Izlasīju Jāņa Lejiņa „Zīmogu sarkanā vaskā”. Zināmā un restaurējamā vēsture parādīta dzīvā, personiskā veidā, papildinot ar talantīgi veidotu romāna , gan sauktu par rūnām, sižetu. Izveidots ticams pārskats par ģeopolitisko situāciju tagadājās Latvijas, Igaunijas, Baltkrievijas (Polocka) un Krievijas (Pleskava, Novgoroda, Smoļenska) teritorijā 12. un 13. gadsimtos un dažādu interešu sadursmēm šeit. Grāmatu noteikti var izmantot kā palīglīdzekli, mācoties Latvijas vēsturi.
Autors (ļoti tipiski latviski) ir reproducējis arī mītus par seno Baltijas iedzīvotāju kultūru šķietamo līdzvērtīgumu ar bīskapa Alberta un ordeņa bruņinieku atvesto, kas man vienmēr šķitis ļoti dīvaini, maigi sakot. Mēs taču varam aplūkot, piemērām Lielvārdē restaurēto tā saukto senlatviešu pili, varam paskatīties uz Āraišu ezerpili, iedomāties, kā tajās varētu pārziemot, turpinot rūpēties par sabiedrības sociālo, politisko, reliģisko un militāro organizāciju, un tad salīdzināt šīs kultūras sasniegumus ar Cēsu pils mūriem, atliekām no vecās Rīgas nocietinājumu sistēmas jeb kaut vai ar Ikšķiles baznīciņu un attiecīgām fantāzijām par dzīvi tajās.
Vai varam iedomāties, ka cilvēki, dzīvojot tik atšķirīgās vidēs un veidojot tik atšķirīgu materiālo kultūru, bija ar līdzvērtīgu ģimenes un sabiedrības organizāciju, kā arī personiskās attīstības līmeni?
Tomēr Jānis Lejiņš rāda Tālavas ķēniņu Tālivaldi kā īstu patriarhālu valdnieku ar attīstītu karadraudzi un, kas pats grūtāk noticamais, - īstu valsts iekš- un ārpolitiku. Tālavu kā valsti ar saviem ķēniņam pakļautiem pilskungiem un to karadraudzēm. Tālivalža un Austras deviņu bērnu ģimeni kā uz bērnu izaugsmi orientētu un ar skaidri norobežotām Tēva un Mātes varām, kas savstarpēji sadarbojas. Ja jau tā, tad tiešām grūti saprast, ko jaunu Latvijā varēja ienest kristīgais patriarhālisms…
Bet ja jau tāda attīstība, tad neiespējami saprast, kādēļ tolaik neizveidojās vienota, centralizēta latviešu – līvu valsts (leišiem taču izveidojās!) ar savu visu atzītu valdnieku priekšgalā, kaut vai to pašu Kaupo, kas pēc Lejiņa versijas ticis pāvesta Inocenta III pat rakstiski par karali atzīts? Grāmatā neparādās nekādi Kaupo un Tālivalža kopdarbības centieni. Kaupo tiek rādīts kā bezvaras valdnieks, kam atļaujas neklausīt pat paša pilsļaudis. Bet Tālivalža aktivitātes tai pat laikā sniedzas līdz pat Novgorodai, Vīlandei, Polockai un Šauļiem, bet nezin kādēļ nekoncentrējas Turaidas, Ķēniņsalas un pats galvenais – Rīgas virzienā.
Līdzīgi ir ar reliģisko paradumu salīdzinājumu. Kristīgā baznīca ar visu savu internacionālo organizāciju netiek uztverta par krietnu gabalu tālāk tikušu par latviešu ticējumiem un krīviem kā priesteriem un seno gudrību glabātājiem. Starp citu, šo ticējumu kā sistēmas, priesteru un kultu esamība 12. – 13. gadsimta Latvijā kā izplatīta un kultūrā integrēta parādība, manuprāt, vēl ir jāpierāda, šajā grāmatā tas nenotiek.
Netiek pamanīts un uzsvērts kristietības kā patriarhālas, monogāmas un monoteistiskas reliģiskas sistēmas priekšrocības, tajā skaitā sabiedrības un valsts organizēšanā. Bet tā ir plaši izplatīta nevarēšana vēl šodien, neprast vienkāršiem vārdiem paskaidrot, kā kristietība ietekmē ģimeni, toties runāt grūti saprotamās līdzībās, ko vienkāršais cilvēks nesaprot. Varbūt arī tādēļ saskaņa ar Lejiņa grāmatas versiju - rietumos izglītotais jaunais priesteris Indriķis (slavenās Hronikas autors) neiztur katolisko šķīstības solījumu, viņam dzimst bērni no ķēniņmeitas Rūtas. Tātad kristīgais iestrēgst pagāniskajā – tā, protams, ir objektīva realitāte, grūti to noliegt arī šodien.
Varētu atrast vēl daudz diskutējamu tēmu, izrietošu no šīs nenoliedzami vērtīgās grāmatas. Tās spēks ir autora vēstures zināšanās un rakstnieka – sižetista un valodas lietotāja talantā, tādēļ subjektīvisms, uz ko katram rakstniekam ir tiesības, var dot labumu. Apkopojot šī subjektīvisma augļus, redzams, ka lielā mērā tie tomēr brieduši nevis respektējamās autora kompetences kokā, bet laikam jau katra „vidējā latvieša” psihē reāli mītošā Upura lomas kompleksa. Mums nodarīja pāri… Mums pienākas… Mēs esam tik īpaši… Mēs nebijām to pelnījuši…
Upura lomu grūti kritizēt, tā jāpiepilda, jāsadziedē un jāsit krustā. Jāiet tālāk. Bet pirms tam – pa īstam jāierauga, arī lasot „Zīmogu sarkanā vaskā”. Kas ir draugs un kas – ienaidnieks.
Tā sanāca, ka šo grāmatu lasīju tūlīt pēc Raiņa un Pumpura Lāčplēša tēmas izstrādes. Patiešām vērtīga lasīšanas kombinācija! Un pārsteidzoši, cik maz simts gados ir mainījies latviešu Upura lomas komplekss!
Skatījumu skaits: 1336 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 0.0/0 |
Es nebiju domājusi izcelt; savaldība ir tikai piemērs, bet psihoterapijai pietuvinātā vidē ar savaldības pieminēšanu kaut mazliet pozitīvā griezumā var sagādāt sev nepatikšanas ... manuprāt, tas ir terapeitisks "erors"... patiesību sakot, man ik reiz par to mazliet jāsmaida.
Sliktāki vai labāki, manuprāt, ir sarežģīts uzstādījums, kas būs grūti nosakāms lielums.
Katram attīstība ir kaut kas cits. Mums pilnīgi noteikti ir savas spēcīgās puses: šaubos, vai ir kāds, kurš spēj labāk savaldīties par latvieti, bet ir vietas un apstākļi, kur tas traucē.
Tāpēc jau teicu, ka metafora: tās nevar likt viens pret viens; ja Kristu sauc par Dieva Jēru, tad neviens nedomā, ka viņam ir četras kājas...
Par gruzīnu vīnu... Gruzīni pavisam nesen arī krita par upuriem - viņiem atņēma teritorijas, viņu prezidents ir sevi apkaunojis, viņu ekonomika ir cietusi no Krievijas bombardēšanas.
Nezinu, vai viņi runā pa stūriem un ar pusstopu, vai kopā un ar vīnu. Vienalga, nav nekādas starpības.
Ko es gribu teikt? To pašu, ko iepriekš. Mēs neesam sliktāki par citām tautām.
Kaspara doma par izvestajiem bērniem... kaut kas atkal "sakustējās" no tā, ko savulaik lasīju Agates Nesaules grāmatā "Sieviete dzintarā", kur stāsts par bērnu, kas kara jukās gan nenokļuva Sibīrijā, bet izgāja klejotāja ceļus Eiropā un pēc tam devās pāri okeānam. Autore pauž domu, ka viņa, būdama universitātes profesore, var atļauties profesionālu palīdzību, lai sadziedētu visu redzēto, taču uzdod arī jautājumu: "Ko šai sakarā dara un var darīt manas vienaudzes Latvijā?"
Ir dzirdētas domas par to, ka nekas traks jau tas nebija, ka bērni neko nesaprata, jo bija pārāk mazi, ka karš un viss pēc tam notiekošais viņus nemaz tik ļoti nav skāris, kaut fakti (skaitļi) saka, ka šā vai tā skarta katra latviešu dzimta un ģimene.
Šķiet, ka cilvēki tā runā tāpēc, ka viens pats to nemaz nevar izturēt, bet barā runāt latvietis nav radis (katram savs stūrītis zemes), tāpēc it kā ir vieglāk izvairīties un tēmu vispār neskart, aizbildinoties, ka jāiet tālāk, bet nekas jau no tās iešanas nesanāk — runāt nav iet. Tīri teorētiski jau it kā būtu pareizs vērojums par latvieša būšanu un iestrēgšanu upura lomā, kas ne reti izskan gaisā gana plaši šai kontekstā, bet tālāk par kritizēšanu jau nekur nav tikts. Jo kur tad nu liksies... dusmoties tik un tā nedrīkst, bet raudāt kauns.
Šeit man iederas Viestura teikums:
"Upura lomu grūti kritizēt, tā jāpiepilda, jāsadziedē un jāsit krustā. Jāiet tālāk."
Ja neko neapzinās, tad jau neko nevar piepildīt, kur nu vēl sadziedēt. Krustā sišanas arī nebūs, kas ir sāpīgs process: lai ietu uz subjektīvi nepatīkamo, jābūt pārliecinātam par pasākuma jēgu. Tāpēc besī šis noliegums.
Izvešanu datumi tātad tiek atzīmēti, izvesto bērnu skaits pieminēts, bet tikai ar latvietim raksturīgo pavaimanāšanu bez prasmes produktīvi sērot: pārāk grūti tas šķiet, lai gan tieši tur slēpjas risinājums. Visu laiku paliek nepabeigti teikumi, frāzes, kaut kas tiek tikai paraustīts; nav varianta, ka kāds to gribētu kārtīgi izventilēt: tiklīdz kaut kur parādās vēlme runāt drošāk tieši par visa bijušā ietekmi uz to, kā (ne)funkcionējam tagad, tā sarunas beidzas. Šai vietā apturēta saruna ļauj palikt tai līmenī, kurā ir pilnas tiesības vaimanāt par to, ka neviens mani nevāc, ka visi ir tik nelaipni, un gan katram atsevišķi, gan visiem kopā no kopkatla (par valsts naudu), piemēram, sponsorēt psihofarmakoloģiju. Letiņš vienmēr ir pratis smaržot pēc baldriāna. Korvalols širces ķešā omei vai rīklē in-one-go ieliets pusstops opim. Nu tai vietā nākuši jaunās paaudzes antidepresanti, kas sen jau aizceļojuši no psihiatriem pie ģimenes ārstiem kā pirmās palīdzības "aptieciņas" pamatelements.
Labāk būtu bijis paņemt no gruzīna kādas pāris labi pastāvējušas pudeles, izdzert nakts gaitā, izrunāt un izkratīt sāpes līdz mielēm... tad tās pašas būtu nobijušās un aizgājušas. Ļauno garu izdzīšanai ir nepieciešami rituāli. I nekādus uzsaukumus par tālāk iešanu nevajadzētu atkārtot nez cik tur reizes gadā kā tukša gaisa bezjēdzīgu kulšanu. (Lai nebūtu pārpratumu: doma nebij', ka vienīgās pareizās "zāles" ir vīna dzeršana nakts garumā. Tā šoreiz kā metafora.)
Par kristietību kā internacionālu parādību un kā impēriju...
Ja lūkojas uz Latvijas kristietību, tad nav iemesla cerībai. Vismaz uz institucionalizēto Baznīcu. Katras impērijas nostūros ir diezgan švakas, atpalikušas teritorijas — ja nosacīti pieņemam, ka kristietība ir impērija. Latvija varen izceļas pasaules kristietības kontekstā. Ja var atrast kaut ko ar naftalīnu uzlabotu, pilnu ar bailēm (it sevišķi no seksualitātes kopā ar visu, kas no tā izriet), kaut ko tramīgu un sastingušu, tad tas viss it kā ir atstiepts uz Latviju un sabāzts baznīcā.
Ar retiem jaukiem izņēmumiem konkrētu mācītāju personā — bet tikai.
LELB jau sen komunicē tikai ar ļoti tramīgām sinodēm pasaulē — Episkopālās baznīcas gana liberālie un uz dažādības izprašanu vērstie centieni ASV Latvijas kristīgajai Baznīcai pilnīgi noteikti nav saprotami.
Kā reize, pa brīvdienām sākām lasīt (ar draudzeni kopā) to pašu grāmatu. Vēl tikai esam sākumā, bet viedoklis ir. Par to un citu tālāk.
1. Nav jau tik traki ar tiem letiņiem. Piemēram, tikko šite http://www.adventurerace.lv/?DocID=1542 izlasīju par vienu puisi, kas piedalījies vairākposmu maratonā Sahārā (cik saprotu, skrien 4 dienas pēc kārtas, 33+36+91+42=202 km, ~45 grādu temperatūrā... viss nepieciešamais - pārtika, ūdens, medikamenti, guļammaiss, utt - ~10 kg smaga soma - jānes pašam). Nu re, un viņš ir, pirmo reizi startējot (!!! amatieris !!!), iekļuvis 41. vietā 820 dalībnieku konkurencē. Nu neesam mēs ne švakāki, ne dumjāki par citiem. Drīzāk otrādi.
2. Uzskatu Baznīcu par saknē matriarhālu iestādījumu. Manuprāt, tā ir impērija. Tā ir caur un cauri hierarhiska. Impērija, hierarhija = matriarhāts. Attiecīgi arī citu vācu darbošanās pret latviešiem es nevaru uztvert savādāk, kā to, ka mēs esam kļuvuši par upuri vienai no hierarhijām. Un viņu pārstāvjus mēs, ļoti iespējams, šodien uzskatītu par kriminālistiem.
3. Ja ir cilvēki, kas atrod Baznīcā līdzekļus izaugsmei, tad jautājums - vai viņi atrastu izaugsmes iespējas arī tad, ja apstākļi būtu savādāki? Mana hipotēze - jā, atrastu.
4. Lejiņa grāmatu man grūti uztvert nopietni no vēsturiskā aspekta. Neredzamie brāļi, kas atgādina nindzjas vai indiešu žņaudzējus (indiešiem tiešām bija slepenās cīņas mākslas, kur pretinieks tika nožņaugts vai sasiets tā, lai pakustoties viņš pats sevi nožņaugtu), bet pirmo reizi dzirdu, ka vācu krustnešu arsenālā kaut kas tāds bijis. Hanzas savienība pārāk atgādina Eiropas savienību, bet Templiešu ordenis - masonus. Aizraujoša lasāmviela, un ir interesanti, bet man tiešām ir grūti tam ticēt.
5. Manuprāt, tehnoloģiju pārākums (mūra pils pret Āraišu apmetni) nenozīmē arī augstāku personīgo izaugsmi. Ja tā, tad sanāk, ka gudrāks un labāks (un arī skaistāks) ir tas, kurš sēž tankā. Vienmēr.
6. Par latvju upura kompleksu. Nu ko lai dara, ka mēs visu laiku kļūstam par upuriem? Manas draudzenes māte tika aizvesta uz Sibīriju tad, kad viņa bija mazs bērns (tas šausmina mani, nevis viņu). Cik saprotu, neviens īpaši par šīm lietām nožēlojis nav - par Krieviju nerunāsim, bet arī Latvijas puse nav šos notikumus izvērtējusi. Represētajiem ir apliecība, zināmas kompensācijas, bet tas viss ir formāli. Sabiedrības līmenī šīs upuru lietas nav izvērtētas. Domāju, ka vidusmēra latvietim tās šķistu nenozīmīgas, garlaicīgas un kaitinošas. Vārdu sakot, es neuzskatu, ka mūsu lielākā problēma ir sevis uzskatīšana par upuri. Mēs neesam līdz galam savu upura lomu izdzīvojuši, tāpēc arī tā ņerkstēšana virtuvē par valdību. Bet, ja mums kas trūkst (un kas liek kļut par upuriem), tad tā ir nespēja vienoties kopēju mērķu labā.
Mmmm, šo lietu ambivalentā daba pie manis ierodas ik reizi, kad Lielie svētki svinami. Vairāk gan uz Ziemassvētkiem un Lieldienām, mazāk ap Jāņiem, kad baznīca mūs it kā "liek mierā", neliekot domāt par bībeles notikumiem ap šo laiku, pašā vasaras plaukumā.
Tagad esmu samierinājusies, ka atbides nav. Vai drīzāk noticējusi tam, ka Dievs ir Viens, vārdā nenosaucams un nepersonificējams, drīzāk virziens, ne tēls. Bet jautājumu ir bijis tik daudz, tik daudz. Un kaut kur tepat jau viņi ir.
Kā tad leiši - ja jau viņiem bija sava valsts, kāpēc tagad TIK stipra kristietība, katolocisms visā savā krāšņumā? Vai varbūt bīskapiem un bruņiniekiem vajadzēja pielietot STIPRĀKU ieroci pret stiprāku tautu? Bet tas taču bija tepat, mums kaimiņos, mums blakus! Kur bijām mēs?
Vai arī - kurš gan bērnībā un pusaudža gados nav mēģinājis pabūt tuvāk arheologiem, kādu pili meklējot? Man tas izdevās Daugmalē, senlatviešu pilskalnā. Katra māla lausciņa, ko ar otiņu esi notīrījis, liekas dimanata vērtībā. Un kā tas viss sajaucies, kā sakusis ar vēlāko kristietības pienesumu? Kāpēc tomēr viss tik dzīvs, tik elpu aizraujošs, kad izdodas kādu autentiski ģērbtu zelteni ieraudzīt? Un ko nozīmē autentiski? Tas vēl jāpierāda:) Man sirdī siltums, kad esmu Lielvārdē, senlatviešu pilī, atšķirībā no Turaidas vai Cēsīm, ko drīzāk raksturotu ar apbrīnu un pietāti.
Man riktīgi patīk laisties riktīgās "latviešu" dejās, ar pāru maiņu, ritmisku atkārtošanos, mistisku instrumentu pavadībā. Kur erotika atplaukst visā savā nevainīgumā un krāšņumā. Bet nekas ļauns nenotiek, kad pievienojas "vācu" akordeons un vijole. Jautrība parasti nemazinās. Kā Skroderdienās - Līgo dziesmas kopā ar "tūrēm" dejošanai.
Kad atkal dzirdu Ilgu Reiznieci, pavisam netipiskās melodijās esam, manuprāt drīzāk ķeltu, ne latviešu. Domāju par to, ka Ilga ir meklējumos...savā sintēzē. Kaut arī viņa vienmēr teiks, ka tās ir mūsu, latviešu, dziesmas un nevienam nepietiks spēka Ilgu apstrīdēt.
Izlasot Viestura rakstīto nevaru nedomāt par "Beverīnas stalto pili...", kas, es domāju, katram Dziesmu svētku koncerta dziedātājam un klausītājam dod VISVIS lielāko pacēlumu un dvēseles lidojumu, droši vien arī patriotisma uzplūdus. Un...kāpēc gan Vītols , gan Auseklis, saņēmuši milzīgu krievu un vācu kultūru ietekmi, tomēr domā par Tālivaldi? Vai varbūt tieši tāpēc viņiem ir spēks un spēja kaut ko tādu radīt?
Nevaru nepiekrist Viestura teiktajam par kristietības neapstrīdami milzīgo ietekmi, bet manas sajūtas saka, ka tik dzīvs un siltas sajūtas raisošs manī ir arī kas cits. Vai varbūt, tas kas mūsos ir tagad, gluži vienkārši ir "kopējais mantojums". Vai kā teica kāds austrumu mācību zinātājs manā meklējumu laikā: "Spēks ir sintēzē". Kā Vecpiebalgas baznīca. Bērzs par altāra krustu un pelēks akmens altāra vietā.
Priecīgus Jāņus in līgošanu, tas ir tik forši, ka mums tie ir!
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
