšanās un vienmēr ar augošu bankas kontu. Otrai – profesors, raksta grāmatas, uzstājas ar priekšlasījumiem, bauda savu skolnieku cieņu. Bet trešās mātes dēls – stāstot par to, manas sarunu biedrenes vaigs uzziedēja, - piecas reizes nedēļā ejot uz psihoanalīzi un, iedomājieties!, „visu laiku runā tikai par mani!”.

Mārša ir no tiem jūdiem, kam deguns izskatās pēc līka gurķa, nevis no tiem, kam tas plāns, ar elegantu kūkumiņu un noliekumu lejadaļā. Ja godīgi, pateicoties lielajai mutei (no vienas auss līdz otrai) ar viltīgi kā huzāra ūsiņas augšup sagrieztajiem mutes kaktiņiem, smaidoša viņa izskatījās pēc kamieļa, aizrautīgi sprauslājot siekalas uz visām pusēm nu tieši kā tāds kamielis. Pa īstam un no sirds, ar gana lielu lieluma izjūtu.

Aizkustinoši palūkojusies uz mani, viņa it kā slepeni, čukstus, piebilda: ”Man ir divi dēli – viens galīgi noklīdis, domā tikai par naudu, aizmirst pat piezvanīt, bet otrs (vaigs atkal uzziedēja) ir psihoterapeits!”

Ir nācies ne mazums palauzīt galvu, kā iespējams mātes lomu piedzīvot kā priekpilnu ne tikai tad, kad bērni dzimst, bet arī tad, kad tie izaug un iet prom vai ir jau aizgājuši. Nereti, terapijā šiem jautājumiem pieskaroties, sievietes sāk izjust vainu, sak – kā gan tā, izrādās, es turu savu bērnu ciet, neļauju attīstīties, izmantoju!

Šīs domas mani aizveda pie jūdu mātēm, tādām kā Mārša, bet ne tikai. Arī pie šīs tautas tradīcijas radniecību un „jūdiskumu” noteikt pēc mātes, nevis tēva dzimtaskoka, kas nevar nenozīmēt stipru mātes lomas tradīciju. Dīvainā kārtā sadzīvojošu ar tikpat stipru tēva tradīciju, kas izpaužas jūdu dieva uztverē un jūdu domāšanā.

Iedomājoties divus stiprus varas centrus ģimenē, nevar nefantazēt par milzu konflikta potenciālu starp tiem. Un – par spēju tos pārdzīvot un izturēt - gan no mātes, gan tēva puses.

Bet kā jūdu māte bez šāda ārēja konflikta tiek galā ar savu mātes lomas nogalinošo aspektu attiecībā pret bērniem un attiecībā pret sevi pašu? Ne tikai atgadījums ar Māršu Karpu, bet arī citas satikšanās man ir likušas pieņemt, ka jūdu māte, tā vietā lai šaustītu sevi vainas sajūtās, uzticas saviem bērniem un lepojas, ka tie spēj izturēt viņas dažreiz piespēlēti lielās rūpes. Domājot, ka viņi vienkārši nevar nebūt gana stipri pat tad, ja stiprums kaut kā vēl kavējas izpausties, piemērām, piecdesmit gadu vecumā. Bet gadījumos, kad bērni šīs rūpes atraida, viņa atkal lepojas – par to, ka tie ir tik stipri, ka vairs neizjūt aprūpes vajadzību.