Mēdz teikt, ka ir meli, lieli meli un statistika. Tomēr laikam jau ļaudīm traki tīk tā megamelošana, tie gada beigās ņemas veidot visādus topus, nu un tad es arī izveidoju tādu - statistikas topu no pieciem apmeklētākajiem ierakstiem šajā blogā (no katra gada piecdesmit diviem). Arī cerībā uzzināt, ko tie ļaudis še meklē. Pārlasīju katru topa ierakstu, komentārus un, pats nesaprotot, balstoties uz kādiem kritērijiem, izkopēju no tā visa dažus citātus, tīšām nenorādot to autorību. Uztveriet to kā joku, jo šī jau nav nekāda kvalitatīvā analīze. Tomēr varbūt kāds tajā kaut ko saskatīs...
„Pienākumi pret Dauku” http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/pienakumi_pret_dauku/2012-09-10-236 no 09. 10. izrādījies piektais lasītākais ieraksts. 433 skatījumi; vērtējums 00/o; 26 komentāri. Interesanti, kas piesaistījis cilvēkus šai tēmai? Tēvs, Nāve, bērnu izmantošana, Varoņa loma, izziņas un ceļošanas alkas? Bet varbūt daudzi ieklīda šeit vienīgo reizi – tos, kurus interesēja atsauksmes par jauno muzikālo notikumu?
Ķersimies pie Sudrabu Edžus (1860. – 1941.) teksta materiāla. Tas sākas ar faktu – Daukas tēvs nav atgriezies no zvejas jūrā. Tādēļ astoņgadīga puikas atbildība par ģimeni – tā kā viņš vēl nevar nopirkt jaunu laivu un zvejas rīkus, lai apgādātu māti un māsu (kas minēta tikai vēlāk, kad tikko mirusi), tādēļ „jāmetas uz cūkām”. Viņš pagaidām ir gans, tomēr mantojis tēva smago kažoku: Kažoku plati vaļā un cepuri labi pakausī Dauka soļoja mātei līdzās liela cilvēka soļiem, nebēdādams, ka mantojums no tēva tam svarīgi vien nospieda plecus.
DAUKA:
es tevi atkal redzu
pie tevis atkal nāku
caur spožu ledus vāku
es tevi sajust sāku
zem mīļās saules stariem
es tevi saprast sāku
pār baltu putu viļņiem
pa tevi staigāt māku
zem debesīm un zvaigznēm
es savu ceļu sāku
pie lielās patiesības
nu reiz pavisam nāku
tu ņemsi manu sirdi
tu ņemsi manu prātu
un patiesības gaismā
tu stāvēsi man klātu
Sāpes tik lielas, ka zudušas bailes. Un puika varbūt nav nemaz tik intelektuāli apdāvināts, ja nevar iemācīties, ka jūrā var noslīkt un ja viņš to (noslīkšanu) negrib. Ja viņš tikai piepilda savu zinātkāri, kā mums jau no skolas sola mācīts. Varbūt viņš apdāvināts (kāda gan tam nozīme?), tikai arī ļoti stiprā Nāves varā, par ko skolā nemāca neko un kam cilvēki nav raduši ticēt. Pat komponists, radījis tik patiesu mūziku šaubās, - nekur neesot teikts, ka Dauka noslīka. Ir taču literāri darbi, kas stāsta, ka atradies Amerikā...
Jāatzīst, ka patriarhālās uzticības saites starp Tēvu un Dēlu (vīriešu solidaritāte) latviešu kultūrvidē ir stipri iedragātas. Arī Sudrabu Edžum - tikai Andža tēvs un nedaudz arī mācītājs nojauš, kas norisinās Daukas dvēselē. Pārējie (Aizbildnis, Zvīnis, Skroderis, Skolotājs) ir agresīvi un norobežojušies sevī. Kāpēc? Vai tik ne tāpēc, ka pašiem tēva nav bijis un vai tik ne tāpēc, ka sāpīgi uz Patiesību lūkoties?
Būtu gribējies, ko vairāk uzzināt arī par koncertuzveduma mākslinieciskajām kvalitātēm Rudzīša vērtējumā. No kāda cita notikuma aculiecinieka dzirdēju vērtējumu, ka Dzenīša mūzika esot laba, bet tik vienmērīgi un brīžam pat vienmuļi skumja un traģiska, ka darbības dramaturģiskā attīstība lielā mērā atkarīga vien no Neiburgas lieliskajām videoprojekcijām.
Ja stāstītais ir tiesa, tad šis vienmērīgais traģisms noteikti ietekmē skatītāju/klausītāju un ne tikai Daukas nāve, bet arī dzīve klausītāja acīs/ausīs kļūst traģiska. Bet kāpēc lai Daukas dzīve būtu bijusi traģiska? Traģiskāka kā kāda cita ganiņa dzīve, kas par apvārsni pat neiedomājas? Asociācija, bērnībā lasot par Dauku, bija tieši tāda pati kā lasot par portugāļu vai itāļu jūrasbraucējiem, izzinātkāres vilkme tā pati. Skumjas varbūt vien faktā, ka jāpaliek "pie cūkām".
Kā ceturtais šajā topā iekļuvis nesenais un vēl gluži labā atmiņā esošais stāsts par dāņu grāmatiņām - „Divas pretējas bailes” http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/divas_pretejas_bailes/2012-09-30-240 no 30. 09. 465 skatījumi, veseli 4 vienbalsīgi vērtējumi – 5,0/4 un 88 komentāri. Par šī ieraksta popularitāti laikam brīnīties nevajag – toreiz taču visa sabiedrība bija tāda sašūmējusies.
Pārsteidzoši, bet izskatās, ka mūsu sabiedrībā ir vērā ņemami slāņi, kas, pirmkārt, baidās no seksualitātes; otrkārt, racionalizē šīs bailes, domājot, ka kaut ko par to iemācoties, notiks kas slikts; treškārt, nonākot pie secinājuma, ka visam, kas ir slikts noticis, ir saikne ar seksuālo un tā apzināšanos un, ceturtkārt, ka pie visa sliktā ir vainīgi Rietumi, šajā gadījumā dāņi, kas visu šo bailīgi seksuālo mums te iesūta. Un ka, piektkārt, šādām bērnu grāmatiņām nevar nebūt vistiešākais sakars ar homoseksuālismu, tā propogandu un tradicionālā latviešu dzīvesveida iznīcināšanu!
Es domāju, kāpēc Skandināvijā aizraujas ar to uniseksu, kāds tam ir loģiski izskaidrojams pamats ? Nu, nav jau pietiekami tos skandināvus tikai vienkārši vainot - tas nedod ceļu uz risinājumu. Tur ir jābūt apakšā kādam racionālam funktierim, ko būtu labi saprast. Piemēram, es šajā blogā reiz rakstīju, ka vīrieša seksuālās dziņas intensitāte pamatojās senos laikos neizbēgamā biežā bērnu mirstībā - tie vīrieši, kas necentās pēc iespējas vairāk apaugļot sievieti - tiem pēcnācēju nebija, tie paspēja izmirt. Tāpēc sievai redzot, ka tās visumā uzticīgais vīrs ar kāru aci noskatās, kā kaimiņiene peldkostīmā vasarā pļauj mauriņu, saprotot šo dziņu, nevajadzētu vīru vainot, bet gan tikai sagaidīt (pat pieprasīt), ka vīrs pamielojis aci, tomēr rīkosies sociāli atbildīgi, nemeklēs mīļāko un gādās par ģimeni. Un papriecāsies par vīra seksuālo dziņu.
Nu dzimumneitralitātes kustība ir sasniegusi pagrieziena punktu: tūlīt pēc Starptautiskās sieviešu dienas jauns vietniekvārds HEN tika pievienots Nacionālās enciklopēdijas tiešsaistes versijai. HEN definēts kā "dzimumneitrāls personu vietniekvārds HAN [zviedriski viņš] un HON [zviedriski viņa] vietā."
Tas nāca vienlaikus ar karstām un niknām diskusijām par dzimumneitralitāti Zviedrijas laikrakstu slejās, TV studijās, vecāku blogos un feministu vietnēs. To izraisīja Zviedrijas pirmās dzimumneitrālās bērnu grāmatas Kivi och Monsterhund publicēšana. Autors Jespers Lundkvists šajā grāmatā lieto HEN un ievieš vairākus dzimumneitrālus vārdus. Piemēram vārdus MAMMOR un PAPPOR (mammas un tēti) tur aizstāj ar MAPPOR un PAMMOR. Latviski to varētu tulkot kā PAPMAMMS un MAMMPAPA vai MAMMPAPS un PAPMAMMA.
Kā trešais apmeklētākais ieraksts ar 542 skatījumiem izrādījies pavisam nesenais „Variācijas par Nāves dziņu” http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/variacijas_par_naves_dzinu/2012-12-03-249 ar pretrunīgu 3,0/2 vērtējumu un 105 komentāriem. Arī sabiedrībā plaši paspridzinātā abortu jautājuma inspirēta tēma, tomēr arī ar savu dziļumu un mūžīgumu.
Bērni rada jēgu dzīvei, tie liek mums investēt ilgtermiņā, nevis dzīvot tikai šai dienai. Vai vienmēr spējam to izvēlēties paši? Cipules kundzes argumentu gaismā mums jānotic, ka vienas jaunas un apjukušas meitenes īsā laikā pieņemtā lēmumā ir lielāka gudrība kā labi sagatavota konsultanta iespējās šo lēmumu nobalstīt uz plašāka skatījuma pamata. Jocīgi, ka Cipules kundzei tā nepatīk likumā pamatotas un obligātas psihologa konsultācijas prasība pirms aborta. Un jocīgi, ka viņa neapdomā par savas ministrijas atbildību un iespējām arvien efektīvāk uzrunāt jaunās, dzemdētspējīgās sievietes. Bet, pats galvenais – tiek noklusēts, ka uz abortu tiek iets tādēļ, ka jaunajām mātēm, kas par tādām kļuvušas pašām ne sevišķi (apzināti) gaidīti, valsts nav spējīga piedāvāt tādu Tēva atbalstu, kāds tām vajadzīgs tikai tādēļ, ka to zemapziņas ir aizskrējušas apziņām tālu priekšā un tādējādi kļuvušas daudz politiski nacionālākas. Valsts saka, ka tai vajag bērnus, bet nepietiekoši pierāda to darbos. "
[..] tāda kā smalka skaņa, ko atceros sevī skanam kopš agras bērnības. Pirms visa. Tā neuzradās tagad, when all is said and done : ). Tā ir irracionāla un nedziestoša. Vārdi ir pārāk raupji, taču ja nu tomēr mēģina nosaukt, tad tajā vibrācijā vistuvāk skan - tīrība, uzticība, maigums. Ne jau, ka es varētu lepoties ar šīm īpašībām vai mana dzīve būtu tik skaista, ka būtu ar tām lutinājusi. Tas drīzāk ir tikai tāds trausls pieskāriens. Un tieši šajā savā trauslumā ļoti spēcīgs, jo kaut kādā kamertoņa izteiksmē tas vienmēr ir bijis klātesošs, un tas ir tieši tas, ko savā iekšienē es uztveru kā sievietes būtību. Tā drosme, kuru dzīve no manis ir prasījusi, varēja uzrasties, tikai pateicoties tieksmei pēc šīs skaņas.”
Komfortabli justies man šobrīd neļauj vērtību krīze, kam eju cauri, saskaroties ar Viestura teoriju. Es nevaru to sevī aizvērt, kamēr tā nav manī atrisinājusies. Kaut gribētu, un tā man ir mokoša. Kur tas radās? Viesturam mani piesēja cieņa, kas radās, lasot viņa grāmatas, jo es tajās, kā jau vienmēr : ), izlasīju sevi, izjutu radniecību un atradu apstiprinājumus tam redzējumam, ko pati biju mēģinājusi konstruēt, pusaudža gados uz virtuves galda zīmējot shēmas par Dostojevska varoņu savstarpējām attiecībām. Un Viestura 30gadīgā laulība arī ir cieņas vērta - kā praktiska spēja sekot kādam principam, kas atzīts par svarīgu.
Taču, lasot tālāk un dziļāk, atklājās, ka līdztekus tam, kas mani ļoti pievelk, Viestura teorijā smalkā, bet cauraustā veidā dzīvo kas tāds, kas ir ne tikai nesavietojams ar manas pašas dzīves vērtību vērtību, bet pat to galēji noliedzošs. Viesturs manī konfrontē to tikko minēto tīrības skaņu. Faktiski to pašu gara spēku, kas vienīgais man ir ļāvis saglabāt paļaušanos sabrukumā un atvērtību sāpēs, raušoties augšā no kārtējā kritiena dzīves dubļos. Nu un tagad mani plosa iekšējais konflikts, kad galva, ko es esmu uzcēlusi savā apziņā uz pjedestāla, runā vārdus, kam es nespēju noticēt. Un tā nu es te esmu iestigusi, vilcinoties atzīt savus iepriekšējā ieguldījuma maldus, jo redz, ne tikai pieķeršanās to traucē, bet arī kaut kāds iekšējs princips, kas liek saglabāt uzticību pat tur, kur tā varbūt ir pilnīgi lieka. Es nestādu sev par uzdevumu nocīnīt Viesturu : ), galu galā, ko es zinu par viņa ceļu un viņa..hm: ).. karmu, vai. Bet es varu censties palīdzēt sev. Kaut ar to, ka atļauju sev neizlikties un netēlot, ka esmu sagremojusi to, ko nevaru pat norīt.
Godpilno otro vietu šajā topā ar 557 apmeklējumiem ieņem pats pirmais gada ieraksts - „Sieviete un Sieviete” http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/sieviete_un_sieviete/2012-01-01-198 Tas nāca klajā 01.01., ir viennozīmīgi (5,0/2) novērtēts un izpelnījies 8 komentārus. Diezgan saprotami, ka tāda uzmanība, tēma taču pieder pie mūžīgajām...
Pasakas stāsta, ka kādu Princesi nolaupījis Pūķis, velns vai nez kāds vēl tur izdzimtenis un aizvedis sev līdzi uz pazemes valstību vai pārvērtis par vardi, piemērām. Parasti jau šajā Princeses nolaupīšanā neviens nepamana Mātes/Meitas lomas dominantes sākšanos sievietes dzīvē. Nepamana arī Mātes/Meitas lomas dzīvelību (daudzās pūķa galvas, kas ataug) un daudzveidību – dažādie nolaupītāji prot pārvērsties. Un svētā Mātes/Meitas loma lai tiktu asociēta ar Pūķi? Tas taču ir tik aizvainojoši!
Sievietei, kura ir dzemdējusi, vai kura gatavojas to darīt, sevis norobežošana no Mātes/Meitas lomas ir ārkārtīgi grūta, praktiski neiespējama ideālā veidā. Tā ir grūta, bet tomēr iespējama tādai sievietei, kas izlēmusi nedzemdēt un kas izlēmusi visu savu enerģiju veltīt Dievam, tātad arī Varonim – Tēvam, kas nolaidies pazemē to glābt no Pūķa. Es šeit runāju par mūķenēm un atgriezīšos pie jau iepriekšējā blogā pieminētās Avilas Terēzes. Es tikpat kā neko nezinu par klosteru dzīvi (ja neskaita to ieskatu, ko „Rozes vārdā” sniedz Umberto Eko), turklāt neesmu praktizējošs kristietis, tādēļ man ir ļoti daudzi jautājumi par to, ko izlasu Terēzes grāmatā.
Esmu novērojis, ka tēma „sieviete un kristietība” ir ārkārtīgi pieprasīta, kas mani ne reizi vien ir pārsteidzis, vienlaikus rosinot ļoti dziļas pārdomas. Redzēs, kā būs šoreiz – vai šīs mājas lapas apmeklējums atkal eksplodēs? Un ja neeksplodēs, kas būs tie aspekti, kas to noteiks?
Bija laiks , kad man nāves grēks bija laulības pārkāpšana. Bez sašutuma un nicinājuma par to nevarēju pat iedomāties. Tagad izsveru par un pret argumentus, ieklausos savā sirdsapziņā un pārkāpju laulību platiem drošiem soļiem, un svarīgi - bez grēka. Lūk. Un ja gribās vēl ko tuvāk par grēkiem uzzināt - var palasīt baušļus. Tas ir tāds klasisks apkopojums par grēkiem.
Tad es nesaprotu kur autors saskata pretrunu starp Mātes un Sievietes lomu. Man tāda nav. Vai arī ja ir tad, tik nenozīmīga, ka es to neatpazīstu un man tā netraucē. Bērns ir mans piepildījums, mana lielākā laime dzīvē un nekāda Sievietes dzīve , pat ja es pēkšņi piedzīvotu gadsimta mīlasstāstu neaizēnotu manu Mātes laimi. Būt mātei vispār ir mans vienīgais attaisnojums kāpēc es esmu šai pasaulē. Man šogad būs 40 gadu un es neesmu nekāda tikko dzemdējusi ideāliste.
Es lasu visādus Rudzīša rakstus un cenšos saprast, kur ir viņa problēma attiecībā uz sievietēm. Bet viņam ir problēma, es jūtu to intuitīvi. Kad sapratīšu - uzrakstīšu.
Un visbeidzot – topa uzvarētājs - ”Vidējais latviešu vīrietis”! Tapis tieši pirms Valentīndienas 13.02. - http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/videjais_latviesu_virietis/2012-02-13-204 . Pirmā vieta ar 744 skatījumiem, vienbalsīgu (5,0/1) vērtējumu un 24 komentāriem. Arī laikam nav nekāds brīnums, ka līdzās sievietēm cilvēkus interesē arī vīrieši. Tātad kopumā ņemot – šī bloga lasītāju 2012. gadā ir interesējuši vīrieši, sievietes, bailes no dzimumu maiņas, „sieviešu tiesības” un pati Nāve!
VLV nav ievērojis, ka viņa gribēšanas un iemīlēšanās korelē ar to, kam ir gatava viņa sievietes dzemde. Ja tā grib dabūt bērnu, tad arī VLV to grib.
"Lai turpinātu dzīvot pilnvērtīgi, sievietei ir jāsaprot, ka viņa nav vainojama pie partnera vardarbīgās uzvedības; viņai ir tiesības uz savām jūtām un domām; viņa ir patstāvīga; ka vispirms jāparūpējas par sevi pašu, lai varētu rūpēties par savu ģimeni un bērniem; nav jābūt ideālai, lai būtu tiesības uz mīlestību. Attiecību veidošanas pamatprincipi " .. cienījamo Viestur!
portāls Gimenei.lv... izglītots psihologs saka... pati pati pati. Vai Jūs nejūtaties vientuļi, stāstot, cik patiesībā VLV ir vājš, jo paskatoties no patriarhāla modeļa viedokļa. Kā var izbalansēt starp nevarmācīgu noteicēju, saimnieku un stipro, vīrieti, kas piemērām " Melaholijā" zinātu kas jādara ar līgavu kāzu naktī:)
Man bija tāds gadījums, ģimenē ar diviem bērniem paņēmām mazu kaķenīti, nu kādas 4 nedēlas, nu ļoti mīlīgs dzīvnieciņš. Kad kaķenītei bija ap 11 mēnešiem, tai gribējās apaugļoties. Nu tas bija ārprāts, tā gārdza, savu kājstarpi spieda pie grīdas, rāpoja pa grīdu ar priekšķepām, spiežot pakaļkāju starpeni pie grīdas, brīžiem auroja. Nu zooaptiekā izdarījām operāciju, nomierinājās. Pēc 4 gadiem izkrita pa balkona logu. Tad es sapratu, kas ir sievietes dzemde, cik noteicoša tā ir. Nav jākaunas par to, ka mēs esam visi dzīvnieki, tas nu tā ira. Jāsaka, ka saprast var, ja lasa iepriekš rakstīto. Pieļauju, ka lasītāji tieši tādi arī ir.
Jājautā, vai šāda dzemdes spēja ir tikai Latvijā( Baltijā) dzīvojošajām sievietēm: likt apmigloties skatam un visu mūžu VLV domāt, ka viņš izvēlas, apprec, piedalās bērnu radīšanā un visu mūžu tā arī neuzzin, ka "negrib varēt" , negrib tos bērnus un vispār grib kaut ko, nezin ko. Tādi nīkuļi tie VLV sanāk.
Bet kā ar slāviem, skandināviem vai ģermāņiem utt.
Būtu ļoti interesanti uzzināt, kā tas sanāk, ka VLV, kas meklē Māti savā sievā, lielākoties " negrib varēt" , bet izliekas, ka grib, netīšām, neapzinoties rada 2 un 3 utt bērnus, un tad kaut kad ap 40-45 izrādās, ka tā lieliskā ligzdas turētāja, kas ļoti respektē VLV vājumus, vēlmes pēc mammas stilā ceptiem cepešiem, mātišķā gādībā saklātas gultas, tomēr atskārst, doties uzpildīt citu, jaunu dzemdi.
Nu neticu, ka visas tās pamestās sievas ir nejēgas, bet Antiņi VLV ir attaisnojami, jo matriarhālā iekārta neļauj viņiem izpausties vecajā ģimenē.
Vispār jāpiebilst, ka psihoterapietes sievietes (nesaukšu vārdā) vīriešu neuzticības arstēšanai un kaut jel kāda emocionālā līdzsvara iegūšanai iesaka iegūt reālus taustāmus labumus- kādu briljanta gredzentiņu utt.
gribi izklaidēties-- meklēt jaunu dzemdi, jāgrib samaksāt vecajai, tā sacīt:). Un tā kā visā pasaulē sievietes mazāk apmaksā par līdzvērtīgu darbu, vājajam LVL jāmaksā:) Un bērni jau arī nav nekādi muļķīši, lai nejustu atšķirību starp cieņu un interesi vienam par otru un pacietību.
Dīvaini, ja attiecības ar bērniem tiek kārtotas caur otru vecāku, it kā nebūtu iespējams nodibināt pašam savas attiecības. Nesen uzklausīju skumju stāstu no kolēģa, kurš tikai pēc šķiršanās konstatējis, ka viņam nav pašam savu ,tiešu attiecību ar bērniem, kuriem šobrīd 10 un 14 gadi, jo visas sarunas starp bērniem un viņu vienmēr vedusi sieva. Attiecības ar bijušo sievu esot labas, viņa joprojām izlīdzot "attiecību organizēšanā", bet tagad arī viņš daudz laika veltot tieši savām attiecībām ar bērniem. Varbūt agrāk tā enerģija, kas bija vajadzīga attiecībām ar bērniem izniekojās nerezultatīvā pacietībā?
«Tēva mīlestība ir bezgalīga pacietība pret savu bērnu māti.» Teiciens atcerēšanās vērts, paldies. Sirreāls gan.
Bet 2012. gads, sevišķi tā otrā puse šī portāla dzīvē ir iezīmīga ar lielas komentēšanas aktivitātes rašanos. Nezinu, kādēļ tas tā, bet, protams, priecājos! Nevēlos izdalīt nevienu no komentētājiem, jo šajā aspektā jau nu gan statistiski rādītāji būtu smieklīgi. Līdzīgi ir ar kvalitatīvajiem – kurš tieši ir TAS garainis, kas to vārīšanos veicina? Šķiet, daļu komentāru varētu saukt par personisko dalīšanos, tajos notiek savi iekšēji meklējumi un attiecības, kas tikai attāli vairs saistās ar kārtējo ierakstu, tādēļ komentēšanas istaba kļūst par tādu kā satikšanās telpu, kas mani, protams, priecē. Atzīmēšu tikai visvairāk komentētāko ierakstu „Intelektualizācija” ar veseliem 125 komentāriem! Tas nāca klajā 14.10. - http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/intelektualizacija/2012-10-14-242 , un bija 293 reizes skatīts (uz katru komentāru tikai 2,5 skatījumu!) un vienreiz arī novērtēts (5,0/1)
Intelektualizācija rēķinās ar to, ka sarunu partneris ieklausīsies izteiktajos VĀRDOS un mēģinās tur atrast kādas DOMAS. Un gadījumā, ja neizdosies, padomās - varbūt tās ir tik viedas, ka klausītājam nav sasniedzamas vienīgi viņa nepietiekamās izglītības dēļ. Bet ja tomēr par intelektualizētajos vārdos izteikto mēģina jautāt un mēģina izteikties, balstoties uz to, kas tur sadzirdēts, parasti nākas konstatēt, ka saprasts nav tā, kā gribējies pateikt. Un tad nereti tiek precizēts, reflektēts, jautāts un pārjautāts, izteikti spriedumi par (atkal nepareizi) sadzirdēto, līdz sarunbiedriem sāk nākt atmiņā notikumi pie Bābeles torņa.
Manas acis un ausis, tāpat kā visu cilvēku maņu orgāni, vispirms uztver emocijas, kuras ieliktas rakstītajā vai runātajā. Tomēr man laikam ir vieglāk nekā pārējiem vispirms nemeklēt Domu, bet uzreiz laist sev klāt Jūtas. Otrkārt, es meklēju runātāja Attieksmi pret šīm jūtām – vai cilvēks ļauj tām būt, jeb cenšas pats tās neredzēt un citiem nerādīt. Un, treškārt, es meklēju nākamās jūtas, kuras rodas no sākotnējām, atzītajām vai neatzītajām. Es drīkstu nemeklēt domas tur, kur tās kalpo kā vārīgas vīģes lapas, mana pieredze to atļauj man darīt.
Es domāju, ka labi būtu ieviest komentāra garuma ierobežojumu. Disciplīnai un izaicinājumam. Pārlieku garie komentāri biedē un garlaiko. Patīkami būtu arī uzlabojumi, kas veicina dialogu komentāros, bet tie nav efektīvi jeb kurā interneta komūnā.
Un gan komentāros, gan dzīvē – cik smaga ir šī intelektualizācijas problēma, cik tā robeža starp radošāko instrumentu un apjukumu un apsēstību ir netverama. Es domāju, ka intelektualizācija ir atkarība, kas var izskaust lielu daudzumu citu baudu pilnībā, radot ļoti kroplu iekšējo ekonomiku.
Cūcības atbalstīt noteikti netaisos, bet, lai arī jūtu pret Jums simpātijas, nevaru iedomāties kā Jūs te tuvcīņā uzvarēsiet. Tad jau jāpāriet uz kautiņu. Atceros, kā bērnībā ar māsu plēsāmies, kurai garāki mati : ), un aizgāja tiktāl, ka saplēsām viena otrai kleitas, bet "taisnību" tik un tā neatradām. Man kaut kā uz to vairs nevelk. Visas tās Bebenes, Pindacīšas un ūdensvannītes...Vecums varbūt. Mani neviens nevar pazemot, kamēr es pati nejūtos pazemota.
Un tagad, kad esam tikuši galā ar aizejošo gadu, vēl neliela atkāpe 2011-tā gada nogalē. Tur bija tāds ieraksts „Māte Tiesnese” - http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/mate_tiesnese/2011-12-12-195 , kura apmeklētību (838) šajā gadā neviens nav pārspējis. Tas ticis diezgan pretrunīgi vērtēts (4,o/3) un izpelnījies 16 komentārus.
Mātes vairumā gadījumu neuztver bērna dzimšanas brīnumu kā „sava” (no sevis dzimuša) bērna dāvināšanu tā tēvam. Neuztver ar tādu dziļu sapratni, ka pašas ir izvēlējušās šim bērnam tieši šo tēvu un paļāvušās uz to, ka šis tēvs šo bērnu audzinās vai neaudzinās saskaņā ar saviem ieskatiem. Pat ja bērna ieņemšana ir notikusi neapzināti un kaisles apmigloti, tā ir notikusi un par to ir jānes pieauguša cilvēka atbildība. Cilvēkiem ne vienmēr bērna ieņemšanā (tieši šo vecāku starpā un tieši šādos apstākļos) gribas ieraudzīt Dieva brīnumu, kurā nekad nevarēs izskaidrot visu, un kuru tādēļ nemaz nevajag pūlēties izskaidrot – Dievs šo bērnu ir devis un cilvēkiem par to jārūpējas katram saskaņā ar sev uzlikto lomu. Mātei kā Mātei un tēvam kā Tēvam. Un nevis Mātei kā Dievam, vai ticamāk – Dievietei.
Ja vidējā aritmētiskā latviešu māte spētu saprast, ka tieši viņa un viņas Dieviete pagaidām vēl ir tik stipras (bet līdz ar to – atbildīgas par sekām!!!, bet dažos gadījumos arī vainīgas), lai nešauboties izlemtu – būs bērnam tēvs vai nē, līdz ar visām no tā izrietošajām konsekvencēm gan attiecībā uz māti, gan uz bērnu (vientuļā māte beztēva bērnam), ģimeņu situācija Latvijā varētu kļūt cerīgāka. Bet tur jau ir tas knifs, ka māte un viņas Dieviete nesaprot un nekad saprast nevarēs, tādēļ ceļš var būt tikai viens – Tēva izaugšana līdz Mātes varas līmenim un savu tiesību izcīnīšana.
Vēl gribējās pie tās otrās kafijas piebilst lūk, ko. Ja sieviete Latvijas apstākļos izvēlētos vīrieti kā tikai ģenētiskā materiāla devēju savam klēpim, iespējams, uz vairākām sievietēm būtu tikai viens vīrietis, vai - daudzas sievietes, vēl daudzāk kā tas ir pašreiz, būtu vienas. Tomēr tā nenotiek, jo sieviete jau vēlas vēl kaut ko- ģimeni (vai vismaz ilūziju par to), mājas, savstarpējo cieņu un saskaņu. Nemēģinu teikt, ka vīrieši to nevēlas, protams, vēlas, bet vāji vīrieši to nevar nodrošināt.
Tā nav latviešu sievietes predisponācija, to kaut vai pierāda latviešu diasporas pasaulē (nedomāju pēdējo emigrācijas vilni, kas ir pavisam cits stāsts), kur spēcīgas ģimenes proporcionāli ir daudz vairāk, kā šeit, uz vietas. Šīm ģimenēm bija iespēja "apiet" to, ko nevarēja, piem., mani vecvecāki- izglābties no dzimtas salaušanas. Līdz ar to nu nemaz negribas pārmest tām sievietēm, kas izvēlas savus partnerus, bērnu tēvus, dzīvesbiedrus ārpus šīs burvīgās valsts, jo viņas izvēlas būt laimīgas.
Zinu daudzas ģimenes, kur vīrs ir ne-no-Latvijas, bet sieva latviete, kas dzīvo šeit, bet cik jūs zināt tādas ģimenes, kur sieva būtu no ārzemēm, vīrs no Latvijas un dzīvo viņi šeit? Divi, trīs pāri?
Rudzītim patīk sievietes. Vislabāk viņam patīk sievietes uz ceļiem. Sievietes, kas nekrīt sava DIEVA priekšā uz ceļiem (ar visu, kas šim piederas), protams, ir ļoti sliktas un noziedzīgas, un nav sieviešu vārda cienīgas.
Ko vien vērta ir ideja, ka sievietes taisa bērnus, nedomājot par rītdienu. Parādiet man sievieti, kas, ražojot bērnus, gara acīm neredz sevi un mīļo, mazbērnu ieskautus, mājā ar baltu žodziņu... Bet Rudzīša pasaulē visas ir tādas, kuces tādas.
Pardon, bet tā sajūta, ka autoram sievietes ir ļoti nodarījušas pāri, neatkāpjas.
Un lai nobeigtu un, pie viena, nolīdzsvarotu 2011. gada sievišķo akcentu, še arī kas vīrišķs, simetrijai. „...jo nevienam vecim nav dabiskas vēlmes nodarboties ar mīlestību” – gada pēdējais blogs http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/jo_nevienam_vecim_nav_dabiskas_velmes_nodarboties_ar_milestibu/2011-12-26-197 Arī to apmeklējuši daudzi (567), tas labi vērtēts (5,0/2) un pat nedaudz komentēts (9).
Šos vārdus izlasīju fotogrāfa Kondrašina intervijā šeit. Viņš saka, ka vecim dabiski ir ķert zivis un ka no šī darba sieviete viņu pārslēdz uz bērnu radīšanu un visu, kas ap to. Nu ko lai te saku – man šis viedoklis šķiet ļoti saprotams. Tomēr daudzi vīrieši no šādas patiesības baidās, viņiem ir iemācīts, ka tieši viņi ir tie, kas grib un kam jāiegribina negribošās sievietes. Un baidās negribēt (kāds mans draugs saka, ka bezalkoholiskais alus un citas atteikšanās no izaicinājumiem ir pirmais solis ceļā uz piepūšamo gumijas sievieti. Kas viņam šķiet pasaules gals, un vairums sieviešu viņam piebalsos).
Kondrašins pagaidām vēl domā, ka viņam gribas ķert zivis. Taču nezin kādas dīvainas sagadīšanās dēļ viņa zivis ir sievietes, kas grib parādīt un pašas redzēt savu kailumu. Pilnīgi pievienojos fotogrāfam tajā ziņā, ka tāda sievišķa, ekshibicioniska vēlme eksistē, ir dabiska un ļoti spēcīga. Gadījumi, kad tā izpaužas pie vīriešiem, jāuzskata par nedabiskiem un perversiem. Man šāda vēlme saistās ar „dzemdes ievilcību”, jaudīgu spēku, kas rūpējas par to, lai dzemde nepaliktu tukša arī tad, ja tas objektīvi nav nepieciešams (bērns netiek plānots). Taču es nedomāju, ka Kondrašinam dzīvē par visu visvairāk gribas fotografēt plikas meitenes un ka tas ir tieši tas, ar ko viņš visvairāk gribētu nodarboties un tam veltīt visu savu vienīgo dzīvi. Tas ir, - nu, protams, ka viņam „gribas”, bet vai tas ir iemesls, kādēļ viņš dzīvo? Nedomāju. Viņam arī „negribas gribēt”, negribas būt tādam kā bezpalīdzīgam un atkarīgam dārzniekam sieviešu klosterī, viņam gribas būt kā Kantam, kas pats nosaka savu dzīvi un kas jūtas atvieglots par savu impotenci, tādēļ šī dziļā, publiski izteiktā doma par gribēšanu ķert zivis.
Man vārds vecis saistās ar smirdīgu bomzi. Tīri teorētiski nespēju nopietni domāt par vīrieti , vai par problēmu, ja lieto vārdu vecis. Un ja man pasaka - tev vajag kārtīgu veci, tad man uznāk viegls nelabums, jo uzreiz rodas domas par seksu ar smirdīgu bomzi.
Man jau šķiet, ka šoreiz teoretizēšana ir garām , jo abi - gan Kondrašins , gan Rudzītis ignorē faktu, seksuālās tieksmes nosaka daba un kamēr vīrietis ir auglīgs, kamēr viņa spermai ir kāds spēks viņš grib seksu , bez teorijas un spriedelēšanas. Kad zūd tas oliņu spēks - tad sākās visādas pretenzijas pret ievelkošo dzemdi un vēl nezin ko. Kaut kā aizvien mazāk sāku saprast šajos blogos rakstīto. Laikam nav mans līmenis.... Un tā attieksme pret sievietēm arī sāk likties dīvaina, vai arī es kaut ko atkal nesaprotu. Vai tiešām tā sieviešu vara pār vīriešiem ir tik milzīga? Vai tiešām vīrieši kā suga ir tik vāji un paši neko nevaroši? Un vai tiešām tā ir sieviešu atbildība, lai viņi spētu būt citādāki, atbildīgāki, neatkarīgāki, domāt spējīgāki?
p.s. es te domāju arī par iepriekšējās nedēļas lasīto.
Ar to arī nobeigšu šo apkopojumu. Sanāca kaut kā ne pārāk īsi, bet katrs pats jau var lemt, cik tajā visā iedziļināties.
|
, pašu datoru paturot, lai varētu notikt šīs reportāžas un lai puiši, draudzīgi padalījušies ar ciklodola tabletēm un palātā cits no cita saņēmuši tos medikamentus, kas katram vislabāk “garšo” 
, pa nakti varētu klusiņām datorā paskatīties kādas filmas no “pieaugušo” kanāliem. 
