Netrūkst ļaužu, kam šķiet, ka Latvijas situācija šodien ir tik unikāla, tik unikāla – nu ka ne ar ko nav salīdzināma visā cilvēces vēsturē un ka neviens nevar sniegt mums nekādus ieteikumus, kā dzīvot un veidot savu valsti tālāk. Šāds viedoklis atspoguļo gan nezināšanu, gan tās sekas – izteikti sašaurinātu skatījumu uz lietām, kuru man (jau kuro reizi) gribas salīdzināt ar muižas kalpotāja vai labākajā gadījumā – vagara vai priekšstrādnieka izglītības un dzīves pieredzes noteiktu. Diskutēts tiek ļoti maz, par lieliski argumentētu dažādu viedokļu konkurenci var tikai sapņot. Ziņās galvenās ziņas saistās vien ar naudu - izmisīgi un šauri formulētas jautājumprasības KĀDAM, KURAM TAČU JĀPARŪPĒJAS...

Kad astoņdesmitgadīgais  Mozus izveda savu tautu no Ēģiptes verdzības, arī viņam uzdeva tieši tādus pat jautājumus, no tieši tādas pat VERGA lomas uzdotus. Ko mums būs ēst, kādēļ mums jācieš trūkums, kad mēs tiksim ārā no tuksneša uz mums taču Apsolīto Zemi? Mozum bija tas, kā nav mūsu šodienas politiskajiem līderiem – gana plašs pasaules redzējums. Viņš taču bija izaudzis faraona ģimenē, baudījis tiem laikiem labāko izglītību. Un viņam bija kolosāla dzīves pieredze, tautas deleģēta autoritāte un jūdu domāšanas jau toreiz gadsimtiem dziļais pamats.

Mozum vajadzēja atrisināt to pašu, ko mums šodien. Kā lai no vergu bara izveido organizētu sabiedrību, kura nevis apēd pati sevi, bet gan ražo, uzkrāj un pamudina vienam otru atbalstīt un uzmundrināt. Vai motivēt, kā šodien saka. Tikai ar tādu sabiedrību var sasniegt Apsolīto Zemi, to, kurā sevi gribētu redzēt arī katrs latvietis. Bet – latvietis uzskata, ka viņš tādu zemi sen jau ir nopelnījis - vergojot, viņam tā pienākas! Tieši tāpat kā jūds toreiz, Mozus laikā.

Mozus bija tik gudrs, ka viņš saprata, ka šai tautai vajag dažas vienkāršas formulas, nevis garus skaidrojumus, balstītus gudrībās, kuras nespēj uztvert puspaēduši, sadusmoti un mežonīgi ļaudis. Un viņš deva tiem baušļus un viņš deva tiem Derību.

Dzirdot vārdus „baušļi” un „derība”, šodienas cilvēks izjūt refleksu attiecināt tos  uz „baznīcas padarīšanām” ap kurām labāk lai krāmējas dievnamus apmeklējošas tantes. Un seko šim refleksam, sašaurinot savu domāšanu un darīšanu uz kaut ko it kā praktisku – mājas būvēšanu, naudas pelnīšanu, bērnu audzināšanu. Man liekas, nav vēl pietiekoši darīts, lai ļaudis saprastu, ka par baušļiem un derību nekā praktiskāka nav. Un ka visi darbi, kas nebalstās uz šīm lietām, būs jāpārdara vēlreiz. No īstas kristietības latvietis tomēr ir pratis noslēpties un izvairīties. Tā nav atstājusi pietiekoši dziļas pēdas mūsu dvēselē.

Baušļi, manuprāt, ir instruments vai varbūt pat tests, ar kuru viegli var noteikt, kurp tu kusties – matriarhālā vai patriarhālā virzienā. Viss, kas pretējs baušļu pavēlēs izteiktajam, noved pie atkarīgu cilvēku veidotas klanu sabiedrības. Bez robežām, kur viens klans cīnās pret citu klanu, nekad neuzvar un kur tādēļ nav attīstības un attīstības virziena.

Baušļu pamats ir ģimene, pie kam tāda, kāda vajadzīga bērniem, nevis pieaugušo atkarīgo vajadzību apmierināšanai. Ja nav monogāmas ģimenes, nav iespējams iedomāties bērnu audzināšanu kā mērķietiecīgu un konsekventu procesu. To mēs arī šodien redzam, piemērām, vairākkārt šķirtās un krustu šķērsu pārprecētās ģimenēs. Var jau teikt – tur bērniem ir arī veicies, jo viņiem ir vairākas mammas un vairāki tēvi. Bet praksē tomēr izrādās, ka sadalīt audzināšanas un aprūpes atbildību starp šiem daudzajiem nav tik vienkārši arī šodien, kur no vēl toreiz. Līdz ar to bērni nesaņem to pieredzes un aprūpes pamatu, ko vecāki viņiem varētu sniegt. Mozus baušļi skaidri pasludināja ģimenes un līdz ar to arī individuālās atbildības un īpašumtiesību robežas. Ļoti precīzas, starp „mans” un „ne mans”.

Šis vienkāršais paņēmiens strukturē dzīvības enerģiju, tā paliek ģimenes robežās un transformējas jaunās kvalitātēs - izglītotos bērnos, īpašumos, jaunās attīstības idejās. Un ikdienas dialogā ar citiem sabiedrības subjektiem un tāda sociālā kopdzīves modeļa veidošanā, kas orientēta nevis uz izputināšanu, bet gan uz pašpalīdzības un pašorganizēšanās veicināšanu.

Nu un Derība – iekšējs līgums ar Dievu, nepārtraukts dialogs ar to. Un rituāli, upurēšana un lūgšana kā pazemības praktiski un publiski apliecinājumi. Kam pretstatā lepnība, novērsoša no skaidrā un viennozīmīgā Ceļa, vedoša Zelta Teļa pielūgšanā un tai sekojošais strupceļš.

Ja šodien kāds saka – mums nav spilgtu politisku līderu, kas izvestu no šī dižķibelīgā tuksneša, tad, no vienas puses, tam nevar nepiekrist. Taču no otras – līderis var būt tikai tas, kurš ne tikai pats sevi grib par tādu redzēt, bet kuru lielāka sabiedrības daļa par tādu atzīst un izvirza, sadzirdot un balsojot par tām idejām, kuras šis līderis izsaka vai reprezentē ar savu rīcību. Arī Mozum bija jātiek sadzirdētam, kad viņš aicināja jūdus iet prom no bagātās Ēģiptes, tas nebija pašsaprotami.