Raugoties savā sociālajā apkārtnē – uz draugiem, kolēģiem, klientiem, redzu krīzes eksistences faktus – daži cilvēki ir zaudējuši darbu. Ne tik viegli vēl ieraugāma objektīva dzīves līmeņa pazemināšanās man apkārtējā vidē. Es joprojām lielā mērā par krīzi uzzinu no ziņām. Bet nāk rudens, saules kļūst mazāk, līdz ar to arī ārēji uzturēta optimisma.
Esot sociālās grupas, kas ekonomisko kritumu izjūt visā nopietnībā – tie ir uzņēmēji un valsts iestāžu darbinieki. Attiecībā uz pirmajiem nekāda sociāla līdzjūtība nepastāv, bet otrie tiek lamāti par „birokrātisko aparātu” un vēl bauda mānīgās, bezdarbnieku pabalsta sniegtās priekšrocības.
Krīze laikam neko nenozīmē tiem, kas jau sen izkrituši no darba tirgus, sociālās un kultūras aprites – sevišķi laukos tas ir krietns skaits cilvēku. Tie vienmēr ir bijuši krīzē un ar to visumā ir adaptējušies. Bez kādām ambīcijām un optimisma attiecībā uz savu personisko dzīvi, cerības labākajā gadījumā saistot ar nākamo paaudzi. Bet vairumā gadījumu dzīvojot bez cerībām, toties ar dusmām.
Kas notiks šajā ziemā? Gan jau būs daļa, bet nedomāju, ka ļoti liela, kas papildinās bezcerību pārņēmušo pulku. Bet būs arī tādi, kas sociāli un politiski aktivizēsies – šos varētu sadalīt divās grupās. Pirmā – destruktīvi noskaņota, tendēta sarīkot kārtējo Piekto gadu, pilna protestējošas pusaudziski titanomahiskas enerģijas. Tā neprasīs tiesības piedalīties politiskajos procesos, tā sviedīs akmeņus un vēl arī ko daudz smagāku logos. Šo ļaužu grupu profesionāli komunisti centīsies inficēt ar savām bankrotējušajām idejām un daļēji viņiem tas izdosies.
Protestu dalībnieki būs nacionāli sašķelti. „Krieviski runājošie”, kam imunitāte pret visu sovjetisko ir daudz vājāka nekā latviešiem, un kuru degsmes ugunskuram lielais austrumu kaimiņš regulāri piemet pa kādai ideoloģiskai pagalei,protestēs atklāti. Tie saliedēsies ap krievu nacionālpatriotiem, nacionālboļševikiem, fašistiem un varbūt pat organizēto noziedzību.
Latvieši atklāti neprotestēs, tie emigrēs. Ar dusmām, rūgtumu un aizvainojumu sirdī. Nokļūstot desocializētu, politiski un kulturāli nevienam nevajadzīgu ļaužu pulka statusā savās jaunajās mītnes zemēs. Reizi pa reizei līdz dzimtenei atnāks ziņas, ka kāds no tiem nogalināts, cits nokļuvis cietumā. Emigrantu pirmajai paaudzei daudzas tiesības pienāksies tikai uz papīra.
Emigrēs arī cilvēki ar ļoti labu izglītību – tie diez vai kādreiz brauks atpakaļ, lai strādātu šajā valstī. Viņu dusmas un neuzticība Latvijas valstij izveidos Piekto gadu modernā versijā - krasā nekomunikatīvā opozīcijā uz mūžu.
Kas paliks? Līdzšinējā politiskā elite, kam jāturpina strādāt un atjaunot savu reputāciju un politiskie margināļi – tie, kas nespēj neko radīt, tikai graut. Bet kam arī gribas ēst un pašizpausties. Un vēl – samazināta, tomēr vēl joprojām liela latviski pasīva vīpsnājoša sociāla masa, vienmēr nespējīga divatā neizveidot trīs politisku uzskatu kopas.
Reāli tas nozīmēs, ka izveidosies vēl lielāks bezdibenis starp mazskaitlīgo slāni, kas uzņēmies politisko atbildību un nereti arī ekonomisko iniciatīvu un „tautu”. Šī hipotētiskā, tuvākajā nākotnē veidojošā sociāli politiskā struktūra man atgādina to, kāda Latvijā eksistēja visu 19. gadsimtu. Politisko varu un atbildību dalīja cara (Briseles) birokrātija un baltvācu muižniecība (feodāli šauri – ietekmes sfēru kategorijās domājoši pašmāju politiķi). Tas noveda gan pie Piektā, gan Septiņpadsmitā gada un tam sekoja visas 20. gadsimta nelaimes un šausmas.
Tomēr eksistē vismaz divas svarīgas, optimismu ilgtermiņā viesošas atšķirības starp 19. gadsimtu un šodienu. Pirmā – mums tomēr reāli eksistē demokrātiska iekārta – man tas šķiet svarīgi ne tik daudz no varas efektivitātes viedokļa, cik – kā atbildības un kompetences skola. Otrā – latviešu valoda kā valsts valoda, atšķirībā no cara laika krieviski – vāciskās dominantes politiskajā dzīvē.
Abas šīs atšķirības toreiz veidoja grūti pārejamu robežlīniju, pie kuras no latviešu puses pulcējās tā saucamie „kārkluvācieši” – latvieši ar potenciālu un ambīcijām, bet bez piederības valdošajām šķirām. No šīs sociālās vides un tai raksturīgās domāšanas un dzīves redzējuma izauga Pirmās republikas politiski ekonomiskā elite. Un aug arī šodienas „eiropiešu” elite, tikai tai jārēķinās ar daudz lielāku atrautību no laika, kurā radās latvieši kā nācija.
Tomēr šī robeža kaut kādā nacionālo smadzeņu zemapziņā saglabājas. Tā liek daļai tautas „ievilkties sevī” un savā sociāli neaizsargātajā un primitīvajā naturālās saimniecības tumsā. Daļai – izaugt līdz izglītoto kārkluvāciešu līmenim un sajust toreiz nacionālās, bet tagad – politiskās identitātes problēmu. Pāriet šo lielā mērā iekšējo robežu, iestājoties tajā sociālajā slānī, kas toreiz bija atbildību, bet arī tautas dusmu projekcijas nesošā elite. Kļūdoties, baidoties no Piektā gada, bet mācoties.
Tas viss prasa laiku. Man robežškirtne ir nevis 2010. vai 2012. gads, kad dažuprāt dzīve atkal ies augšup. Tā nevar būt neatgriezeniska augšupeja pat tikai no ekonomiskā viedokļa raugoties, krīzes būs ik uz soļa. Es vados pēc Mozus noteiktajiem 40 gadiem, kas jāpavada tuksnesī. Tātad – līdz 2031. gada 4. maijam.
Skatījumu skaits: 1235 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 0.0/0 |
Tas vienkārši ir dzīves izjūtas jautājums. Es, piemēram, jūtu, ka dzīves gaitā pamazām attīstos uz pozitīvo pusi, taču pamatizjūtai laikam nekā nevar padarīt.
Vai manu, vai manu, vai manu, vai, vai, vai..... (Tas par dažiem komentāriem, ne autora tekstu.)
Es dzīvoju pilnasinīgu dzīvi, un man ir vienalga, kad tie 40 tuksneša gadi sāksies vai beigsies. Mans laiks ir šodiena, un es neesmu nekāda tur kārtējā salūzusī paaudze. Dzīve ir cikliska, un krīze ir cikla neatņemama sastāvdaļa.
Jā, gribas pievienoties Kārlim, ka Latvijā vai katra paaudze salūst. Gandrīz var teikt, ik pēc pārdesmit gadiem. Tā ka par to 2031. mēs vēl galīgi nekā nevaram zināt.
bet kā lai nedusmojas, ja sanāk piedzimt šeit, ar visu šito, bet informācijas lauks ir rietumu, un apziņai attīsoties tā attīstās rietumu, kā spēcīgākā, labākā piemēra virzienā, bet realitātē rietumu kvalitāte nav pieejami un jaunība ap 2031. būs beigusies, un rockn' rolls nokavēts. Šķiet, ka Latvijā katra paudze salūzt, ar ļoti niecīgām pozitīvās skolas iespējām.
- jā, es arī esmu nobažījies. Man bija slikta priekšnojauta jūnijā, un ir slikta priekšnojauta tagad. Jūnija sliktā priekšnojauta nebija pareiza, jo mana vasara kopumā bija skaista. Daudz skaistu saulrietu.
- man ir dusmas, par sabiedrības pasivitāti. Vai nav iespējams prognozēt nākotni - nezinu, vai varu piekrist. Krīzes ir bijušas arī citur, citās valstīs, un pie kā tas var novest, ir labi zināms. Pagaidām pie mums lielu nemieru nav bijis, jo sabiedrība visus krupjus rij nost. Vai tā var turpināties, nezinu. Un, vai, ja turpināsies, tas būs uz labu, arī nezinu.
- man ir bail - par krievu aktivizēšanos. Es te par Ušakova / Šlesera tandēmu. Bet var jau būt, ka labi, ka viņi parāda sevi tagad, nevis pēc Saeimas vēlēšanām.
Katrā ziņā, Zandera aicinājums - nākt kopā ar citiem un domāt par nevardarbīgas pretošanās metodēm - man liekas ļoti pareizs, un tās varētu būt arī labas zāles pret skumjām.
Vai tiešām tie, no kuriem veidojās Pirmās repubikas elite, saucami par kārkluvāciešiem? Man gan šķiet, ka tie bija īstenie latvieši, kas gribēja pēc iespējas ātrāk pārvērst mūsu zemi par īstu Latviju, un viņiem tas izdevās. Tad jau kaut kādi "kārklu" drīzāk esam tagad mēs. Vēl jo vairāk - Viesturs raksta, ka tagad aktuāla ne vairs nacionālā, bet politiskā identitāte... Man atkal liekas, ka tik mazai tautai, kas joprojām nav īsti konstituējusies, bet vienlaikus jau sāk izzust - nacionālās identitātes jautājumi ir mūžīgi... bet mūsdienās jau tiešām ir tā, ka arvien vairāk kļūst to, kam tāda nacionālā identitāte un kultūra ir "pofig". Vakar visu dienu biju pilnīgi slima, kad reaģēju uz LTV1 aicinājumu izteikties par viņu provokatīvo jautājumu "Vai jums riebjas kultūra?"... Taisnība dr. Miervaldim Birzem ar viņa diagnozi, ka latv. tauta nodarbojas ar pašnāvību. Par tiem 40 gadiem arī šad tad domāju. Sanāk, ka mēs tagad esam šī perioda vidū. Kā teica mana nelaiķa māmiņa, "manam mūžam"... nu, nesanāk nekāda gaišā nākotne, es tad labākajā gadījumā būšu tantuks pansionātā, ja nebūšu jau mirusi. Ak, iedzimtais pesimisms kā īlens lien ārā. Visu labu.
Esmu bēdīga. Gan tāpēc, ka būs aukstā tumšā ziema, gan tāpēc, ka ir tā, kā ir, ka nevar zināt, kā būs, tāpēc, ka vispār... bet nu nekas — kas nāks, to kristīs.
p.s. http://www.diena.lv/lat/politics/regions/bloke-tiltu-par-memeli-protestejot-pret-bauskas-slimnicas-reorganizaciju?comments =2 - ja jau šādu lietu dēļ sūta alfu, tad domāju, ka "sociālie nemieri" tomēr būs gan
Grūti kaut ko prognozēt. Pārāk daudz nezināmo. Skaidrs tas, ka visu nosaka liela nauda, un vismaz patlaban ne "tauta" ir tie, kas tur grožus savās rokās. - Tīri no personiskām izjūtām - man šķiet, ka daudzi latvieši tagad citu tautu vidū ir spiesti izjust līdzīgu nicinājumu, ko ir nācies izjust latgaliešiem latviešu sabiedrībā. Var jau būt, ka tas ir arī ceļš pie nacionālo sakņu atcerēšanās. Un atgriešanās.
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
