Izgājušās nedēļas izskaņā man gadījās vairākas zīmīgas un apdomāšanas vērtas pieredzes. Divas no tām – uzstājoties ļoti atšķirīgās auditorijās par samērā līdzīgu tēmu, bet trešā – Nimfomānija II (vai gan varētu būt bijis citādi!). Ne tikai tas – arī domas par Ukrainu, tas ir – skarbā apjausma par dzīvi kopā ar neintegrējamu un viegli manipulējamu impēriskās Krievijas piekto kolonnu kā savdabīgu nabassaiti ar kādu mūsu vēstures daļu, kura jebkurā brīdī var uznirt no kolektīvās subjektīvās realitātes objektīvajā un nogalināt. Par Latvijas sabiedrības radikalizēšanos (kā to pamanījuši daudzi eksperti), to spilgti un pat paniski izjūtu arī sevī, kā jau manāms no iepriekšējā bloga ieraksta.