Varētu šķist, cilvēki veido savu attieksmi, balstoties uz „patīk – nepatīk” principa un varētu šķist, ka tas ir ļoti virspusējs un neuzticams princips. Varētu šķist, ka priekšvēlēšanu reklāmas kampaņas ir manipulēšana ar cilvēkiem un apšaubāms, varbūt pat negodīgs veids, kā tikt pie politiskas varas.

Par šiem jautājumiem domāju, vērojot, kā attīstās šī, manis kaut kad par „teicamnieku valdību” nodēvētā koalīcija. Arī Šlesera – Ušakova tandēms un tā gaitas. Man šķiet, mēs esam liecinieki tam, ka vairums no šodienas politiskajām idejām tautai ir intuitīvi saprotamas. Bet tās nav pārtulkotas vārdos, verbalizētas. Tādēļ mēs izlīdzamies ar principu – „personība kā ideja”.

Protams, visas tās personības, kas politiskajā teātrī darbojas šobrīd, katra reprezentē kaut kādu atšķirīgu piegājienu šodienas aktualitātēm. Taču, šķiet, nekļūdīšos teikdams, ka meklējumi turpinās, tauta joprojām meklē tādus līderus, kas kā politiska ideja reprezentētu iespējami lielākas sabiedrības daļas nākotnes vīzijas.

No šī viedokļa – politiskā sašķeltība, par ko runā Andris Piebalgs, mūsu eirokomisārs, ir arī simptoms – mūsu galvās ir viss tas, ko redzam kā ievēlētus vēlēšanās. Un politiskie konflikti ir mēģinājumi verbalizēt to, ko mēs, vēlētāji, izjūtam. Katrs no politiskā teātra aktieriem ir arī arhetips mūsu galvās.

Ja mēs šādi lūkojamies uz lietām, tad varam arī citādā gaismā redzēt daudz peltos polittehnologus un reklāmas kampaņu radītājus - ne tikai kā manipulatorus. Varbūt viņi tomēr ir savdabīgi komunikatori un tulki, kas politiķiem, pastāsta to, ko no viņiem gaida vēlētājs. Pēc tam izveido lakonisku vizuāli – verbālu priekšnesumu ar attiecīgo politiķi galvenajā lomā. Tas ļauj vēlētājam novērtēt, cik dabiski attiecīgais politiķis izskatās šajā priekšnesumā, vai viņam piestāv tajā piedāvātā loma.

No šī viedokļa – politiskā reklāma spēlē arī politiķus audzinošu lomu. Varbūt Stendzenieks ir pamatīgi pastrādājis, lai bez vārdiem pastāstītu Šleseram, kādam viņam jābūt. Un pozitīvs šīs kampaņas rezultāts ir tautas atbilde tieši Stendzeniekam – tu esi pareizi mūs sapratis, tu zini, kādam ir jābūt mūsu politisko vēlmju iemiesojumam!

Mēs zinām, ka ir bijušas kampaņas, kuras izdomājuši paši politiķi. Parasti tas ir beidzies slikti, jo tādā veidā tiek parādīts, ka reklāmas pasākumos ietvertais dialogs ar sabiedrību nav vajadzīgs un ka pietiek ar vienvirziena komunikāciju – es zinu, kāds es esmu un es zinu, ka esmu jums vajadzīgs.

Man šķiet, premjers – galvenais teicamnieks – šodien visumā izskatās labi. Taču ne tik daudz savu padarīto darbu dēļ. Gan paveiktais ar Starptautisko Valūtas fondu, bet sevišķi - sasniegumi valdības vadīšanā, objektīvi vērtējot, ir patālu no pilnības. Viņa tēlu šobrīd vairāk veido politisko oponentu – Tautas partijas katastrofu fons. Veselības ministre Rozentāle, protams, tās spoži vainago. Tomēr grūti nosaukt kādu TP „seju”, kas šobrīd neizskatītos katastrofiski. Tas palīdz „Jaunajam laikam” gūt pārliecību par sevi. Kas savukārt var dot tiem punktus kā iespējamiem nācijas izturības reprezentētājiem un čempioniem.

Daudz tomēr izšķirs tas, kā šajā spēlē sevi pozicionēs Ainārs Šlesers. Ja viņš gribēs kļūt par premjeru, tad droši vien par tādu arī kļūs. Taču izšķirīgais jautājums ir par to, kas viņam apkārt, kas ir tas astoņkājis, par ko runā. Nevarīgu politisko konkurentu fantāzijas vai tomēr atkarīga, matriarhāla, koruptīva piramīda, ieinteresēta jaunā valsts budžeta izlaupīšanā un nespējīga izdzīvot godīgā konkurencē un pelnīt?

Ja Šlesers izrādīsies tas pats Šķēle, tikai sliktāk izglītots, tad tas būs liels pārbaudījums tiem, kas sapņo par tautas attīstītiesspēju. Tas kastrēs latvisko pašapziņu un nostiprinās kā patstāvīgu realitāti to, ka latvietim, tāpat kā vergu laikos, joprojām ir vajadzīgs kungs. Tas nozīmēs, ka šīs valsts durvis stāvēs vaļā un katrs, kam būs attiecīgas ekonomiskas, politiskas vai militāras ambīcijas, varēs pa tām ienākt uz ilgiem laikiem.