Uzzinot, kā uz budžeta krahu reaģē kolēģi kardiologi un ortopēdi, aizdomājos. No vienas puses, tantiņa, kuras kāpostus tirgū neviens nepērk, jeb kuru cena ir tik zema, ka neatmaksājas audzēt, ātri pārorientējas. Un sāk tirgot kartupeļus vai bietes. Varbūt ārstiem varētu ieteikt to pašu?

Bet ir tak otra puse – spēja veikt tādas operācijas, kas glābj pacientu dzīvību vai dzīves kvalitāti kā minumums, neizaug tik vienkārši kā kāposti, un ne vienā gadā. Cilvēki ir ieguldījuši visu savu dzīvi, lai spētu veikt profesionālus brīnumus pacientu dzīves radikālā paildzināšanā. Vai viņi var tā vienkārši pateikt – nu labi, es esmu izglītots cilvēks, varu nopelnīt arī ar ko citu! Un aiziet, atrisinot personiskās nopelnīšanas problēmu.

Es tā izdarīju. 1994. gadā pārstāju cīnīties par bērniem, kas pa dažādiem ceļiem nokļuvuši toksisku un narkotisku vielu lietošanā. Teicu sev – ne es, bet valsts ir par to atbildīga, es esmu atbildīgs par sevi un saviem bērniem, meklēdams un atrazdams, ko cilvēkiem vajag un par ko viņi gatavi maksāt. Savu un savas ģimenes apgādāšanas problēmu es atrisināju.

Bet vai pēdējos piecpadsmit gados kaut kas nozīmīgs ir noticis šķietami tik sociāli svarīgā jomā kā nepilngadīgo toksisko un narkotisko vielu lietotāju rehabilitācija un šīs lietošanas profilakse? Stagnācija. Aritmētika, kaut ko uzskaitot. Straupes Pusaudžu rehabilitācijas kolektīva iznīkšana…

Nevaru teikt, ka tagad mana ārsta sirdsapziņa būtu mierīga. Gan jau daudzi bērni, kas varētu būt dzīvojuši, tagad dus kapos, jo es toreiz padomāju par saviem bērniem.

Bet – politiskā impotence tak! Kā profesionālis, kas kaut ko piedāvā, var izšķirt, ka tieši viņa piedāvājums ir nozīmīgs sabiedrībai un tās maciņam, nevis tikai ārsta personiskajām grūtībām zaudēt savu gadiem krāto profesionālo kapitālu? Tāpēc taču politiķi ir  - lai atbildētu, izjustu, cik sabiedrībai ir vai nav vajadzīgs tāds vai citāds kardioloģisks, ortopēdisks vai narkoloģisks pakalpojums. Politiķiem būtu jādiskutē un jācīnās par kaut kādu prioritāšu eksistenci, atbilstoši valsts maciņa biezumam.

Taču mēs redzam, ka sagrābušies vieglu naudu treknajos gados, viņi kaut kā ir pagaisuši, uzsūkušies. Un saka mums – prioritāšu nav, sadalīsim atlikušo vienlīdzīgi uz galviņām…

Un tagad profesionāļiem ir jānonāk divās konfliktējošās lomās – vienā, kurā nežēlīgi grūtā darbā ir radīts kāds produkts un otrā – kurā jābūt spiestiem šo produktu pārdot vienam bankrotējušam pircējam („izsist naudu” ministrijā) un nedaudz arī maksāt-nespējīgiem un protams arī –negribošiem pacientiem, kaujoties ar kolēģiem no citām sfērām tajā skaitā, zaudējot cilvēcisku un iegūstot mežoņu seju.

Iznāk, ka kardiologiem ir vajadzīga kardioloģija un ortopēdiem – ortopēdija. Es joprojām domāju ka nē, tā nedrīkst būt. Bet ja tā ir, tad psiholoģiski skaidra arī „aplokšņu naudas” pieprasīšanas izcelsme. Mēs (valsts dienestā kalpojošie kardiologi, ortopēdi, narkologi) nesam galīgo atbildību par nozares izdzīvošanu un attīstību! Bet ja tā, tad mums tā pieder, nevis valstij. Ja atnāks politiķi un pierādīs, ka bez mantrausības viņiem piemīt arī spriestspēja un spēja uzņemties atbildību, tad lietas varētu tikt pārskatītas. Ārsts varbūt varētu sākt atbildēt tikai par ārstēšanu, ja vien pārāk daudzus savas dzīves gadus nebūs pavadījis „naudas izsišanas” cīņās.