Viestur, es tavos modeļos īsti nesaprotu, ar ko Mātes loma atšķiras no Tēva attieksmes pret Meitu. Tā arī ir dodoša, un Meitai tiek dotas tiesības prasīt – tā kādā no komentāriem jautā Kaspars.
Reizēm esmu aizdomājies, ka ne visi ceļarādītāji ar uzrakstu „pie tēva” ir prom no mātes un matriarhāta. Kaspara jautājums man vēlreiz par to atgādināja un es nolēmu mēģināt sakārtot savas domas šajā jautājumā.
Dēlam (cilvēka vīrišķajai daļai) doties pie tēva nozīmē iniciācijas izaicinājumu, drošības zaudējumu, cīņu par un ar sevi un iespējamu nāvi. Taču meita pie tēva ir bijusi jau kopš dzimšanas, divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, meita tēvam lielā mērā ir ideālā sieviete, pēc visa tā, ko viņam „paguvušas nodarīt” pārējās, sevišķi jau māte un sieva. Uz meitu vēl ir cerības…
Un otrkārt. Saskaņā ar manis formulēto, nerakstīto, neapzināto, bet uzvedībā tik atpazīstamo mātes – meitas matriarhālo vienošanos, tieši meita ir atbildīga, lai no ģimenes nekur neceļos neaizklīstu tēvs. Meitas uzdevums ir parūpēties, lai tēvs, izjūtot vēlmi pamest „veco” sievu, uztvertu to no tādas puses, ka pamet meitu.
To šķiršanās situācijās arī redzam – mātes pārmet neuzticīgajiem vīriem tieši bezatbildību pret bērniem, sevišķi meitām, kas tēviem parasti tuvākas taču, augstāk minēto cerību dēļ. Un meitas, kuru tēvi atraduši jaunas attiecības vai tikuši tajās iesaistīti, nespējot atraidīt jaunus Lielās Mātes pienākumus, parasti tiešām jūtas pamestas un nevērtīgas. Tas ir tā, it kā būt neizpildījušai līgumu ar māti, kas taču noteica – „tieši tu, meit, esi atbildīga par to, lai „mums, ģimenē” (matriarhālajā, protams, citādu mēs nepazīstam) būtu vīrietis, tēvs. Un ja nu viņa tagad vairs nav, tad pati vien esi vainīga.”
No šejienes arī treškārt. Esmu ilgstoši lauzījis galvu par to, kādēļ ģimenē, kur tēvi seksuāli izmanto meitas, mātes par to neko nezin un kad uzzin, parasti nevis aizsargā savas meitas, bet tieši otrādi. Tās parasti netic, ka kaut kas tāds varētu būt noticis. Toties tic varmākam, kurš saka, ka „viņa visu to izdomā”, vai – kad galīgi vairs nav kur sprukt – „pati mani paveda”. Ja pierādījumi arī priekš mātes ir neapgāžami, tā cenšas notikušo kaut kā notušēt, lai būtu „pēc iespējas mazāk trokšņa”.
Būtībā arī šāda, uzsvērsim, mātes zemapziņas diktēta pozīcija soda meitu par nespēju pildīt tēva noturēšanas pienākumu. Jo arhaiskās mātesmātesprāt, incests nav nekas noziedzīgs, sievietei ir jāspēj to veikt ģimenes (matriarhālās, protams) interešu vārdā, „nejūtoties par to traumētai”! Un šādas intereses rodas, ja saikne starp māti un tēvu vājinās, bet tas var notikt daudzu, šeit tālāk neanalizējamu, ne jau meitas „vainas” radušos iemeslu dēļ.
Tātad meita ir atbildīga arī par māti, kas nozīmē to, ko esmu teicis jau agrāk par mātes - meitas vienošanos. Meitas loma ir Mātes lomas otra puse, tās abas ir kopā. Tieši tāpat kā Dēmetra un Persefone. Dēmetras brālis un droši vien tikai vienas nakts vīrs Zevs viņai nav tik tuvs kā abu meita. Bet Persefones vīrs Aids savukārt viņai nav tik tuvs kā māte. Tātad visa centrā – matriarhālais mugurkauls: māte – meita.
Visa šī ekskursija bija domāta tam, lai pamatotu Došanas virzienu, kas vienmēr grib veidoties htoniski ietonēts: no sievišķi – mātišķā uz vīrišķi - dēlišķo. Jeb meita, savas mūžvecās vienošanās ar māti dēļ, attiecībā pret tēvu būtībā jūtas kā māte pret dēlu. Un šo jūtu spēks vienmēr izrādās stiprāks kā tēva vēlme dot meitai!
Tēva loma neietver sevī mazvērtības sajūtas kompensāciju ar došanas varu un šādas varas izmantošanu. Ja tēvs to dara, tad tas nozīmē, ka viņš ir nozadzis Mātes lomu mātei. Tas ne tik reti notiek, ka vīrieši veido matriarhālām piramīdveidīgām daudzpaaudžu lielģimenēm līdzīgas struktūras, izmantojot cilvēkus un gūstot sev labumu, parasti ne tikai emocionālu, vairāk tomēr ekonomisku. Vai caur to viņi sasniedz šādas zagšanas sākotnējo mērķi – mazvērtības sajūtu kompensāciju? Atbilde vienmēr būs individuāla….
Tomēr šajā punktā, saistītā arī ar dižķibeli, mums atkal jādomā par kapitālismu, tā emocionālajiem aspektiem, un to, vai Ādama Smita un Kārļa Marksa teorijas tiešām ir tikai ekonomiskas…
|
