Varbūt šī bloga tradīcija kopā ar komentāriem tiešām kaut kādā ziņā kļūst par „obligātās literatūras studijām", kā to bija konstatējis kāds no komentētājiem. Zināmā mērā tas ir ļoti ērti – analizēt literatūru un tās sen mirušos autorus, nevis atsaukties uz piemēriem no psihoterapijas prakses un mēģinot to izdarīt tā, lai neciestu klientu konfidencialitāte. Šonedēļ gribēju parunāt par Henriku Ibsenu, kura dzimtaskokā un arī literatūrā tik daudz svarīgu līdzību ar Raiņa dzimtaskoku un literatūru. Taču tā ir pārāk plaša tēma vienam blogam, tādēļ šeit par kaut ko šaurāku, tomēr ar abiem dižgariem ļoti saistītu.
