Esmu jau rakstījis par svarīgajām robežšķirtnēm: matriarhāts – patriarhāts un kristietība – pagānisms. Tās nav vienīgās, gluži līdzīgas citām, kas tikai citos vārdos sauktas.

Reizēm esmu mēģinājis iedomāties, kā uz pirmajiem kristiešiem varēja lūkoties grieķu un romiešu aristokrāti un izglītotākā, gadsimtu filozofiskajā tradīcijā skolotā sabiedrības daļa. Man šķiet, tā varēja ieraudzīt tikai kaut ko no viņu viedokļa nožēlojamu, primitīvu un līdzjūtību raisošu. Nespēju iedomāties Sokratu vai Aristoteli krītam ceļos uz kristīgas baznīcas grīdas. Domāju, viņi to uztvertu kā kaut ko saprātīga cilvēka cieņu pazemojošu.

Līdzīgs viedoklis varētu būt bijis viduslaiku humānistiem un vēlāk – apgaismības laikmeta sabiedrības elitei, kura savas cerības saistīja nevis ar kristīgu, bet gan „apgaismotu” valdnieku. Ikdienā redzot trulas un aptaukojušās mūku sejas un daudzas cilvēciski nepievilcīgas norises baznīcā (raugoties tajā no ķēķa puses) izglītotiem cilvēkiem nereti radās vēlme no visa tā norobežoties.

Ko mēs redzam tagad – vairākus gadsimtus vēlāk? Gandrīz to pašu – kristīgo baznīcu, kas tomēr nekur nav izzudusi, bet starp kuras kalpotājiem un garīdzniekiem tikai retais varētu tikt kvalificēts kā „gudrs”. Bet no otras puses - intelektuāļus, parasti vienaldzīgus pret kristietību vai pat ateistus. Un nerimstošu, tomēr neafišētu konfliktu starp abām pusēm.

Dažas jaunas atziņas par šo tēmu es guvu, pāršķirstot Roterdamas Erasma „Muļķības slavinājumu”, ko 2008. gadā pārizdevusi „Jumava”. Konfliktu starp ticību un gudrību Erasms ir nesis sevī, būdams ne tikai izcils sava laika teologs, ko labprāt pie sevis aicināja visu Eiropas valdnieku galmi un Vatikāns, bet no otras – arī izcils filozofs un antīkās literatūras, kā arī grieķu un romiešu mitoloģijas zinātājs.

Erasms, kurš dzīvoja vienā laikā ar Mārtiņu Luteru un baznīcas reformācijas kustību, no Lutera pozīcijām ir izskatījies kā „gudrais”, attiecībā pret Luteru kā „ticīgo”. „Mulķību” Erasms sofistiskā veiklībā mums iemāna kā gudrības pretstatu, un slēpti – kā ticības sinonīmu. Viņš jokojas, ironizē un bārsta sofismus, mītu driskas un pagātnes reālo un mitoloģisko personāžu vārdus, bet būtībā ir ļoti nopietns. Darbs rakstīts pirmajā personā – Es kā Muļķība. Tur nav nekādu joku – viņš patiešām slavina savu ticīgā daļu attiecībā pret savu gudrību. Tātad viņš slavina arī Luteru un arī pāvestu, kas vēlāk aizliegs visus Erasma darbus. Un viņš slavina zemapzinīgi spontānās attīstības nozīmīgumu. Tikai tur ir arī grūtsirdības deva par gudrības zaudēšanu un savu nāvi turklāt.

Erasma darbam pievienots Viļņa Zariņa 1985. gadā rakstīts ievads, kurš vismaz man ļoti palīdz iejusties laikmetā, kad dzīvojis darba autors un apstākļos, ar kuriem tam bijis jārēķinās. Tomēr mani interesē, vai Vilnis Zariņš arī 2009. gadā savu eseju nobeigtu ar šādiem 1985. gada vārdiem: „Roterdamas Erasma „Muļķības slavinājums” bija viens no viduslaiku beigu posma pirmajiem sacerējumiem, kas sabiedrību sāk pieradināt pie domas, ka cilvēka mūžs rit bez debesu un elles spēku aizbildniecības, ka to līdz šim vadījusi muļķība, bet to var regulēt arī gudrība, prāts un zinātne.”

Es saprotu, ka 1985. gadā šādam teikumam bija jābūt, slavinot pretējo tam, ko slavināja Erasms. Mēs taču bijām pieraduši dažus teikumus nelasīt – tos, kuri domāti citiem, profesionāliem lasītājiem. Bet šodien tie vārdi jau atkal te stāv, kaut Glavļits jau sen kā vairs nepastāv.

Un tad jājautā – vai tā ir izdevēja paviršība, nepajautājot Zariņa kungam, vai viņš kaut ko negribētu mainīt savā nu jau gadsimta ceturksni vecajā esejā.? Varbūt cienījamais filozofs tomēr tika lūgts pārskatīt savu darbu, bet pavisam apzināti neuzskatīja par vajadzību tajā kaut ko mainīt, saprotot, ka arī mūsu šodienas sabiedrības simpātijas ir tā sauktās gudrības pusē un nav ko te lieki šūpot laivu. Bēdīgāk būtu, ja Vilnis Zariņš patiešām domātu, ka jāslavina ir tikai gudrība nevis muļķība un vēl bēdīgāk – ja viņš uzskatītu, ka muļķība ir jānopeļ.

Šīs pārdomas man radās divu citu piedzīvojumu dēļ. Pirmais – es pārlasīju plāniņo, bet gana labo 2006. gadā Jāņa Rozes apgādā iznākušo E. L. Buholcas un B. Cimmermanes grāmatiņu „Pablo Pikaso. Dzīve un darbi.” Pikaso nav nekādas izglītības, izņemot mākslas kā amata izglītību. Bet viņa vizuālās interpretācijas, kā varētu dēvēt Pikaso gleznas, par divdesmitā gadsimta notikumiem un to saikni ar mūžseno vispārcilvēcisko ir nepārspējami … gudras vai muļķīgas? Un - vai viņš spētu tādas radīt, ja savulaik būtu sists ar atstāšanu uz otru gadu par nespēju (nevēlēšanos) apgūt matemātiku vai gramatiku? Man šķiet, Erasms varētu slavināt Pikaso tikpat nopietni kā muļķību.

Otrs piedzīvojums – mēdijos atreferētā Aināra Šlesera frāze – „nu nebūs te nekāda Amsterdama”. Kaut kā pielipa man tā un neiziet no galvas. Gudrs cilvēks tak teiktu apmērām tā – „prostitūcija un narkotikas ir melns, aizvainojošs kauna traips mūsu senās, dziesmotās pilsētas sejā!” Neko vairāk gudrais neteiktu, neapsolītu, viņš būtu atrauts no zemes, zvilnētu uz Sfifta Lidojošās salas un gurdi noraudzītos uz nabaga grēcīgo zemi.

Klasikā jau iegājis cits Šlesera teiciens, ap kuru gudrajiem bija varena iespēja paņirgāties - ka „skaistums nāk no iekšām”. Man liekas, ka viņi paši bija piedomājuši to par „iekšām”, jo „muļķa Šlesers” jau bija gribējis teikt – „no iekšas” – tātad iekšpuses, no dvēseles, no zemapziņas, no iekšējās kultūras! Viņu nesaprata, jo negribēja saprast. Tomēr arī saprata, un kā vēl…

Man liekas, mēs saprotam arī to, par Amsterdamu. Un iekšēji turam par Aināru īkšķus. Tomēr, visādu gudrinieku vadību piedzīvojušiem, mums nav viegli noticēt, ka „tas muļķis” to var.