Kādreiz visa pa plašo pasauli izkaisītā cilvēce ir bijusi viena šūna – vai varam to stādīties priekšā? Un to, ka visi cilvēki taču ir radinieki? Bet ja tā, tad mūsos ir kāda atmiņa no tā laika. Un pavisam noteikti mūsos ir atmiņa no daudz jaunāka laika – par visas tautas un, protams, sava dzimtaskoka būšanu kādas vienas pirmmātes klēpī. Šī atmiņa izpaužas kā gatavība krist karā par dzimteni un tautu, piemērām. Vai pašnāvības (ne tikai politiskas), lai iespaidotu citus – un ne tikai vecākus, kā tas parasti ir, ja galu dara pusaudži.