Ja jau esam uzsākuši mīlestības tēmu, tad turpināsim. Nevaru paiet garām Jānim Jaunsudrabiņam, sevišķi jau tādēļ, ka viņa „Aija” uz skatuves – šoreiz Dailes teātrī un Regnāra Vaivara interpretācijā. Par teātri šeit mazāk, sevišķi jau par perfekto aktieru darbu. Tas pilnībā atbilda manam aktieru veikuma kritērijam – būt verbāli un neverbāli kongruentam (vienotam, saskanīgam), vai vienkāršāk izskatoties – ticamam, „kā no dzīves”. Par režisora interpretāciju gan vairāk – jau no pirmajiem izrādes mirkļiem, pat agrāk – ieraugot kamerzāles bezpriekškara iekārtojumu, gribējās protestēt. Jo pārņēma riebums, tieši tāds, kā ienākot kādā „pritonā”. Taču tūliņ pat arī doma – bet varbūt tas pieder „pie mākslas”?
Vai tad tas ir Jaunsudrabiņš, „Baltās grāmatas” autors? Vai tas ir viņa vēroto cilvēcisko attiecību tēlojums? Vai tā ir viņa brīnišķīgā valoda? Vai tas ir viņa dabasbērna skatījums uz pasauli? Vai tas ir smalki tēlotais progresējošais bezspēks, kas kā lēndarbīga inde ieplūst nemirstīgajā klasiķa tekstā, paralizējot tā varoņus un ļaujot ziemai nosaldēt to dvēseles? Nu nav taču! – tā gribas iekliegties. Kādēļ tad „Aija pēc Jaunsudrabiņa”?
Un tad man beidzot pielec, ka vārdiņam „pēc” ir arī cita nozīme, ne tā, kas ienākusi prātā pirmā un ilgi tajā turējusies. Postjaunsudrabiņa laikmeta Aija, mūsdienu Aija – arī tā var saprast izrādes nosaukumu. Pēc šīs atskārsmes var justies gan tāds kā cauri iznests, bet var justies arī atskārtis (oho!)režisora pretenziju, viņa pētījuma virzienu. Bet ja tā, tad saprotams arī, kādēļ kļuvis lieks Jaunsudrabiņa teksts – tas nav mūsdienīgs.
Uzrakstīju šo un sarāvos – kā, vai tiešām mums ir jānoraksta valoda, kas nav ne simts gadus veca? Kas ir nesalīdzināmi bagātāka par mūsu pašu ikdienā lietoto un spējošāka atsegt tādas dvēseles nianses, par kurām mēs esam aizmirsuši pat iedomāties! Vai arī par šo valodu būtu jāsaka tāpat kā Nora Ikstena teica par Raiņa „Marijas Stjuartes” tulkojumu – „senila”? Vai tā, ko uz skatuves ir uzvedis režisors Vaivars, labāk atspoguļo mūsdiena indivīda iekšējo dzīvi un sevis meklējuma vektorus?
Laikam jau tomēr nevaram neatzīt – jā, šī valoda labāk parāda moderno cilvēku. Bet vai tā parāda modernā cilvēka progresu? Vai Entonija Bērdžesa „Mehāniskā apelsīna” slengs demonstrē mums progresu salīdzinājumā ar Šekspīra valodu? Un kas vispār ir progress? Vai mums tagad vajag par to lauzt šķēpus? Varbūt nevērtēsim un palūkosimies pēc citiem, ārpus progresa prasības esošiem iemesliem?
Vissvarīgākais iemesls, kādēļ Jaunsudrabiņa valoda nav īsti piemērota mūsdienu Aijai, ir tas, ka mēs vairs ar tik lielu bijāšanu, kaunīgumu un bailēm neattiecamies pret cilvēku attiecību seksuālo aspektu – un to nu gan Vaivars parāda visā pilnīgumā. Varbūt var teikt, pa šo laiku ir notikusi seksuālā revolūcija un atkal aizdomāties, vai tas labi vai slikti. (Vai var būt labi tas, kā rezultātā kļūst nevajadzīga smalki izkopta valoda?) Bet kas tad tas īsti ir – šī seksuālā revolūcija un vai tā ko dod jeb tomēr atņem?
Gan Jaunsudrabiņam, gan Vaivaram svarīgas ir Aijas acis. Bet ja pirmais par tām runā no Jāņa subjektīvo pārdzīvojumu un fantāziju viedokļa (kārdinošas, vilinošas, neaizmirstamas, savādas, apciemojošas sapņos), tad otrais tās novērtē šķietami objektīvi – „trakas”. Ar to jāsaprot – darošas vīriešu trakus. Starpība būtiska – Jaunsudrabiņš rāda, ko Jānis grib Aijas acīs ieraudzīt (tās, protams, ir Jāņa paša vajadzības), bet Vaivars saka, kas tajās it kā objektīvi ir.
Līdzīgas izmaiņas ir notikušas arī ar Aijas prāta spēju novērtējumu. Jaunsudrabiņa Aijas debesis ir tik zemas, ka gauži noderīgas vien karošu aizbāšanai, kurpretī Kristīne Neverauska kā Vaivara Aija ar savu uztveres un reakcijas asumu krietni apsteidz abus iestudējuma vīriešu tēlus. Un arī ar skaistumu ir tāpat – Jaunsudrabiņa Aijai „Ziemā” trūkst divu zobu, ko viņa nevis cenšas slēpt, bet tieši otrādi – provocējoši demonstrē, ļoti labi zinot, ka tādējādi nodara Jānim pāri – viņš taču savas atkarības dēļ nespēs Aiju pamest, lai cik nesmuka un veca tā arī nebūtu... Nu, bet Kristīnes Neverauskas Aija – meitene kā puķe, īstā sievišķības plaukumā. Tikai tāda nevīžīgi ģērbta, bet varbūt tādēļ, lai pasvītrotu viņas ķermeņa vilinājumu?
Vaivara versijā Aijai ir pačibējuši bērni – trīs meitas. Šī, manuprāt, ir viskardinālākā atšķirība. Sievietei ar bērniem vispirms ir jādomā par tiem un daudzos gadījumos jāpacieš personiskas drāmas, lai tikai tos izaudzinātu. Jaunsudrabiņa Aijai tādēļ ir pilnīgi cita motivācija, apprecoties ar Jāni, nekā tas ir Vaivara Aijai. Pēdējai tādas faktiski nevarētu būt, viņai nebūtu vajadzīgs ne tāds Jānis, ne Juris. Viņa ir tikusi radīta cita dziļuma ūdeņiem, viņai būtībā nav neviena neapšaubāma iemesla, lai nīktu tur, kur viņa nīkst. Ja nav bērnu, tad Vaivara Aijas psiholoģiskā loģika tomēr turas „uz puņķiem” vai uz Jaunsudrabiņa autoritāti.
Un tagad parunāsim par to, ko mums būs mācīties no Vaivara versijas un ko mēs varējām būt mācījušies arī no Jaunsudrabiņa pateiktā. Pirmais no abiem mums saka apmērām tā – Aija ir sieviete ar ļoti alkstošu un atraisītu seksualitāti. Tāda, kurai nepietiek ar vienu vīrieti. Tāda, uz kuru vīrieši krīt kā mušas uz medu un kuriem tā nu nekādi nespēj atteikt. Vārdu sakot, īsta mauka. Bet Jānītis šādā skatījumā izskatās kā tāds upuris – naivs puisēns, kas iekritis šitādas te palaistuves nagos. Šāda varētu būt populāra interpretācija – tāda, kas apmierinātu vidējo latvieti.
Lūgts ieskatīties šādas Aijas psihē dziļāk, es nevarētu neizvirzīt hipotēzi, ka šī sieviete ir seksuālas vardarbības upuris. Tāds, kuram ir nodarīts pāri, visticamāk – bērnībā un kura tādēļ nespēj uzdrošināties tiešā tekstā teikt kādam vīrietim „nē”. Aiz bailēm nevar, kaut arī labi paslēptām aiz lustīgas ārienes. Un kas par savu drošību parūpējas, nostādot vienu gribošu vīrieti pret otru. Otru pret trešo un tā, bezgalīgi. Sieviete, kura nespēj izjust intimitāti un dažreiz pat seksuālu apmierinājumu, bet kura lieliski prot seksuālas provocēšanas mākslu. Kura ir orientēta uz to, lai seksuālu apmierinājumu gūtu vīrietis, kurš viņai gan jāizmanto, gan jāuzvar. Un visbiežāk – jāpiedzīvo šī vīrieša nāve. Ir tādas sievietes, kas vienu pēc otra apbērē vairākus vīrus – Aija ir no tām. Dzimumu karš un sieviete kā izdzīvotāja šādā karā – bieža un tipiska melodija.
Tomēr Jaunsudrabiņa Aija ir no cita materiāla un galvenokārt jau - no pašas mūžīgi mātišķās zemes taisīta. Viņas acis nav seksuāli „trakas”, viņai tajās ir jaušams aicinājums – „atnāc pie manis, es gribu dzemdēt. Man nav nekādu citu domu vai ideju. Es nezinu, vai es varēšu bērnus pabarot. Es zinu tikai to, ka jādzemdē...” Vīrietis, kam mamma ir mācījusi „cienīt sievietes”, nespēj tādai teikt „nē”, viņam ir bailes to darīt (mamma sodīs!) un viņš ir pārliecināts, ka viņš viņu grib, nevis otrādi un ka tā ir mīlestība. Tāda mīlestība uzbur iespaidu, ka iecerētā ir apķērīga un saimnieciska, lai gan patiesībā - padumja un slinka. Un kura var neprast saimniekot, bet vienmēr cerēt, ka kādreiz tomēr atjās tāds saimniekdēls, kas viņu iecels tādā saulītē, kas nekad nebeigsies.
Jaunsudrabiņa Aija, manuprāt, ir visreālistiskākais sievietes Mātes lomā attēlojums latviešu literatūrā. Un visreālistiskākais matriarhāta attēlojums – ar matriarhāļo poliandriju, ar vīriešu kastrēšanas kāri, ar tendenci precēt Dēlus. Vaivara Aija arī ir klasiski matriarhāla, tikai citas – posttraumatiskas, postincestuālas nevis arhaiski dabiskas izcelsmes. Viņas drāma ir individuāla – seksuāla vardarbība to ir iesviedusi atpakaļ primitīvi matriarhālu attiecību purvā. Bet Jaunsudrabiņa Aijas drāma nemaz nav drāma – tā ir klasisks patriarhāta nekompensēts un nesavaldīts matriarhāts. Ja nenotiks brīnums, Aijas meitas turpinās tieši to pašu atpakaļslīdi, ko māte.
Bet kā tad ar Jāni? Tā psiholoģiskajā portretā, manuprāt, nav dižu atšķirību, kā viņu saprot Jaunsudrabiņš un kā – Vaivars. Dēls, tipisks Dēls – jau no bērnības alkstošs pēc Mātes un jau no bērnības tādu atradis kādas meitenes acīs. Cita meitene, droši vien Meita, var tikt pamesta un nolemta bojāejai, jo viņš nespēj būt Tēvs – par maz dukas. Lai arī tā gribas rūpēties par Aiju, redzams taču, cik vāji spēciņi tam ir. Bet viņš grib, lai Mamma priecājas par Dēliņa rotaļām līdzīgajiem veikumiem. Mamma to arī cenšas darīt, bet redz taču, kā tas beigsies, tādēļ nodrošinās ar Juri – otru Dēlu. Varbūt dubults neplīsīs. Bet ja plīsīs, vajadzēs trīskāršu nodrošinājumu. Gan jau arī ar to Aija tiks galā...
Tomēr Aijai arī sāp. Pavisam reāli, pavisam cilvēciski. Kad nomirst kārtējais vīrs, viņa, protams, pa īstam jūtas pamesta un nodota. Katras nākamās attiecības tai iespējamas tikai ar arvien lielāku piemelošanu sev un ar arvien lielāku skaidrību un neticību vīriešiem. Kuri, protams, nejūt šīs Aijas sāpes un par kurām tā viņiem nestāstīs. Nesapratīs taču, Dēliņi... Kā viņi varētu saprast paaudzes cauraudušos stāstus par pāridarījumiem, kurus sievietēm nodarījuši vīrieši? Nu, bet ja nesapratīs, tad nesapratīs. Tad lai mirst! Bet vai tāpēc mēs raudāsim – nē, uzdzīvosim, cik jaudāsim!
Tomēr attiecībā uz Aijas vīriešu nāvēm ir arī cita iespēja – tie iet bojā tad, kad Māte pārveidojas par Raganu, kura, kā zināms, ir īpaši kāra uz mazu puisēnu apēšanu pusdienās. Vai tu vari izturēt savu greizsirdību, jeb stāvi tai pāri – Aijas attiecības ar Juri var būt arī tests Jānim. Ja Jānis to izturētu, tad uz viņu varbūt varētu paļauties vairāk. Bet ja viņš ir tik neredzīgs no vienas puses un tik bērnišķīgi jūtīgs no otras – kas gan no tāda sanāks par partneri dzīves vētrās? Raganas lomai, protams, gatavāka izskatās Vaivara Aija. Varbūt tieši Raganas lomas dēļ šī Aija vispār ir radīta? Un varbūt tās dēļ bija vajadzīga jau minētā seksuālā revolūcija?
Tomēr varbūt nemaz ne nesvarīgi attiecībā uz divām interpretācijām ir tas, ka Vaivara Aija uz mums visiem var arī neattiekties – tā stāsta par kādu maucīgu, nepraktisku sievieti. Nu un? Dievs ar viņu – paskatījāmies un aizmirsām (ja vien tā tomēr nav Ragana!). Bet Jaunsudrabiņa Aija ir arhetips, kas mīt katrā no mums un kaut kādu, varbūt ne pārāk izteiktu ietekmi tomēr atstāj. Tas tur ir arī tad, ja īpaši nedod par sevi zināt. Bet ja apstākļi sagadīsies nelabvēlīgi, šis arhetips var „uzpeldēt”. Un tad jau gan „Aija pirms” gan „Aija pēc” kļūs par mācību līdzekļiem...
Kur šeit mīlestība? Vai kāds to saskata tādā veidolā, kas kaut kā vismaz nedaudz atšķiras no Erota I visu apaugļot gribošās seksualitātes enerģijas? Es nē. Man pilnīgi pietiek ar atkarības jēdzienu, lai aprakstītu kustību, kas virzās atpakaļ uz matriarhātu. Man tur ir tikai Mātes un Dēla attiecības, ar cerībām, tomēr gauži nelielām, attiecōibām kādreiz diferencēties.
|
