Manā Dievietes apgūšanas programmā ierakstījās jauns punkts – es tiku aizsūtīts uz Nacionālo teātri paskatīties Daniila Harmsa „Veceni” režisora Vladislava Nastavševa interpretācijā. Jāsaka, diezgan skarbi tverts, daudz pretīgā, gluži fizioloģiski riebīgā uz skatuves. Tāpēc savādi – izrādē satiku kādu paziņu, kura, laimīgi palēkdamās, paziņoja, ka uz šo izrādi nākot jau otro reizi, esot nenormāli jautri. „Nu, nu” – padomāju, - „tas droši vien tāpēc, ka tikusi pie jauna džeka” (vēl nesen biju redzējis meiteni galīgi izdilušu no iepriekšējās mīlas zaudējuma)! Bet otrā dienā pēc izrādes pats to vien darīju, kā jautrojos, atceroties visādas epizodes.
