Pēdējā laikā, neslēpjot savas domas par problemātiku ap medicīnu, politiku un to saiknēm ar psiholoģiju, atklāju sevī kādu dīvainu fenomenu. Nosaucu to par „vīreli”, kurš saka: „Viestur, labāk nerunā, kādam var nepatikt. Nelecies, tu taču no tā turīgāks nekļūsti!” Es tam atbildu, ka man nu ir galīgi vienalga, vai es visiem patīku vai nē. Ja godīgi, sadusmojos uz to vīreli, gribējās atcirst kā Šķēlem (basketbolistam), kam „pie d…, ko par mani runā”. Bet vīrelis tikai novelk: „Vienalga, nerunā. Būs labāk.”
Atcerējos Auderu, kādu laiku par viņu nekas nav dzirdēts. „Jaunā laika” Veselības ministru, ko salauza, es teiktu, klasiskā veidā. Sistēma, kura stimulē tās budžeta papildināšanu ar nelikumīgām „pateicībām”, atriebās nodevējam. Maz kurš valsts maizīti ēst spiests ārsts „ir bez grēka”, ja joprojām dzīvs, uztur ģimeni un sūta skolā bērnus. Sevišķi tas attiecas uz izcilākajiem. To tak visi zina, bet sistēma šos „kopējā grēkā” kritušos aizsargā, līdz brīdim, kad tie mēģina nostāties pret. Tādas aizsardzības sūtīts ir arī mans vīrelis – bailes.
Es neesmu valsts ārsts, man ir brīvība nedemoralizēt sevi ar „pateicībām”! „Bet”, vīrelis turpina, „vai esi pārliecināts, ka neesi pārkāpis kādu no šīs valsts pretrunīgajiem un neizpildāmajiem likumu un noteikumu pantiem? Varbūt gribi pakavēt savu laiku, dažus gadus no dzīves, lai pacīnītos par to tiesā?”
Nu jā, ne jau tikai par ārstu cunfti te jārunā. Visā sabiedrībā darbojas tādi kolektīvās aizsardzības likumi, kas ir pret individuālismu un individuālu atbildību līdz ar to. Nebūs nekādas paraugtiesas, par ko sacerējusies Ingūna Sudraba, neviens nebūs vainīgs par neskaitāmajiem valsts mantas izšķērdēšanas gadījumiem. Kolektīvā aizsardzība darbojas arī pret ideju ģenerēšanu izejai no krīzēm. Tā apkaro visu individuālo, jo tas jātur aizdomās par iespējamu nodevību. Grieķi šādus kolektīvus sauktu par hekatonheiriem – simtroči, piecdesmitgalvji, izaugušus htoniskā (mātes – dēla) laikmeta psihē.
Nesen jautāju kādam draugam – uzņēmējam – vai uzņēmēji varētu apvienoties kādā organizācijā, kura deklarētu, ka tās biedri nedod kukuļus politiķiem un ierēdņiem. Un ka gatavi izslēgt no sava vidus katru, kas šo likumu pārkāptu. „Nē, tā ir utopija”, teica draugs, „tas ir mazas valsts liktenis.”
Par to mazo valsti es pilnībā nepiekristu. Bet „pienākums palīdzēt klasesbiedram” tomēr izveido slepenus korporatīvus kanālus, neoficiālas, bet ļoti ietekmīgas grupas tieši mazās valstīs, kur visi visus pazīst. Mēs ieslēdzam TV un redzam, ka deputāti lasa avīzes, kamēr kāds viņu kolēģis tribīnē kaut ko pūlas pateikt. Tā taču ir skaidra zīme, šie cilvēki rāda, ka tam, kas šeit notiek, nav nekādas ietekmes uz gala rezultātu.
Darbojoties šādām hekatonheiru varas attiecībām, sistēmai ir vajadzīgs Vadonis. Tas dod iespēju kolektīvās varas grupām uzvelt tam atbildību par acīmredzamu, valstiski vajadzīgu, bet nepopulāru lēmumu pieņemšanu. Un tas dod iespēju solidarizēties un tikt pie dziļi psihē slēptas enerģijas, slepeni, bet kolektīvi pretojoties Vadonim.
Šodien mums Vadoņa loma ir uzticēta SVF, bet tikpat labi to var spēlēt Eiropas Savienība. Pagātnē – Padomju Savienība, krievi, čeka, Kāris Ulmanis, cars, vācu barons. Ja psiholoģija nemainās un nepiepildās grieķu mīts, kurā hekatonheiri tiek nomesti dziļi Tartarā, tad principiāli nekas nevar kļūt citādi.
Minētie apsvērumi liek man būt pesimistiskam attiecībā uz iespējām kaut ko šajā valstī mainīt īstermiņa. Garākā laika posmā mums varbūt varētu izdoties apzināties psihes likumus, kas izveido šodienas bēdīgo sociālo galarezultātu. Varētu veidoties pietiekoši biezs mikrouzņēmēju slānis, ar kuriem, kaut arī vīreļa varā esošiem, tomēr manipulēt būtu daudz grūtāk. Notiktu patriarhāla sabiedriskās domas decentralizācija un tad mēs varētu sākt cerēt, ka politiskās partijas ir nevis oligarhu kabatās esošas balsošanas mašīnas, bet modernas grieķu agoras, kur lēmumi tiek pieņemti atklātas diskusijas ceļā.
Skatījumu skaits: 1166 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 0.0/0 |
Esmu runājusi ar gados jauniem ārstiem. "Parastiem." Nu, tādiem, kas apskraida (apskraidīja) slimnīcā guļošos rutīnas pacientus ar astmu, haimorītu, ūdeni celī utt. un nākamajā dienā n stundas sēdēja kādā poliklīnikā, kas tagad pārdēvētas par firmām un kur krustu šķērsu tiek pieņemti gan pacienti ar ģimenes ārsta norīkojumu, gan ar naudiņu saujā — tie, kas bez norīkojuma. Neviens jau, protams, nav bez grēka... bet viņi arī saka, ka nevarētu par tādu algu pavilkt, ja kāds to aploksni neiedotu; tai pašā laikā viņi nav tie, kas taisnā teksta prasa, tie, kam ir kaut kāds mistisks cenrādis...
Viņi jau, protams, nezina, kādas summas riņķo "augstākajos ešalonos", var jau būt, ka tās ir oi-oi-oi cik lielas, bet viņi tās neredz, tikai baumo par tām. Tāpēc šaubos, vai medicīnas lielā melnstrādnieku masa, ieskaitot māsiņas, ārstu palīgus neatliekamajā palīdzībā (kur neviens pilnīgi droši neko nedod), ir kaut kā veicinājuši esošo korupciju medicīnā. Bet var jau būt, ka, no psiholoģiijas viedokļa raugoties, sazobe ir. Atceros stāstus no paziņām par ārstiem, kas visiem pacientiem mēģinājuši "uztirgot" ļoti dārgus, bet pilnībā bezjēdzīgus uztura bagātinātājus, kas tiek ieteikti visiem pēc kārtas.
Daudz interesantāka ir Latvijas medicīnas augstskola (RSU). Neesmu iedziļinājusies daudz, bet vadības teksti medijos netiešā veidā saka, ka nekādus jautājumus nedrīkst uzdot. Tāpat ministrijas aparāts un daudzās aģentūras, kur meitenes tāpat vien darba laikā lēni pīpē aiz stūra, gluži kā "treknajos" gados. Daudzās iekārtas, kas sapirktas, bet kuras neviens nemāk darbināt, jo nav jau kam. Tās var apskatīt kā muzejā. Uz tagadējo notikumu fona tas izskatās kā karsoņa murgs.
Noteikti var runāt par apjomīgu valsts (ministrijas, aģentūras), augstskolu, medicīnas preču un zāļu izplatītājfirmu un lielo slimnīcu vadības aliansi, bet tas tiešām izskatās pēc grūti sniedzama astoņkāja. Vai to uzšķērdīs? Drīzāk jau gribēs tik vaļā no Jaunā laika ministriem, kas vēlas apskatīt to vēderu. Zalāns jau bildis, ka Dombrovskis nesmuki "uzbrauc" ministriem, ka jāmetas opozīcijā.
Kas ir vēl "klīniskāk", tad tas ir tas, kas notiek medicīnas nozarē, ko sauc par psihiatriju. Nozare, kur viss iet uz "būs — būs, nebūs — nebūs...", nav neviena izārstētā, 3x dienā aizejot pie 3 ārstiem var dabūt 9 dažādas diagnozes, viss ar dakšām ūdenī, kaut arī ir izstrādāti it kā diezgan ticami diagnostikas testi un zāles, kas tagad skaitās esam ļoti labas. Tur pilnīgi droši diagnozes tiek pirktas par naudu. Bet šīs jomas diagnozēm ir sociāli ietekmējoša loma (aizliegumi vadīt auto, nēsāt ieroci utt.).
Ja naivs pilsonis aiziet uz valsts iestādi (kur psihiatrs par brīvu), tad ir diezgan lielas iespējas dabūt kaut ko no šizofrēnijas loka diagnozēm, nokļūt aktīvajā uzskaitē un datu bāzē ātrā laikā; tas nekas, ka pat klīniskās ainas nav, bet nu tā, drošības pēc. Ar visām iespējamām konsekvencēm. Un labāk neprotestēt, jo tad var dabūt kādu F klāt. No otras puses, tad ir ļoti dārgās zāles ar lielu atlaidi, jo "valsts" kompensē. Kompensē zāļu firmām.
Ja cilvēks aizdodas pie tā paša psihiatra, kurš nu jau pieņem privāti, viņam pajautās, vai vispār viņš piekrīt, ka viņam izraksta ambulatoro karti. :) Kādas diagnozes: daži saņurkāti piecīši kabatā no nervozā pilsoņa sasvīdušās ķepas, un vairāk par veģetatīviem traucējumiem nekas "nespīd", jo uz antidepresanta receptes jau uzvārdu tomēr vajag uzrakstīt, kaut kāda diagnoze jāsacer, bet tā "maigākā", jo vajag arī diagnozes kodu.
Ja cilvēks kaut kādu iemeslu pēc ir ne ļoti naudīgs vai skops (tad ir pavisam traki, jo viņš maksās divreiz ar piedzīvojumiem), tad viņš ir psihotisks. Ja viņš var maksāt, tad ir tikai mazliet pārstrādājies un nervozs. Bet varbūt tā arī ir? Kas lai zina... bet cilvēki pēc tam nāk virtuālajā vidē un taujā citiem tādiem pašiem apjukušajiem un grib zināt, ar ko viņi īsti saslimuši, vai ir šiem bioķīmiskas nobīdes vai nav. Kā maksā, tā ir. Tā, lūk.
Ja ņem vērā, ka vairums psihiatru pacientu ir cilvēki, kuriem patiesībā daudz darāms ar savu pašcieņas celšanu, tad nav grūti iedomāties, kā darbojas labi zināmais drāmas trīsstūris šādā situācijā.
Raibas lietas. Skarbas arī.
Ir pasaulē antipsihiatrijas kustības. Ne jau visas veidojuši anarhisti. Tas pats ar visu citu medicīnu. Ļoti daudz alternatīvu parādās; pēdējā laikā jo aktīvi. Varbūt cilvēki ne tik ļoti baidās no ķīmiskajām zālēm (lai gan tas tiek minēts kā galvenais arguments), ar kurām viņus "indēs", bet šī nesaprotamā un haotiskā sistēma vienkārši ir nokaitinājusi. Un paradoksālā kārtā dziednieki līdz, tāpt visādi sudrabūdeņi utt. Kur nu vēl šarlatānisma un mūsdienu tehnoloģiju apvienojums dažādās diagnostikas sistēmās, kur "man visu taisnību pateica uzreiz bez šitās stulbās vazāšanās pa kabinetiem".
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
