„Būtu kļūda, uztvert manus novērojumus kā Dieva esamības pierādījumus. Tie pierāda vien Dieva arhetipiskā tēla esamību, un tas, manuprāt, ir pats lielākais, ko mēs varam apgalvot attiecībā uz Dievu no psiholoģiskām pozīcijām. Bet tā kā šis arhetips ir ļoti stiprs, ievērojams un tas parādās bieži, tad ar to būtu jārēķinās katrai dabiskai teoloģijai (theologia naturalis).

Jungs arī kritizēja kristiešus, īpaši protestantus par to, ka tie ir atstājuši cilvēku pavisam vienu un vientuļu kopā ar Dievu. Būtībā viņš pieprasīja atzīt mitoloģiju vietu cilvēku emocionālajā un garīgajā dzīvē, īpaši augstu novērtējot budisma ieguldījumu. Kā lai mēs, jūtot līdzi monoteiski patriarhālajiem attīstības centieniem, attiecamies pret Junga pozīciju?

Man nav grūtību pilnībā pieņemt Junga domas ar vienu svarīgu papildinājumu. Mitoloģiski – matriarhālais elements cilvēkam ir vajadzīgs, lai ārstētos. Kristiešu  Dievs šim darbam neder, tas var palīdzēt tikai ar motivāciju - uzmundrinājumiem, mazvērtību pastiprinošiem salīdzinājumiem un prasību ticēt. Turpretī mīts un tā attiecināšana uz sevi var novest pie konflikta saknes apzināšanās, kas bieži nozīmē izārstēšanos. Tāpat matriarhālais elements ir vajadzīgs, lai dzemdētu un audzinātu bērnus.

Taču attiecībā uz veseliem un stipriem (pagaidām) cilvēkiem matriarhāli pagāniskā mitoloģija ir purvs, kas saista enerģiju un izraisa neizpratni un dusmas. Tādiem ir vajadzīgs kristiešu Dievs, kas neļauj bez iemesla apstāties un snaust un, pateicoties kuram, Eiropa un Ziemeļamerika ir tādas, kādas tās ir šodien – civilizācijas zieds un pasaules kārtības noteicējas.

Ar to es gribu atkal atgādināt par savu Atkarības – Attīstības dubultspirāli, kura šķērsgriezumā izskatās kā bezgalību apzīmējoša zīme. Tā arī nozīmē divas valstības – Mātes varu un Tēva varu.

Un tas būtībā atkal noved pie pamatjautājuma – kā tavā ģimenē sadarbojās māte un tēvs? Kad tev noglāstīja galvu, bet kad pieprasīja disciplinēšanos un mobilizāciju? Un vai māte un tēvs mīlēja viens otru, vai tu juti, ka viņi tiecas viens otram pretī, jeb arī starp viņiem bija slēpts naids un konkurence? Jo vairāk starp vecākiem sadarbības un mīlestības, jo mazāka vieta Varoņa lomai bērniem un jo vairāk tie dzimtaskokā var ienest „no sevis”, izmantot savu augšanas enerģiju sev.

Un – vai var sadarboties kristieši ar budistiem, piemērām? Man gan svarīgāk būtu, lai kristieši spētu novērtēt un izmantot svarīgo mantojumu un pamatus, ko pirmskristus Eiropas kultūrā ir ienesuši senie grieķi. Un tas pilnībā attiecas arī uz Latviju. Un vai tas nav par „skaisto cīņu bez asinīm Spīdolas valstībā”, par kuru Rainis runā „Uguns un Nakts” Prologā?

            Atsevišķi no kristietības idejas ir jālūkojas uz Baznīcu – tās praksi. Tāpat kā ķīniešu monādē, kur Iņ ir arī Jaņ un otrādi, var ieraudzīt, ka praktiskajā kristiešu dzīvē ik uz soļa nez no kurienes izlien matriarhālās čūskas. Arī jebkuras kristiešu konfesijas Baznīcas organizatoriskajā uzbūvē un menedžmentā vienmēr varēs saskatīt pārpārēm matriarhālu un autoritatīvu elementu. Tāpat kā katras Komunistiskās partijas vai armijas organizācijā un vadībā.

            Tomēr – ir milzu atšķirība starp Padomju un Izraēlas armijām, piemērām. Abas ir hierarhiski būvētas un abas funkcionē uz detalizētu reglamentu pamata. Bet jūdu armijā katra pavēle tiek izskaidrota, izdiskutēta, kas nenozīmē – apšaubīta. Komandieriem sava autoritāte ir jāapliecina nevis ar bezierunu paklausības prasības palīdzību, bet gan ikdienas jāizpelnās kontaktos ar saviem „dēliem”. Katram karavīram ir milzu vērtība, katrs kritušais ir milzu zaudējums visiem, atšķirībā no padomju tradīcijas, kuru vērtīgāks ir kritis karavīrs – varonis un uzvaras vērtību nosaka kritušo skaits.

            Kas tad ir tas, kas garantē patriarhalitāti vertikāli būvētās un tādēļ šķietami neglābjami matriarhālās organizācijās? Manuprāt tā ir komunicētspēja, kas savukārt ir saistīta ar justspēju, spriestspēju, diskutētspēju un pietiekoši augstu pašvērtību.

Ja šīs spējas tiek izveidotas kā tradīcijas un tad – kā vērtības, tad katrs armijas ierindnieks nes sevī visas armijas potenciālu un nepieciešamības gadījumā no viena izdzīvojuša ierindnieka var atdzimt jauna armija, kas balstās uz iepriekšējās, bojāgājušās vērtībām.

            Taču minētās just-, spriest- un diskutētspējas nav tikai kaut kas automātiski uzvedībā pārņemams, tās ir saistītas ar katra individuālo briedumu. Tāpat kā spēja uzņemties atbildību par lēmumiem, kas vienmēr šķitīs nepietiekami pilnīgi.

            Ja runājam par kultūru konfliktu Latvijas tagadējā teritorijā 13. gadsimtā, tad mums jāņem vērā daudzi faktori. Nevis tikai kristietības – pagānisma, nevis tikai vāciešu – latviešu faktori. Nevis tikai spējas būvēt mūra vai koka aizsardzības būves. Nevis tikai spējas apvienot pietiekoši lielu teritoriju vienā valstī. Nevis tikai šīs valsts spēja izdzīvot tādā pasaulē, kāda tā reāli bija, nevis, kādai tai vajadzētu būt bijušai. Droši vien visi šie aspekti kopā, vienā vienotā sistēmā.

            Bet visos šajos faktoros ir ieslēptas minētās spējas kā patriarhāta sasniegums, jeb arī tieši pretēji – nespējas kā matriarhālas grūtības būt individuāliem un vienoties par kopējo. Esot vienam no otra atkarīgiem, „daļām no veselā” un tādēļ spiestiem būt kopā.