... cik labi būtu dzīvot, ja pasaulē nebūtu tās sasodītās mātes... Viestur, tu esi ieciklējies... – tā vēsta kāds komentārs šajā mājaslapā.
Vai tad es saku – māte kā cilvēks un kā persona, kas it kā ir tā sasodītā? Tomēr nez kāpēc mani šad tad tā sadzird. Es taču saku – Mātes loma ar visu tās divdabīgumu - gan dzemdējošu, gan nogalinošu. Bet mani ne vienmēr tā saprot.
„Kaut kas tev ir pret tām sievietēm, Viestur!,” – tā apgalvoja kāda veikalā satikta paziņa. Šķiet – eksistē vara, kas liek Mātes lomu asociēt ne tikai ar māti, bet pat ar sievietei. Un dzirdēt pa savam un justies aizskārtām par Mātes lomas aizskārumu. Un tad es nevaru neatcerēties teicienu, kas mani kaitināt kaitina – „būt sievietei nozīmē būt mātei”.
Esmu rakstījis arī, ka Mātes loma var attiekties arī uz vīriešiem, dažreiz tie iemanās to nozagt un izveidot hierarhiskas autoritāras un matriarhālajai lielģimenei līdzīgas struktūras ar sevi šo struktūru centrā. Šādās struktūrās atkarība un nebrīvība ir neizbēgamas. Tātad – Mātes loma nav dzimumspecifiska, galvenais tās saturs – sevis noliegums, rūpes par citiem un kontroles saglabāšana dodot. Un tā biedrojas ar Meitas lomu, kam raksturīga ņemšana un prasīšana, lai pasaule atbilstu tam, kāda tā ir Meitas iztēlē.
Abas šīs lomas kopā es saucu par Pūķi un cīņa ar to ir svarīga cilvēka izaugsmē un nobriešanā. Pasakās varonis nereti nokļūst pazemē (zemapziņā), kur tam jāatbrīvo Princese no ļaunā Pūķa varas. Princese varonim šajās cīņās parasti piepalīdz, pūķis tiek uzvarēts un abi var atgriezties virszemē un svinēt kāzas.
Pazeme jāsaprot arī kā tādas attiecības starp vīrieti un sievieti, kurās valda otra cilvēka identificēšana ar gaidām pret to, vēlme uztvert otru kā daļu no sevis, nevis kā atsevišķu, savu dzīvi dzīvojošu cilvēku. Izkļūšana no šādas pazemes nozīmē šķiršanos no bērnišķas ilūzijas un satikšanos ar neizbēgamu eksistenciālas vienatnes realitāti.
Taču cīņa ar Pūķi ir jāinterpretē arī no individuālās izaugsmes viedokļa. Sievietes atkalsatikšanās ar Princesi sevī pēc Mātes/Meitas lomu nāves dzīves vidusposmā ir nepieciešama, lai tā varētu „pacelties virszemē” – apziņā un iegūtu Sievietes lomu. Tātad uzvara pār Pūķi ir nepieciešama, lai sieviete satiktu Sievieti. Bet vīrietim Pūķis ir jāuzvar kā atkarības un sevis žēlošanas vara, bez kuras uzveikšanas nav iespējama dzīve Vīrieša lomā.
Mātes loma ir tā, kurā daudzi „ieciklējas” un kuras izprašanā mums jāpieliek pūles, dažreiz ne tik mazas. Svarīgi, lai maziem bērniem būtu nodrošināts kontakts ar Mātes lomu. Svarīgi, lai jauniem cilvēkiem tā būtu pieejama, bet nu jau kā projekcija un vēlme otrā cilvēkā redzēt to, kas var atrisināt bērnības traumas.
Bet jaunībai beidzoties un Mātes/Meitas lomai tomēr turpinot savu pastāvēšanu, mēs it kā mākslīgi pagarinām jaunību, neiegūstot dzīves vidusposmu. Dzīve sāk „iet uz riņķi”, iestrēgst, ja mums nav veicies izcīnīt uzvaru svarīgajā cīņā ar Pūķi.
Skatījumu skaits: 1150 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 0.0/0 |
Jā, piekrītu, ka nopietni un reizēm ilgstoši jāpiepūlas, lai izprastu Mātes lomu kā dzīvību, rūpes, uzmanību, paļāvību, brīvību dodošu un vienlaicīgi iznīcinošu - un vēl grūtāk, ja tēva loma pārklājas kaut kādu iemeslu dēļ, piemēram, savstarpējās atkarības dēļ. Es domāju - pārī viens bieži ir devējs, bet otrs ņēmējs. Grūti, kad atraisies un analizē un grūti, kad iesaisties no jauna- vai to Pūķi maz iespējams nogalināt? Princese palīdz savam Princim izkļūt virszemē un uzvarēt Pūķi, un viņi nosvin kāzas... Tomēr Pūķis atdzimst un turpina dzīvot, vai varbūt tā ir viņa ēna vai baisie stāsti līdzīgi kā par Kentauru Knosas labirintā? Pār cilvēkiem ir vara bailēm. Arī pār mani valda bailes no atgrūšanašanas, no izstumšanas un visbeidzot bailes no iznīcināšanas. Tās arhaiski ir manī, manā ģimenē un dzimtā, un tām var būt un var nebūt reāls pamats. Tās sargā mani, manus bērnus, manu dzimtu, manu tautu, bet vienlaicīgi tās atņem spēku, apēd drošības sajūtu un tam līdzi veco pamatu. Grūti izdzīvot, kamēr nav jaunā pamata, nav jaunā morāles rāmja vai kodeksa, kam sekot. Kā to radīt par godu un tikumu, un pāšcieņu. kas būtu turpinājums tautasdziesmām? Mūsdienu mākslinieku un radošo cilvēku darbos un, iespējams, vispirms valodā- sadzirdēt un saklausīt šo kliedzienu, sāpes, pārmetus, aizvainojumu- vai to spēj kurlie un aklie? Vai viņu pilis jānojauc, jāsadedzina vai viņi no tām jāizceļ vienā naktī? Kā iespējama ētisko vērtību pārmantošana un izdzīvošana? Šī ir jau cita tēma- tomēr visiem, kas paliek Lvai izmisumā dodas prom svarīga- jo tā ir par katra un visas tautas kopumā iekšējo konfliktu vai nebeidzamām pretrunām.
Man sāk šķist, ka kļūda ir ne tikai tajā procesā, ka sieviete pēc mātes lomas nespēj atkal kļūt par sievieti (es saīsināju domu), bet arī tajā aspektā, kāda vispār ir koncepcija par to, kas ir veselīga mātes loma: veselīga gan pašai sievietei, gan bērnam. It bieži māte sanāk tāda virsū guļoša, pakustēties neļaujoša, pārmācoša būtne, kas smacē un neļauj bērnam pašam elpot, kaut viņš to varētu.
Vinikota aprakstītā "good enough mother": vai viņu vispār kaut kur var redzēt jeb latvietim gadsimtu gaitā ir bijusi tikai viena vienīga neirotiska māte, kurai pašai ir gājis diezgan grūti, kad viņa bija bērns, un kura, labu gribēdama, savukārt ir ļoti sargājusi savu bērnu, tādējādi sastrādājot daudz aplamību?
Kāpēc gribu teikt, ka saprotu? Ņemu un attiecinu uz sevi pašu. Mani mīļie bērni nav pārāk lieli un Mātes lomu izjūtu stipri stipri. Kaut arī ne tikai sakarā ar bērniem, bet šoreiz tieši par to. Dot laikam var dažādos daudzumos, kvalitātēs un atkarībā no savu krājumu lieluma, no savām pozīcijām. Piemēram, ir viens vakars nedēļā, kad meitai ir dejošana (kurš gan ar to nav saskāries?), bet man treniņš. Mātes loma saka - DOD bērnam drošības sajūtu, brauc mājās, aizved viņu pati, nokontrolē situāciju! Sieveite atkal - ej uz treniņu, tu taču zini visu par pozitīvo emociju gammu pēc tam. Ko tu iegūtu sev un atkal varētu Dot meitai, tikai jau citā kvalitātē. Tikai nezin kāpēc šī otrā tipa došana bieži netiek traktēta kā došana, bet egoisms. Nezinu kāpēc (vai varbūt zinu) man tik grūti atteikties no pirmā tipa Došanas, kas īstenībā saucas savādāk. Grūti, bet skaisti, kad izdevies spert kādu soli tālāk prom no savas atkarības. No atkarības Dot.
Viestur, es tavos modeļos īsti nesaprotu, ar ko Mātes loma atšķiras no Tēva attieksmes pret Meitu. Tā arī ir dodoša, un Meitai tiek dotas tiesības prasīt.
Otrkārt, es īsti nesaprotu, kā tavā modelī ievietojas došana vispār. Došana automātiski nozīmē, ka būs nepieciešams ņemt. Neviens nevar tērēt vairāk, nekā viņam ir. Ja cilvēkam nav kur ņemt, viņš nevar dot neko. Man šķiet, ka atšķiras tikai tas, kā šis enerģijas apmaiņas process ir organizēts. Viens var iedot lielu kredītu un tad prasīt to atpakaļ (tipa, Starptautiskais Valūtas fonds). Otrs var dot, ja jūt, ka viņam ir citi avoti, no kurienes spēkus atgūt (bet došana būs ierobežota tad, kad šo avotu nebūs). Protams, ka saņēmējs var kļūt atkarīgs no šīs došanas, bet tā ir viņa paša darīšana.
Nezinu, kā šie enerģijas apmaiņas veidi iedalās tēva / mātes kategorijās, no uzbūves viedokļa pirmais ir hierarhisks, otrs - tīklveida.
Problēma ir tai aspektā (dzirdēt, padomāt, "izdiskutēt", pieņemt nule pausto), ka to saka vīrietis... Tāds secinājums man tapis no citiem secinājumiem un vērojumiem — biju jau agrāk to te rakstījusi. Par šo pašu (par sievieti kā sievieti) nu jau raksta un citādi diezgan aktīvi pauž arī dažādu profesiju sievietes. Tad spriedzes it kā ir mazāk: kā nekā no vieniem ierakumiem — ja viņa ir varējusi, tad ir derīga prece: pārbaudīts uz savas ādas... (ir gan vēl tas aspekts, ka sieviete ar otru sievieti arī var runāt tā kā no augšas, bet tas ir cits stāsts). Katram taču skaidrs, ka vīrietis par to var tikai runāt. Tā kā gribas pieslieties, lai būtu drošāk un palūkoties gar sētas malu, vai tiešām tas "strādā" — sievietei nebūt nedz bērnam, nedz mātei.
Šķiet, ka vīrieša loma ģimenēs, kurās esam augušas, ir bijusi tāda, ka varētu vēlēties ko labāku; drošības stipri maz, patiesībā tik maz, ka gribētos teikt: nemaz; toties nosodošu vērtējumu un arī diemžēl vardarbības ļoti daudz... un ja vēl pilnīga vienaldzība, jo "papucis" joprojām ļoti "nodarbojas" ar savu māti... (gribas uzbraukt!).
Bērna acīm ir mālējušās divas pasaules: vīriešu un sieviešu — tā kā mežoņi uz kara takas... savā starpā diezgan naidīgas.
Un mani savukārt kaitina situācija, ka aizspriedumi (arī manējie man) stāv ceļā it daudzos dialogos, kuri tā arī aizpeld nenotikuši, jo vienam no otra tā kā bail, tā kā vēl kaut kas neizteikts: dusmas, pat naids... tad sanāk vien tāds sāpīgs riņķa dancis sevī — it kā sulasspiedes ripa grieztos pa dzīvu miesu.
Kā tur bija ar to pieradināšanu mazajā princī? Bet tad — kurš būs tas drosmīgais, kurš sāks? Vai atkal nesanāks: kurš kuru?
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
