Cilvēces ilgās evolūcijas gaitā sociālo attiecību praksē ir attīstījušies un no tās izzuduši daudzi tādi mehānismi, kas turpina darboties vien individuālajā psihē un izskatās pēc savu laiku nokalpojušiem un vairs nevajadzīgiem atavismiem. Grūti spriest, vai tā sauktā „tēva svētība” šodien ir zaudējusi savu objektīvo jēgu. Nekādu šaubu gan nav par to subjektīvo nozīmi, kādu meitas laulībā spēlē tās tēvs.
