No pagājušās nedēļas notikumiem publiskajā vidē man vissimptomātiskākā šķita atklātībā izsprukusī sadzērušos uzņēmēju ālēšanās, valsts prezidenta un viņa kundzes acu priekšā, lidmašīnā, atgriežoties no darba vizītes Azerbaidžānā.

Senajā Grieķijā savulaik bija nopietna diskusija jautājumā par to, vai Dionīss ir vai nav dievs, respektīvi, vai vīna iedarbība cilvēkā atklāj un palīdz kontaktēt ar kaut ko esošu, vai tieši otrādi – ienes no ārpuses vai rada no jauna. Es allažiņ vairāk esmu pieslējies tam pirmajam viedoklim un tam, ka Dionīsa vieta ir Olimpā, jo ar viņa palīdzību mēs ieraugām citādi neieraugāmo.

Pilnā mērā to varētu attiecināt arī uz šo – saucamu par Jāņa Krūmiņa gadījumu. Jo vienīgi Jānis Krūmiņš, nevis arī pārējie aptuveni desmit pār mēru iereibušie prezidenta lidmašīnas pasažieri masu saziņas līdzekļos tiek saukts vārdā. Tas nozīmē, ka viņš varētu būt protagonists – „pirmais cīņā”, tas, kura stāsts mums pastāsta kādu kopēju patiesību.

Pārsteidzoša ir Jāņa Krūmiņa pārliecība, ka te „nav nekā, par ko kaunēties”. Kas savukārt ļauj pieņemt, ka līdzīgi notikumi ir notikuši arī agrāk, tikai palikuši ārpus masu mēdiju redzīgās acs uzmanības loka. Un ka ir izveidojusies savdabīgs pieradums - kultūra, kuras vērtības, izskatās, ir daudz sabiedriski būtiskākas, nekā tikai vienkārša kopēja dzeršana un psiholoģiska regresēšana, ko grieķiski būtu jāsauc par „simpoziju”.

Man šķiet, ka jautājums – ar ko kopā iedzert (piedzerties) ir viens no visintīmākajiem, kas cilvēkam var būt. Iespējams, pat intīmāks par jautājumu – ar ko atļauties seksu. Jo iedzerot, cilvēks neviļus parāda to, ko skaidrā slēpj, tādējādi it kā psiholoģiski izģērbjoties. Un nevis divatā, kā tas parasti ir seksā, bet krietni lielākā kompānijā. Un ja Jānis Krūmiņš ir tik droši ne- kaunīgs, gan jau tas nozīmē, ka viņa līdzšinējā pieredze tam mācījusi, ka šeit jau visi savējie. Gluži kā pusaudžu grupā, ģimenē vai sporta komandā. Nekas „uz āru” netiks nests, varam būt droši. Bet ja tomēr atradīsies kāds „nodevējs”, tad tāda grupa pratīs ar to tikt galā.

Šāda kolektīva aizsardzība, šķiet, ir svarīga Jāņa Krūmiņa „valsts, kuru es esmu uzcēlis” vērtība, ar kuru viņš tā lepojas. „Mēs – „Klubs 21”” vai „mēs - kārtējā politiskā partija”, kuras kūmās stāvējis ar dižu komunikatora talantu apveltītais mūsu proatagonists. Būsim kā viens par visiem, anonīmi uz ārpusi un vairums mūsu darbu plašākai reņģu ēdāju publikai paliks nezināmi. Tātad valstī ir bijusi vai turpina būt kāda slēgta grupa, kas pati sevi droši vien uzskata par „eliti” un kas nekad nepielaidīs svarīgās darīšanās (nauda, vara, bauda …) kādu, kas pie grupas nepieder.

Un te pēkšņi vecie, ierastie likumi vairs nedarbojas. Valsts prezidents ne tikai atsakās piedalīties simpozijā, viņš turklāt vēl uzdrošinās apvainoties, tiekot pasūtīts d…t. Šeit man, protams, tūlīt pat jautājums – vai cienījamais eksprezidents Ulmanis arī šādās, kā redzams, arī toreiz pavisam parastās situācijās, apvainojās? Vai vienkārši norija apvainojumus, prata būt „politiķis”? Varbūt šādas kolektīvās aizsardzības vērtības pa īstam uzplauka tikai treknajos gados, kad prezidēja VVF, kas laikam taču par valsts naudu neveda 75 cilvēkus uz eksotiskām valstīm dibināt biznesa kontaktus. Unn kuras klātbūtnē, man šķiet, pat Jānis Krūmiņš diez vai uzdrošinātos draudzēties ar Dionīsu, nemaz nerunājot par publisku glāzītes piedāvāšanu prezidentei.

Lai nu kā – tagad, pateicoties tam, ka nesmukums kļuvis publisks, mēs redzam divas vērtību sistēmas. Vienu veco, saistītu ar kolektīvistisku ideoloģiju un otru – es ceru, jauno, kas pieprasa individuālu atbildību par notiekošo un kas izslēdz vienas visuresošas elites ekskluzīvo varu. Es, protams, šeit esmu optimists un droši vien skrienu laikam pa priekšu. Varbūt arī tajā ziņā, ka ieraugu nemitīgi progresējošo Valdi Zatleru kā jaunu vērtību nesēju.

Jo var jau būt, ka bija daudz vienkāršāk un joprojām saskaņā ar vecajām vērtībām. Varbūt Jānis Krūmiņš izrādījās „nolikvidējams” politiski, bet varbūt budžeta krīzes apstākļos lieks izrādījās viņa „kantoris” un vajadzēja kādu elegantu veidu, kā izspēlēt šo spēli tā, lai matu Jānim Krūmiņam piesaka vismazkustīgākā figūra uz šaha galdiņa – karalis. Tādēļ viņam atrada, kur piesieties. Lai arī kolorīts, tomēr nav jau viņš nekāds „neizskaramais” visā tajā kompānijā.

Mani uzrunāja arī tas, ka Jānis Krūmiņš, izrādās, ir uzņēmējs, jo tieši šajā statusā ir ticis iekļauts valsts prezidenta delegācijā tak laikam jau ar virsuzdevumu – izmantojot jaunus kontaktus, iegūtus visaugstākajā līmenī, veidot jaunas darba vietas bez darba nīkstošajai latviešu tautai un nodrošināt uzrāvienu iebuksētajai ekonomikai.

Laikam jau man ir stipri idealizēts priekšstats par standartiem, kuriem jāatbilst modernam uzņēmējam. Atturība no alkohola varbūt tajos neietilpst, toties personīgs risks, personiska atbildība un personisks tālredzīgs aprēķins gan. Bet Jānis Krūmiņš ir valsts uzņēmuma vadītājs, gandrīz kā tāds sovhoza direktors (atvainojos par aizvēsturisku terminu lietošanu, kuri jaunākajiem šīs raksta lasītājiem var nebūt saprotami).

Bet ja tā, kādēļ gan neiedzert par svešu naudu? Arī parunāties, arī nevienoties, arī neiekļauties budžetā, arī atrast draugus ar līdzīgu statusu. Tādus, kas izjūt valsti kā „sevis un sev izveidotu”, tādēļ tagad izmantojamu savās emocionālajās interesēs.