Visu nedēļu domāju par dusmām (arī niknumu) un raksturu. Arī par to, vai tie visi ir sinonīmi, jeb tomēr ar kādu robežu savstarpēji atdalāmi. Līdz šim mana pamatkoncepcija bija tāda, ka dusmas ir robežu veidošanas enerģija zaudējumos, bez tām nav iespējams atšķirt, kur beidzas ES (psihes veselā daļa) un kur sākas CITI (arī psihes ievainotā, zaudētā daļa). Šādas dusmas satur cilvēku kopā, ir kā tā satvars un mugurkauls vienlaicīgi. Bet dusmas var „saķēzīt”, tām piešķirot virzienu. Ja tās vērstas „uz citiem”, tad sanāk agresivitāte, bet ja uz sevi – tad vainas sajūta.