Jebkura māte, dzemdējot bērnu, kaut kādā mērā turpina uztvert to kā daļu no sevis. Varētu izvēlēties arī šī fenomena citus formulējumus – nespēj pieņemt bērna autonomiju, nespēj no tā separēties, saglabā stipras iekšējas saiknes ar to utt. Pie kam runa nav tikai par maziem bērniem, zīdaiņiem, attiecībā uz kuru attīstību šāda uzvedība ir dziļi pamatota.
Arī ģimeni, bērnus un bērnubērnus māte, šajā gadījumā jau dēvējama par Lielo Māti, uztver kā SEVI, vienotu, kaut arī dažādos bioloģiskos ķermeņos funkcionējošu organismu. Bet ja tā, tad „dodot” kādai savai daļai, kaut kas no tās tiek sagaidīts atpakaļ - no šīm dažādām daļām tiek sagaidīta arī ģimenei izdevīga sadarbība – nu gluži kā labā roka sadarbojas ar kreiso.
Mātei līdz ar to subjekts nav indivīds, bet gan ģimene, taču ģimene – tā ir māte! Un arī māte pati nav indivīds, viņa ir ģimene. Viņa nejūt, ko viņa pati jūt, bet gan to, kas notiek ar ģimeni. Diezgan liela putra vai ne? Tomēr nedomāju, ka es ļoti pārspīlēju
Tomēr došanas kritērijs ir ģimenes labsajūta, māte dod un ģimenei jābūt pateicīgai – šo pateicīgumu māte kā sistēmas centrālā figūra grib sev. Ja nedabū, tas lasāms viņas sejā, un to bērni prot lasīt! Iepriecināsim mammu, citādi…
Līdz ar to lozungs – visu sevi atdodu bērniem – ļoti viegli var pārvērsties par – bērniem viss jāatdod man. Un neviens šeit nevar sataisīt jēdzīgu bilanci – vai māte dod ar plusiem vai ar mīnusiem. Tas ilustrē fenomenu, par kuru rakstīju jau iepriekš – matriarhātā nav zagšanas, jo nav robežas starp „mans” un „ne mans”.
Tēvam, saskaņā ar Lielās Mātes „ģimenes kā sevis pašas” izjūtu, ir jābūt kā vienīgajam ārpus viņas eksistējošajam elementam, vienīgajam, kas nav matriarhālajā ģimenē. Viņš, protams, var arī vēlēties tajā tomēr iekļūt, kas ir iespējams, tikai pieņemot Dēla lomu attiecībā pret sievu kā Māti. Bet viņš arī var to nevēlēties, tādējādi kļūstot par atsvaru mātes varai un izaicinājumu tās bezrobežu pasaulei.
Tēvs, kas nav Dēls, it kā nevis dod, bet atņem – ilūziju par to, ka viss vēl joprojām ir kopā, ka nevienam nekas nav palicis mazāk – ne mātei bērni, ne bērniem māte. Tēvs rada robežas, vispirms jau atkarojot sev sievu un nodibinot ar to tādu tuvību, kas ir priviliģēta attiecībā pret vecāku un bērnu attiecībām.
Tādējādi, bet ne tikai, tēvs saskalda ģimeni pa indivīdiem, atdodot katram pašam savu psihi un savas robežas. Nezinu, vai daudzi teiks, ka izjutuši to kā došanu, lai gan būtībā tā tāda ir. Bet tēvs, kurš kā galva atļaujas tikt kāda kakla manipulēts, protams, nebūs Tēvs.
Un vēl nedaudz ar pašu došanu. Vai atcerieties kā Amerikas indiāņi par stikla krellīšu virtenēm pārdeva baltajiem ienācējiem vērtīgas zemes, juzdamies par to laimīgi un saņēmuši? Došana un dāvināšana dod lielas psiholoģiskas priekšrocības - saņēmēja parāda vai mazvērtības sajūtu veidā. Tas izveido devēja varu, kuru cilvēki cenšas iegūt. Jo parāda atstrādāšana nereti daudzas reizes pārsniedz aizņemtā apjomu…
|
