Vispirms es aizdomājos par iemīlēšanos, kas, kā jau ne vienu reizi vien esmu atzīmējis, ir jēdzieniski ļoti saputrots termins, kārtainā kūka, valodas iespēju ierobežotības klajš un sāpīgs apliecinājums. Šeit izskanēja, ka iemīlēšanās un seksa gribēšana ir saistīta ar dzemdes aktivitāti un šādā gadījumā uz to jāskatās strikti bioloģiski, nu piemērām kā uz endorfīnu šalti asinsritē kā balvu par dzemdes interešu apkalpošanu. Tas saskan ar manu priekšstatu par vienu kūkas kārtu, tomēr man vairs nav diezko interesanti, kasu pakausi, kāpēc? Kaut gan – oho! - tā šalts kardināli un neapšaubāmi mainījusi Gladiolas dzīvi! Tomēr Puškins, Alkesandrs Sergejevičs taču teica, ka любви все возрасти покорны , tātad var būt arī tā, ka dzemde jau aizmigusi, bet mīla tik pa īstam (tā pati vai tomēr citi endorfīni?) sāk mosties! Un varbūt Gladiolas mīla nemaz nav no dzemdes, neskatoties uz to, ka viņa pati to saista ar bērnu gribēšanu? Varbūt viņa vienkārši ir ietekmējusies no manām teorijām, kā sieviete ieņēmusi šo teoriju vīrišķo formu, stāstus par dzemdi, nu gluži kā tās Šarko histērijas pacientes?
Šeit būtu jāatceras par svēto seksualitāti, egoistisko, stresu izlādējošo un ar vairošanos pilnīgi nesaistīto spēku, kas dominēja brīnišķīgi paradīziskajā laikā, kad cilvēki vēl nezināja par saikni starp seksu un bērnu dzimšanu. Tas bija laiks, kad sieviete savā apzinātajā dzīvē visu laiku varēja būt vai nu Princese uz zirņa vai Sieviete. Neapzināti, protams, bija citādi, dzemde un Mātes loma toreiz pilnībā atradās neapzinātajā un bērni dzima no dieva (t.i. Dievietes), nevis sievietes pašas apzinātās gribas un nākotnes plānošanas. Tiklīdz cilvēki uzzināja, kā rodas bērni, tā kopā ar šīm zināšanām atnāca arī atbildība, jeb citiem vārdiem sakot – seksualitāte sāka tikt pārdota. Atbildība nozīmē sekas, bet tās var būt izdevīgas vai neizdevīgas dažādiem attiecību subjektiem dažādos laikos un dažādos kontekstos. Par to, lai iestātos izdevīgas sekas, vai – lai neiestātos neizdevīgas – ir iespējams kaut ko paprasīt vai nu no sevis vai no citiem. Dzīve kļūst apzinātāk vadāmāka, no vienas, lineāri individuālās, puses, taču daudz sarežģītāka, no otras – cirkulāri sistēmiskās.
Var teikt, tiklīdz mēs zinām, kā rodas bērni, tā attiecību laikā kļūst gandrīz neiespējami saprast, vai sieviete mīl savu partneri svētās seksualitātes izpratnē un bērns būs šo attiecību nejaušs, bet patīkams papildinājums, jeb viņas dzemde grib tikt pie bērna. Šis jautājums tomēr nav tik mazsvarīgs, jo dzemde var uzvesties ļoti matriarhāli un tūliņ (ok, ne tūliņ) pēc apaugļošanās gribēt sava bērna tēvu nogalināt. Tā var vadīties nevis pēc bērna interesēm, kam vajadzīgi divi vecāki, bet pēc savām, kam respektēt otru vecāku var būt gan grūti, gan pazemojoši. Bet ja tā, tad dzemde sava bērna tēvu var izvēlēties nevis „domājot” - vai tas būs labs tēvs bērnam, bet gan par to, lai viņš pēc iespējas mazāk maisītos viņai pa kājām tad, kad viņa būs tikusi pie „sava” bērna. Dzemde var gribēt nevis Tēvu, bet gan sēklas donoru.
Es nevaru nedomāt par šīm lietām ne tikai tādēļ, ka gandrīz katru dienu (burtiski) savā psihoterapeita darbā sastopos ar šādām dzemdes „domāšanas” sekām. Te ir arī kāds cits aspekts, par kuru ieminējos iepriekšējā blogā, un kuru acīgi pamanīja Bryvers: Man likās, ka esmu daudz miermīlīgāks, bet pēdējā laikā atkal un atkal dusmas. Kad pirmo reizi izlasīju, dikti neiepatikās šitas: "Šodien tas vairs nav ne Breiera, ne Freida, ne Šarko lielais, autoritatīvais, pelnošais un uzmanīgais Tēvs. Šodien tas ir gan Lieliskais Vīrietis, gan Uzmanāmais Dēliņš, gan daudzi un neskaitāmi citi tipiņi, dažreiz arī vēl Bendes meitiņas tēvs. Man liekas, sievietes ar kaut kādu savas apziņas daļu zina par šo dzemdes pārveidošanās spēju. Man liekas, viņas nedaudz ņirgājas par vīriešiem, kas par to zināt nevar. Man liekas, viņas uzskata tos par neglābjami naiviem. Un labi, ka tā – jo ja nebūtu, tad sabruktu vesela manipulāciju sistēma, uz kuras balstās biezs kultūrslānis, bet ko gan lai liek tās vietā?" Vai tiešām viss, ko no sievietes (sievietes sievišķās daļas?) var sagaidīt, ir tikai, ka tās viltības ar laiku kļūst izsmalcinātākas? Yh! Laikam elementāras lietas nezinu. Ok, būs jāliek aiz auss, ka darīšana ar partizāniem.
Man šķiet, sieviete šodien un sevišķi Latvijā lielā mērā dzīvo ar sajūtu, ka vīriešiem nevar uzticēties - vienkārši tādēļ, ka tie vēl nav izauguši, un tam ir pamatīgs objektīvs pamats – galu galā tie tikai ļoti neilgu laiku zina, ka ir tēvi, un tādēļ par maz ir varējuši trenēties šajā lomā. Bieža sieviešu sajūta ir, ka vīrieši nevar saprast un nesaprot tās senās zināšanas, kuras sievietē ienes dzemde, tādēļ arī nespēj būt pilnvērtīgi un atbildīgi spēlētāji attiecībās. Šī sievišķā pārākuma sajūta liek ne tikai nestāstīt vīriešiem par savu dzemdi, tā liek baidīties no iespējas, ka bērnišķīgie vīrieši varētu nokļūt pie zināšanām, kas dotu tiem tādu varu, kam viņi varbūt vēl nav gatavi. Var saprast – mērkaķim taču nevar ļaut spēlēties ar atompogu...
Bet ja ar vīriešiem nedrīkst runāt par dzemdi, tad runāt nedrīkst vispār un šīs zināšanas turpina mist neverbalizētajā un tādēļ arī nesaprastajā, apziņai nepakļautajā psihes daļā. Un ja tā, tad ir saprotama Lidijas trauksme, kas rodas, ja runājam par aizliegto (dzemdes zināšanām) – zemapziņai tas var liecināt, ka mērkaķis ir ticis pie atompogas un labi tas beigties nevar.
Cik šī neuzticēšanās vīriešiem ir adekvāta un atbilstoša objektīvajam latviešu vīrieša attīstības līmenim, rādīs laiks. Tomēr neapšaubāmi, ka vismaz daži no viņiem jau ir tādi, kas ir kvalificējušies, kas saprot un kas pasauli neuzspridzinās. Viņi varētu izdarīt daudz laba. Piemērām, palīdzēt sievietei neitralizēt pārmērīgu dzemdes un Mātes lomas ietekmi, ļaujot tai vairāk realizēties Sievietes un Princeses uz zirņa lomās. Un viņi varētu palīdzēt bērniem tikt pie abiem vecākiem. Tik vienkārši, bet tik sarežģīti...
Nu un tad mums vēl vajadzētu parunāt par jautājumu, kas šeit tika nosaukts par „Sudrabas dzemdi” un pagaidām apiets. Par laimi, es personiski Ingūnu Sudrabu nepazīstu, tādēļ izmantoju še tikai to informāciju, kas iegūta no masu medijiem, un tādēļ drīkstu visādi un bezatbildīgi izrunāties. Brīvību dod tas, ka vienmēr jau varēs teikt – tās jau tikai par Sudrabu neinformētā Rudzīša fantāzijas, kurš vadās no informācijas par savām pacientēm, nevis par Sudrabu! Jauki, ka ir tāda brīvība!
Es daudz esmu pieredzējis, ka sakropļota, vīrišķu atbalstu zaudējusi, pazemota vai kā nesmuku sevi izjūtoša sievišķība sevi aizslēdz tā, ka var teikt – dzemde ir apvainojusies un pārstājusi būt. Tā streiko, nefunkcionē, bloķējas, tomēr ir un ar savu būšanu rada gan savas atdzimšanas un atgriešanās, gan sevis un savas sievietes nogalināšanas iespēju (dzemdes un krūts vēzis, piemēram) – tāds savdabīgs harikiri var iznākt. Šāda dzemde, sevi aizslēdzot, sāk funkcionēt vīrišķajā daļā un kļūst agresīvāka un vīrišķāka par vīriešiem. Tā savu zaudējumu sadziedēšanai vairs neizmanto sievišķo attiecību atkarību, bet gan vīrišķo objektu (g.k. vielu) atkarību. Bet – pats galvenais – tā konkurē ar vīriešiem kā vīrietis un parasti uzvar.
Vai uzvar tādēļ, ka ir objektīvi vīrišķīgi kvalitatīvāka? Nē, vairumā gadījumu tādēļ, ka izskatās pēc sievietes un tādēļ vīrieši palaiž to pa priekšu. Vai tādēļ, ka drīkst izmantot citus negodīgas konkurences paņēmienus. Par vienu tādu esam jau runājuši – tā ir (zema) darba alga. Vīriešiem ir jāapgādā ģimene, un Latvijā šī nerakstītā prasība strādā, - vīrieši vai nu ar to tiek galā vai netiek, nodzeras vai (un) mirst. Tādēļ vīriešiem ir aizliegto (zemi apmaksāto) profesiju saraksts, kurās sievietes gan drīkst strādāt un faktiski tikt sponsorētas no saviem vīriem vai – kā Sudrabas gadījumā – no saviem nedzimušajiem un tādēļ ēst neprasošajiem bērniem. Šāda konkurence „kā skābe” saēd vīrišķo un tas izzūd. Aizvainotā dzemde savu ir panākusi – vīrietis, kuru tā izjutusi kā savu Vajātāju, ir nobīdīts malā un viņa pati tagad ir vīrietis. Bet šāda uzvara ir arī pasaules gals, jo vīrietis nespēj līdzīgi transformēties un sākt dzemdēt.
Vai Ingūna Sudraba būtu tikpat veiksmīga savā ierēdnes karjerā, ja viņai būtu pielemts cits liktenis: vīrs – skolotājs un divi bērni? Ja viņai būtu aizliegts izvēlēties tik priviliģētas lomas kā tagad? Ir aizdomīgi un riskanti izveidot savu vīrišķo daļu uz aizvainotas dzemdes bāzes. Riskanti attiecībā pret savu veselību, riskanti attiecībā pret negodīgi izkonkurētajiem vīriešiem, riskanti attiecībā pret ģimenes institūta un Tēva lomas nākotni.
Domājot par Sudrabu, var padomāt arī par leišu Gribauskaiti. Milzu vienototībā un cerībās ievēlēta par prezidenti, kam Lietuvā ir daudz vairāk pilnvaru kā Latvijā, viņa tagad izskatās pavisam citādi. Varbūt ka stāsts par Gribauskaites dzemdi nav diezko citādāks kā stāsts par Sudrabas dzemdi?
Bryuver, Tev kaklā bija kamols??? Kā tad tas jāsaprot? Neko Tu neesi sabojājis! Bet ir kā Tu saki - ir robežas, ko publiskā telpā negribas pārkāpt. Gaidi vēstuli!
Eh, bet īstenībā sorry, sorry par tāda nobeiguma izraisīšanu. Es gan te uzliku smaidiņu, bet kaklā bij kamols. Ne jau par to, ka obligāti bija saruna jāturpina, bet, ka to, kas bija atraisījies, varēju sabojāt ar vienu bailīgu papļāpāšanu. “Skola maksā naudu” ― bet traki, ka dažreiz svešu.
Jā, un protams, ka ne jau viss ir te publiski jāraksta, un robeža ir ne tik daudz citu interese lasīt, cik paša gribēšana rakstīt visiem lasāmi. “Nepubliski” man var uzrakstīt uz bryuvers@gmail.com , tikai es neesmu ne šrinks, ne kas tamlīdzīgs, vienkārši Bryuvers, kurš te šad tad kādu savu domu un emociju uzraksta.
Protams, Gladiola, šonedēļ jau nu mēs ne pa jokam izlikām lietas ārā. Šitāda baigā koncentrācija un apjoms. (Es, starp citu, arī iedomājos, ka nekļūst pa niknu.) Lai veicas!
Hei, hei, airej, Nabādoj ni nīka, Byus veļ myusu sātā svātki, Byus veļ daudzi prīka!
Bryuver, Dace, paldies par jūsu komentāriem, tie mani nav nedz apvainojuši, nedz sadusmojuši, tie ir interesanti, bet es izvēlos paņemt pauzīti. Kaut kā jūtos izsmēlusi to, ko varētu pateikt. Pa otru riņķi neiešu. Tikai piebildīšu, ka tās baisās sajūtas pēc šķiršanās nāca kopā ar lielu brīvības sajūtu. Nu bija noticis ļaunākais, ko es savā dzīvē būtu varējusi iedomāties, un jutos atvieglota, tagad man vairs ne no kā nav bail, varu dzīvot, kā gribu, un tā ir sajūta, it kā būtu pienācis vasaras brīvlaiks. Varu dzīvot asti gredzenā. Nu un, protams, atradās vīrietis, kam ir tāpat. Tāds tādu atrod
Gladiola, Tu mani atkal šokēji ar savu dziļumu un patiesumu, es pilnīgi apklusu. Laikam “baudījums” nemaz nav īstais vārds, drīzāk kaut kas līdzīgs sadursmes šokam. Arī milzīgs pārsteigums, ka var vienkārši intuitīvi atrast, kas darāms ― jāatdod otram viņa Es. Bāc. Jūsu abu ticība pieticībā mani aizkustina. (Šoreiz pieticību domāju ar pozitīvu nozīmi)
Tad tas, ko Tu saki par ķermeni, kā tas Tevi vada. Diskusijā ar Rogu par Kareņinu (http://www.ir.lv/2013/1/18/video-mila-un-kics-anna-karenina) Viesturs apgalvo, ka ķermenis ir pirmās smadzenes (24:46). Es šito laikam nedzirdu pirmo reizi no viņa (starp citu, tajā diskusijā viņš arī izsakās par mīlestību kā kārtainu kūku, kur pirmais līmenis ir tieši ķermeniskais, bioloģiskais). Tagad tikai sāku nojaust, kas tā ķermeņa būšana ir, un man tās aktivitātes noteikti pietrūkst. Tu atnāc un satiecies vienkārši, kāds esi, un ķermenis izdara to, ko viņš izdara; to nevar ieplānot, izskaitļot. Domāt var, bet pēc tam. Nākošā reize var būt savādāka... Hm...
Piemēram, kā ir tagad, te runāties “publiski”? (Jautāju arī sev) Ko grib ķermenis? Sarauties no prožektora, saritināties kamoliņā, aizripot no skatuves, uz sufliera būdiņu? No turienes, tumsā, siltumā sūtīt neredzamu staru, kas ietekmē notiekošo uz skatuves? Bet varbūt viņš var izturēt prožektoru, kas sākumā ir dedzinošs, atslābt, un aizmirst par to. Nez, varbūt Tev liekas, ka es, piemēram, te baigi ērti jūtos, bet es vienkārši esmu drusku pieradis, ka ir jocīgi.
Tu tikko teici, ka diskusija interesē tikai mani un Tevi, bet, kā redzi, Dace arī ir lasījusi visā nopietnībā. Tā ir tāda fantāzija ― ko citi varētu domāt, kāda viņiem varētu būt attieksme. Fantāzijām ir tieksme aizvietot īsto sadursmi. Uztrauc nevis tas, ko citi tiešām domā un saka, bet fantāzijas par to. Tas ir tā, kā tajā stāstā par Pūku un sivēntiņu ― abi iet pa mežu: Pūks pa priekšu, sivēntiņš nopakaļ. Pēkšņi Pūks pagriežas un bliež; sivēns vēkšpēdus. Sivēns (nez kāpēc krieviski:)):
― Ты че, Пух? ― Как че? Идешь за мной? ― Ну, иду. ― Все молчишь? ― Ну, молчу. ― Ну и хуйню обо мне думаешь!
Starp citu, es jau dažus gadus mācos nedomāt huiņu, bet, kā redzi, man arī tagad ievajadzējās Tavus iedrošinājumus, lai man neliktos, ka Tev liekos didaktisks, un lai varētu turpināt rakstīt:)
Gladiola, šī padalīšanās ir interesanta (ak, kas par nodeldētu vārdu arī citiem, tikai es šādos brīžos parasti apklustu, jo tas var izjaukt saistošo sarunu un aizkavēt to, ko kāds noteikti grib pateikt, kas viņam ir ļoti svarīgi. Man pat mazliet bija aizturēta elpa.
Tagad Jums te apmēram notiek tas, kas psihoterapijas grupās, kad viens kaut ko stāsta par sevi, bet visi citi izsaka savas domas, un šajā brīdī runātājs ir Bryuvers. Un tad viņš kaut kur Tev trāpa, un Tu gribi mesties zem galda. Tas varētu būt gana mulsinoši; pati neesmu bijusi tieši tādā situācijā, bet ļoti līdzīgās gan.
Domāju, ka nebūs pārgalvīgi sacīts, ka katrās attiecībās, vai nu pašās pirmajās, vai kādās nākamajās, katra sieviete uzdos pati sev visādus jautājumus. Ja pirmais piegājiens nav bijis sevišķi labs, tad jau nu pavisam droši, ka šaubām vietas ir tik, cik pūralādē var salikt. Man šķiet, ka tas ir neizbēgami, ka sev var uzdoties jautājums: ka tik nesanāk pa vecam, un kur nu vēl, ja abi ir atrāvušies. no otras puses, tas nemaz nav slikti, ka tie jautājumi ir, jo pieaugusi un nobriedusi sieviete tak ir apdomīga arī.
Bet ir jau zināms, ka viss neapzinātais ir apzināms, un varbūt Tev būtu interesanti saprast, kāpēc Tu pirmoreiz izdarīji tā, kā izdarīji, kad apprecēji to tusni, kurš Tev nemaz nepatika. Tas parasti daudz pastāsta.
Es nezinu, bet varbūt Tu kaut kādās dzīļu dzīlēs baidies/domā, ka Tev nevar būt tāds vīrietis, kāds Tev patīk, ka Tev nevar būt tas, ko Tu gribi. Varbūt tās ir tikai kāds baiļu daļiņas, bet tās tik un tā kā stikla lauskas maisās un var savainot, un tad cilvēks it kā sastingst un neiet uz priekšu. Un tagad Tu domā, ka nu ir forši, bet tik un tā varbūt nesanāks. Es jau saku, ka nezinu, bet tas man tāds sajūtu atspulgs no tā, ko izjutu, kad lasīju to, ko Tu raksti; varbūt man pašai tas viss ir pazīstams, pat īsti nezinu, kāpēc tas nospiedums no Tava teksta bija tieši tāds.
Ja tā baigi teorētiski, tad no katrām attiecībām var kaut ko iemācīties, bet, man šķiet, var iemācīties arī vairāk baidīties.
Tu te ienāci un rakstīji, ka labi pelni, ka esi profesionāle savā jomā; es toreiz domāju, kā tas ir, ka daži cilvēki ir tik veiksmīgi, jo es, piemēram, gribētu vairāk pelnīt, bet kaut kā nesanāk. Un par to es pēdējā laikā dikten daudz domāju. Nu un ceru arī, ka man šai ziņā kaut kas tomēr mainīsies.
Nu un tāpat es domāju, ka Tev arī viss ies uz augšu, jo Tu ap to lietu darbojies; ir tikai baigi svarīgi pašā jaukākajā un arī svarīgākajā brīdī, kad risinājums ir teju vai rokās, nenobīties un nesākt skriet uz visām četrām debess pusēm; lai tai mirklī, kurš ir pa riktīgam Tavējais, Tu viņu grāb ciet, nevis sēdi tai brīdī krodziņā un dzer.
Bet nopietnas lietas, lai tās izdotos prasa darbu un prasa arī tādu attieksmi, ka nevar sākt raudāt: kāpec tas man šitā un tā; es nejūtu, ka Tu tā raudātu, bet tā noteikti ir viena lieta, kāpēc var iebuksēt.
Apsēsties zemē un raudāt par to, kāpēc man tā neveicas, ir viena lieta, ko es esmu darījusi, un tad prāts tiek pilnīgi apstulbots, un var pazaudēt to, kas jau ir sasniegts, vienkārši izmest to no rokām.
Nu redz, tā sanāca, ka es par sevi arī mazliet uzrakstīju.
Uh, Bryver, kas par komentāru! Nu gan nodevi pēc pilnas programmas! Vispirms teikšu – man šķiet ir diezgan acīmredzami, ka šī dalīšanās viedokļos ir svarīga tikai man un Tev, un žēl, ka nevaram komunicēt kaut kā pa tiešo, jo negribas jau visu internetā publicēt, pat ja tas ir anonīmi. Tālāk – es it nemaz neuztvēru un neuztveru Tavus komentārus negatīvi. Man galīgi nešķiet, ka Tu taisies man ārstēt kaut kādas nejaucības. Es nesaprotu, kāpēc lasot manis rakstīto, Tev radās tās iespaids. Es neizlasīju no Tava komentāra negatīvo, es izlasīju to, kas man visvairāk patika. Nesaprotu, kā gadījās, ka Tu to saprati citādi. Es ar interesi lasu Tevis rakstīto. Es neuztveru to kā vērstu pret sevi. Galīgi nē. Par to vari būt mierīgs. Tagad, kad lasu Tavu pēdējo komentāru, kad aizdomājos par to, kādu sevi es rādu citiem (un ko Tu man kā spoguļattēlu atsūti atpakaļ un liec uz to paskatīties, visa pirmā rindkopa ir par to), tad tā lai ir arī mana atbilde uz Tavu pēdējo jautājumu – kādas bija manas visbriesmīgākās izjūtas pēc šķiršanās. Tieši šīs. Un tās jau nekur nav pazudušas. Vienā teikumā sakot – milzīga, neaprakstāma vilšanās pašai sevī un apziņa, ka es nevaru, nē, nedrīkstu uzticēties sev pašai (lai nu kas tas arī būtu) savām domām, ka daudzi abstrakti jēdzieni, kas manā dzīvē eksistēja kā pašsaprotami un neapšaubāmi, sabruka un izgaisa. Es sevi izjutu kā savu lielāko ienaidnieku. Es izšķīros, jo nebija cita ceļa. Man nebija. Bet es tik ļoti biju sapņojusi un ticējusi, ka mana laulība jau nu būs uz mūžu. Pieņemt to, ka tas tā nebūs, ka es neesmu bijusi pietiekami gudra (ar visām savām izglītībām), lai tā būtu, nu, tā bija mana nāve. Un kad Tu man jautā, kas vainas izziņas procesam, zini, droši vien nekādas, bet es vairs neuzticos arī sevis izzināšanai tādai, kādu to praktizēju līdz šim, jo tā mani nepaglāba no šķiršanās. Tad nu izmetu to laukā kā nederīgu. Es vispār totāli un absolūti nespēju domāt. Protams, savā profesijā esmu speciāliste un domāju sakarīgi, par to man maksā naudu. Bet ja runa ir par attiecībām, tad ir pilnīgs abloms. Un tas arī izskaidro, ko domāju par savu tagadējo vīrieti. Kāpēc es domāju, ka mani nekas negaida? Nu tāpēc, ka principā nespēju laikam noticēt, ka man kaut kas var būt ilglaicīgi un labi. Es nonācu pie secinājuma, ka vienīgi ķermenis nemelo. Ja gribas ēst, tad gribas ēst, ja gribas čurāt, tad gribas čurāt. Tur nav nekādu dubulto nozīmju, sarežģījumu vai izziņas kļūdu. Es gribu teikt – es neaiziešu uz tualeti brīdī, kad gribas ēst vai otrādi, jo skaidri saprotu, ko kurā brīdī man vajag. Un tikai uz savu ķermeni es tagad paļaujos un tādā līmenī arī funkcionēju, un tas viss izklausās tā, kā tas izklausās. Es skaidri apzinos, ka man ļoti gribas bērnus. Tur arī nav kļūdas. Tikpat skaidri kā šodien man gribējās brie sieru uzēst brokastīs. Es zinu, ka bērnus gribu no tā vīrieša, ar kuru tagad esmu. Tur arī kļūdas nav. Skaidri zinu, ka vēlos seksu ar viņu, tur arī kļūdas nav. Viss pārējais... manā universā nav tādu jēdzienu kā mīlestība un laimīga dzīve. Tagad es esmu laimīga, jā, ļoti, bet kaut kāda fizioloģiska man tā laime sanāk. Un ko domā vīrietis? Zini, viņš ir tā dabūjis pa galvu, ka ir ne mazāk piesardzīgs par mani. Un tā mēs no reizītes uz reizīti. Bet vispār, caur to, ka viņš mani pieņem, viņš kaut kā man atdod sevi atpakaļ sev pašai. Nu tā, ka bišķiņ bišķiņ varu kaut kur noticēt, ka neesmu pavisam kaut kāds sūds. Bet vēl ļoti maz. Un es viņu atdodu viņam pašam. Vispār Tu mani saraudināji. Ne jau tāpēc, ka būtu kaut ko sliktu pateicis. Vienkārši kaut kā skarbi bija sevi ieraudzīt tādā gaismā. Bet laikam man tas bija vajadzīgs. Paldies!
Wow, Gladiola, nu šitik inteliģentu un totālu sevis noliegšanu es vēl neesmu redzējis! Maniem komplimentiem Tu netici. Ja es saku, ka Tavs rakstītais sagādājis baudu, Tu to izlabo par “izklaidēšanu”, it kā Tu būtu rādījusi multeni. Ja es priecājos, ka Tu spēj uzklausīt atšķirīgu viedokli, Tu pazemīgi skaidro, ka tikai ceri, ka tas tā ir. Tev ir kauns pieminēt seksu, jo “nepiedienīgi”. Tev liekas, ka Tu bāzies virsū ar savu dzīvi. Tev “galviņa” par švaku, lai spētu analizēt (nu ja, kas tad ir tikai divas augstākās izglītības:)) Tev nav “ilūziju, ka pie šī vīrieša sāniem” Tev sāksies jauna, skaista dzīve. Es apbrīnoju Tavu drosmi sekot jūtām, bet Tu saki, ka tas neesot nekas īpašs. Tie visi ir tikai Tavi pašas vārdi par sevi, tāpat kā tas, ka pašlaik notiekošais ar Tevi varētu tikt kvalificēts par slimību – tas nāk no Tava 1. komentāra, arī tas ūdens spainis.
Es iepriekšējā komentārā centos aprakstīt, cik interesants ir izziņas (ieskaitot sevis izziņas) process, vēl centos to nesaukt par analīzi, lai neasociētos ar diagnosticēšanu, bet Tu izlasīji ārā tikai negatīvo. Vēl paķēri manu apgalvojumu, ka skaidrība dod drošību, pateici, ka to Tev nevajag. Starp citu, skaidrība – jā, dod drošību, bet noskaidrošnas moments var būt gana bailīgs, jo tas prasa spīdināt gaismu tumsā, kur tu nojaut, ka kaut kas kustas, bet vēl nezini, kas tas ir.
Vispirms Tu izdomā nejaucības par sevi, un pēc tam nospried, ka es Tev tās nejaucības tagad mēģinu ārstēt! Problēma ar šādu pieeju ir iekš tam, ka es nedomāju tās nejaucības par Tevi, bet gan, ka esi forša džekiene! Līdz ar to ― kāpēc lai es iedomātos Tev ieteikt ārstēšanu? Vēl jo vairāk, ārstēšanas attieksme traucē būt pašam (abpusēji), un arī labi psihoterapeiti to nelieto. (Kā jau te vienreiz izteicos, “psihoterapija” ir neprecīzs termins ar savu “therapein”-”ārstēt” saknē. Drīzāk tā ir sastapšanās.)
Kas vainas sevis izzināšanas procesam? Man tas liekas interesants, es to ar sevi visu laiku daru. Ja interesantums nemotivē, un neliekas, ka vajag kaut ko analizēt ― neanalizē. Gribas pastāstīt par spoži baltu saullēktu ― stāsti, un man patīk to izlasīt. Kā jau teicu ― Tavu stāstīto lasīt ir baudījums, acīmredzot Tev izdodas izteikt to, ko piedzīvo. Tev nav svarīgi zināt, kas ar Tevi notika agrāk un kāpēc, nav svarīgi zināt un vārdā nosaukt to, kas ir tagad. Svarīgi, lai vienkārši būtu tas, kas ir tagad. Nu, bet protams! Varbūt dažreiz nevajag zināt pārāk daudz ― ja tas, kas ir tagad, ir uzticams un ved Tev gribētajā virzienā, kāpēc gan ne.
Bet Tu stāsti arī citas lietas. Tev ir bijusi nelaimīga laulība, šķiršanos Tu izjuti kā nāvi, Tu aizslēdzies, paliki nedzīva, un vēl Tu tagad ik pa laikam sev uzbrūc. Tā nav slimība, tā ir dzīve, bet, man liekas, Tu daļu no dzīves ignorē. Tas, ka Tu ignorē, arī nav slimība, jo visi kaut ko ignorē, it īpaši nāves baiļu sajūtas negribas pārāk bieži redzēt. Tomēr konstanta baiļu ignorēšana bailes vairo, un tā telpa, kur vēl var uzturēties, samazinās. Tu par savu nākotni stāsti ļoti pieticīgi: Tu neceri, ka varēsi laimīgi kopā dzīvot ar vīrieti, ko mīli. Kur Tu to ņēmi? Viņš to teica? Varbūt viņš tieši grib laimīgi dzīvot kopā ar Tevi? Tu sava sevis nosodījuma dēļ (kā man liekas) nesauc to, kas tagad ir, par mīlestību. Bet, ja Tavs vīrietis Tev pateiks, ka viņš Tevi mīl, ko Tu viņam atbildēsi?
Man patīk, ka Tu saki, ka esi droša sevī un balsties sevī. Bet vai tad šī drošība jāpērk par tādu pieticību? (Es domāju ne tikai kopdzīvi ar vīrieti, bet arī to, ka Tu tiecies vispār ne uz ko nepretendēt.) Un tad te ir jautājums ne tik daudz par analīzi, bet par sastapšanos un iepazīšanos ar bailēm. Iepazīšanās ar bailēm ir daļa no drošības:) Kā būtu, ja Tu pastāstītu, kādas izskatās visbriesmīgākās sajūtas, kā tas bija, kad šķīries ― pretstatā skaistajam saullēktam, kas ir tagad? Ok, nav obligāti jāraksta, bet tagad ir izdevīgs brīdis par tādām lietām domāt, jo jūties stipra.
Bryuver, atzīšos, ka Tavi komplimenti mani samulsināja. Bet nu ir jau labi, ja manis rakstītais ir Tevi izklaidējis. Es ļoti ceru, ka esmu cilvēks, kas spēj ieklausīties atšķirīgā viedoklī. Ja runājam par klasificēšanu un analizēšanu, tad izsakoties līdzībās – ja ar mani notikušais būtu slimība, tad es jūtu vajadzību parunāt par tās simptomiem, taču man nav vajadzīga diagnoze (pateikt, kas tā par slimību), jo ārstēties negrasos. Vismaz ne ar auksta ūdens spaiņiem. Man ļoti patika šis Tavs teikums „Skaidrība dod drošību, bet noslēpums ― dzīvību”. Zini, mans vairs nav vajadzīga drošība. Esmu tagad it kā uzdūrusies dzīvībai, cita vārda te nav. Un tad nu pārsteigta uz to skatos, skatos un atkal skatos. Lai drošība iet dillēs! Varu atļauties nedrošību tagad! Esmu pietiekami stabila sevī, lai no ārējas drošības atteiktos! Padalīties man gribas nevis lai analizētu vai nosauktu, bet lai aprakstītu savas sajūtas. Tas ir it kā man gribētos uzrakstīt „Šorīt uzlēca spoži balta saule”. Gribējās uzrakstīt, jo saule bija tik skaista, bet nekādas analīzes tur nav. Man ļoti patika visa rindkopa (trešā no apakšas), ko sāc ar vārdiem „Man liekas, es saprotu, kāpēc Tu protestē pret dzīves klasificēšanu” utt. Jā, es arī tā domāju. Es domāju, ka visu mūžu dzīvoju ar kaut kādām instrukcijām, vispār bez jūtām. Tā bija. Šķiršanās bija kā tāds atomsprādziens, pēc kura nekas manī nepalika dzīvs. Šķiršanās, it īpaši, ja ir kopīgs bērns, tā ir kā nāve. Tā pārsniedza manu notikumu apsmadzeņošanas un analizēšanas spēju. Iestājās tāda kā smadzeņu mazspēja, ja ne smadzeņu nāve. Es pilnīgi jutu, kā tās mirst, izjūk, padodas. Bet es ļoti priecājos, ka izšķīros, jo tas ļāva brīvībā izlauzties... nu tam, kas ar mani tagad notiek. Un tagad man nav svarīgi, kas ar mani bija agrāk un kāpēc. Nav svarīgi arī, kas notiek tagad. Tas ir noslēpums, kas analīzei vienkārši nedodas rokās. Nav svarīgi, kas tas ir. Svarīgi, lai būtu. Poētiski runājot, tas izklausās tā: bet gadās arī tā ka pēkšņi apnīk sāpes viss smagais neīsts top un noslīkst savos dubļos un ir tik viegli to kā slapju segu nomest viss smagais neīsts šķiet kad dzīslās uzvar prieks ir prieks pats svarīgākais un tas mājo katrā lietā viss neīsts ir kas nav šī prieka caurausts un nodrūp nost no pēdām sakaltuši dubļi viss smagais neīsts ir jo mūžam dzīvs ir prieks
