Norvēģijas teroraktu aktualitātes nenozūd no laikrakstu pirmajām lappusēm un dienas lasītākajām ziņām interneta vietnēs. Kaut kas tāds līdz šim bija sagaidāms tikai no arābu izcelsmes islāma fanātiķiem. Bet te – jauns, blonds un zilacains ārietis sarīko kaut ko līdzīgu. Kā tas varēja notikt? Mums vajag saprast, kas notiek šī puiša galvā, citādi būs grūti atjaunot sabiedriskās drošības sajūtu. Citādi mums jāsāk baidīties vienam no otra – ja jau ar viņu tā var notikt, tad jau ar jebkuru no mums! Vai tiešām?
Terorista bērnība
Breivika māte šokā; negrib redzēt dēlu-teroristu. Viņa nekad vairs negrib redzēt savu dēlu, tā mums stāsta Apollo portāls. Viņu apsargājot policija, bīstoties no tā, ka kāds dēla upuru radinieks varētu atriebties mātei.
Nav saprotams, par kādu naudu terorists dzīvojis. Visticamāk, no mātes pensijas. Klīst baumas, ka viņa māte ir slima, un tādos gadījumos Norvēģijā tiek piešķirti prāvi pabalsti. Breivika māte dzīvo diezgan dārgā Oslo mikrorajonā. Arī Breiviks tur dzīvojis līdz brīdim, kamēr pārvācās uz fermu. Tā atkal Apollo par 32 gadus vecu vīrieti. Šeit mēs sākam dzirdēt jau pazīstamu melodiju – par mātes un dēla attiecībām, kuras, acīmredzami vēl tagad ir un ir bijušas pārāk tuvas. Bet ļausim Apollo turpināt.
Pirmo savas dzīves gadu Breiviks pavadīja Londonā, kur viņa tēvs Jens Breiviks strādāja Norvēģijas vēstniecībā. Breivika tēvam jau bija trīs bērni, kad viņš satika Andersa māti Venču Beringu. Dēls piedzima 1979. gada februārī, bet jau pēc gada Andersa vecāki izšķīrās, un māte ar jaundzimušo atgriezās Oslo, kamēr tēvs palika Londonā. Tēvs drīz apprecējās atkal un pārvācās uz Parīzi, kur Anderss viņu apciemoja skolas brīvdienās. Taču ar gadiem ciemošanās bija aizvien retākas, un, Andersam sasniedzot 15 gadu vecumu, kontakts starp tēvu un dēlu pazuda pavisam. Anderss tajā vainoja tēvu.
Anderss Breiviks ilgi turpināja dzīvot vienā dzīvoklī ar māti. Breivika dienasgrāmatas atklāj, ka viņš mīlējis viņu un vienlaikus bijis nikns par viņas liberālajām audzināšanas metodēm, kurās «nebija disciplīnas, un kas kaut kādā ziņā padarīja mani sievišķīgu».
Tāpat Andersa pieraksti atklāj, ka viņam bijušas nedaudz attiecību ar sievietēm, un draugi viņu ķircinājuši par to, ka viņš dzīvo kopā ar māti un viņam nav draudzenes. Anderss tāpat kritizējis savu māsu jo, viņaprāt, viņai bijis «pārāk daudz seksuālu attiecību», bet mātes jauno vīru viņš nosaucis par «primitīvu seksuālu dzīvnieku.»
Ar zināmu riebumu, taču diezgan bieži viņš savos pierakstos minējis, ka pirms savas «misijas» uzdzīvos ar augstas klases prostitūtām un «mocekļa» ceļš neizslēdz miesas priekus.
No šīs ziņas jau mēs dabūjam daudz skaidrāku bildi par terorista personības attīstības apstākļiem. Viņa māte ļoti izskatās pēc tādas, kas nav spējīga izturēt ilgstošas līdztiesīgas attiecības ar vīriešiem, tādēļ izmanto tos vai nu kā „sēklas donorus” vai seksuālus apmierinātājus. Tas, protams, nozīmē milzu slodzi dēlam – kopš gada vecuma viņam ir bijis jābūt arī savas mātes vīram – emocionāli incestuālas attiecības šādos apstākļos ir neizbēgamas.
Ļoti ticami, ka tādēļ Andreass jau kā pieaudzis vīrietis nespēj izveidot noturīgas attiecības ar sievietēm – pārmērīgas atbildības sajūtas par tām dēļ, baiļu šo atbildību neizturēt dēļ, trauksmes, uzturoties sieviešu sabiedrībā, dēļ. No tā arī izriet fantāziju par attiecībām ar prostitūtām – tām var samaksāt, lai nebūtu jāatbild par to, vai viņas jūtas pietiekami labi. Viņas drīkst riebties un uz viņām drīkst izgāzt savu naidu, bet lai tas varētu notikt, prostitūtām jābūt ziedošām un dārgām, tās nedrīkst būt žēlojamas.
Protams, šeit ir arī jautājumi par tēvu – viņam mēs varētu pārmest, ka tas atļāvās radīt bērnu sievietei, ar kuru kopā nespēja šo bērnu audzināt. Ne tikai dēļ šīs sievietes grūtībām, arī tādēļ, ka viņam jau ir bijuši gana daudz bērnu un vismaz viena laulība pirms tam. Kā redzam – pilnīgs poliandriski poligāmisks haoss, kas radies monogāmijas neievērošanas dēļ. Nākamais terorists no tā ir cietis un šis ir svarīgs iemesls, lai kļūtu par kristietības fundamentālistu. Tas nozīmē arī kliegt – kādēļ mani vecāki nav kopā? Un – kur ir mans tēvs? Vai stingra prasība pēc monogāmijas šodien tiek uztverta kā fundamentālisms?
Zēni, kas kā vienīgie bērni dzīvo kopā ar māti, parasti kļūst atkarīgi – dažreiz no alkohola vai narkotikām, bet vienmēr – no mātes, kuras viņiem ir bijis par daudz kā Sievas un par maz – kā Mātes. Tas, ka ģimenē ir bijusi arī māsa (no cita tēva, acīmredzot), šo mātes spiedienu, visticamāk, ir samazinājis, bet abu sieviešu, kā saprotam, intensīvā un ne pārāk slēptā seksuālā dzīve puisim ir likusi justies pazemotam un pat kastrētam. Jo ja ģimenē nav tēva, tad dēls jūtas gan kā savas mātes Vīrs, gan kā māsas Tēvs. Abu poliandriskā promiskuitāte Andreasam nevarēja stimulēt kaut kādu daudzmaz drošu personības robežu izveidošanos.
Vai tas, ka teroraktu izdarīšanas laikā Breivīks ir bijis narkotiku reibumā (lai samazinātu bailes, kā viņš pats teicis), ir atsevišķs, sporādisks reibinošo vielu lietošanas akts, mēs nezinām. Ja izrādītos, ka puisim ir nopietnas narkotiku lietošanas problēmas, tas nebūtu pārsteigums.
Rakstura noslēpumi
Nākamais, par ko es domāju Andresa Breivīka sakarā, ir viņa neiedomājamā cietsirdība un, kā izskatās, pilnīgs vainas sajūtas trūkums. Kā varēja izveidoties kaut kas tāds? Pagaidām mans izskaidrojums ir - dēļ viņa nepieciešamības aizsargāt un norobežot sevi no mātes un līdz ar to – visas sabiedrības. Bet ja tā, tad vainas sajūta (Superego) nevar veidoties – to kopā ar dažādu vērtību sistēmām (labs – slikts) mēs dabūjam no ārienes. Apbrīnojami tikai, ka nejusties vainīgam iespējams tik lielā mērā. Bet cietsirdībai būtu jābūt saistītai ar nocietināšanos pret paša sāpēm, kas varēja rasties no mātes un māsas uzvedības, ja uz to lūkojas no Vīra un Tēva lomām.
Kā ziņo norvēģu mediji, jaunākais Breivika upuris ir 14 gadus vecs zēns. Terorists atzinies, ka pagājis garām vismaz trim bērniem, kas bijuši aptuveni desmit vai vienpadsmit gadus veci. Breivika advokāts skaidrojis, ka teroristam šajā jautājumā esot savi iemesli. Nogalināt mazus bērnus nebūtu nekādas jēgas. Tas neesot morāles jautājums, norāda advokāts, vienkārši bērni nav tik pieauguši, lai uztvertu leiboristu idejas. Terorists uzskata, ka jaunākajiem bērniem vēl nav pagūts «izskalot smadzenes».
Paštaisīts varonis
Citi interneta informācijas avoti stāsta mums par norvēģu terorista spilgtajām narcistiskajām izpausmēm.
1. Kārtīgi saposieties, paņemiet ieroci un smaidiet kamerā,» šādi mudinājumi atrasti Breivika «gara darbā» - bēdīgi slavenajā manifestā. Terorists uzrakstījis detalizētus norādījumus tiem, kas nākotnē ies viņa pēdās. Ieteikumos pastāstīts, kā iegūt profesionālus attēlus, kuri pēc tam nokļūs policijas rokās. Parasti policisti atrod drausmīgas fotogrāfijas, kuras tiek ievietotas presē. Parasti varoņi tajās izskatās garīgi neveseli,» rakstīja Breiviks, norādot, ka tiem, kas iesaistīti cīņā par taisnību, jāsagatavojas fotosesijai.
Sagatavošanās sevī ietver friziera un solārija apmeklējumu, kā arī noskūšanos. «Apmeklējiet vīriešu skaistumkopšanas salonu. Ja ir iespējams, nedaudz nogrimējieties,» sacīja noziedznieks. «Jā, es saprotu, daudziem cīnītājiem tas šķitīs pretīgi, bet tas ir tā vērts. Fotogrāfijās jums jāizskatās nevainojami,» sacīja Breiviks. Pats Breiviks savus norādījumus izpildīja pilnībā. Proti, fotogrāfijas, kas pēc terora akta nokļuva presē, ir profesionālas.
2. Anderss Breiviks Ūteijas salā jauniešus slepkavojis, skanot komponista Klinta Mansela mūzikai no populārās kinofilmas «Gredzenu pavēlnieks: Divi torņi», otrdien ziņo «Daily Mail».
3. Aizturētais Norvēģijas slaktiņa sarīkotājs Anderss Bērings-Breiviks pirmdien stāsies tiesas priekšā un izteicis vēlmi, lai sēde būtu atklāta un viņam ļautu ģērbties formas tērpā, paziņojis viņa advokāts.
«Viņam ir divas vēlēšanās: pirmkārt, lai sēde būtu atklāta, un, otrkārt, lai viņam ļautu valkāt formas tērpu,» svētdienas vakarā telekanālam NRK pavēstīja advokāts Geirs Lipestads. «Es nezinu, kādu formas tērpu,» viņš sacīja, piebilstot, ka 32 gadus vecais Bērings-Breiviks vēlas paskaidrot, kāpēc sarīkojis slaktiņu, un «vēlas to izdarīt publiski».
Bērnišķīgie priekšstati par ārpasauli
Teroristam ir arī, maigi sakot, ļoti savdabīgi priekšstati par objektīvo
realitāti. Lasot, man pat ienāca prātā doma – „bet varbūt tie ir murgi - psihotisku procesu izpausme? Tomēr laikam jau nē, pārāk sistematizēti un egocentriski tie ir.” Tomēr ziņas liek mums stādīties priekšā, cik vientuļš šis cilvēks ir un kādu tikai savu pasaulīti viņš ir uzbūvējis. Tādu, kas neielaiž sevī informāciju, kura varētu sagraut šīs pasaulītes likumus, bet ielaiž to, kas tās pamatus stiprina.
1. Anderss Bērings-Breivīks pieprasījis Norvēģijas valdības demisiju un karaļa Haralda V atteikšanos no troņa, pirms viņš būtu gatavs runāt vairāk par viņa sarīkoto bumbas sprādzienu un apšaudi, kuros gāja bojā 77 cilvēki, vēsta Norvēģijas raidsabiedrība NRK. 32 gadus vecais labējais ekstrēmists pratināšanas laikā piektdien, kas bija otrā kopš 22. jūlija asinspirts, arī aicināja atkāpties no amatiem Norvēģijas augstākos militāros komandierus un pieprasīja, lai viņu ieceļ par armijas virspavēlnieku, sestdienas vakarā ziņoja NRK.
2. Andersam Breivikam ir nenormāla realitātes uztvere, šādu secinājumu pēc sarunām ar savu aizstāvamo izdarījis viņa advokāts Geirs Lipestads, ziņo ārvalstu mediji.
«Vairākas reizes dienā viņš atkārtoja, ka visticamāk tiks nošauts. Pēc viņa domām, to vēlas pūlis, kas bija sapulcējies pie tiesas ēkas,» jurists pastāstīja Norvēģijas medijiem. «Arī viņa priekšstati par Norvēģijas cietumiem ievērojami atšķiras no tiem, ko sabiedrība kopumā par tiem zina,» atzīmēja Lipestads. Proti, Breiviks esot bijis pārliecināts, ka Norvēģijas cietumos joprojām tiek izmantotas spīdzināšanas metodes.
3. Tiek ziņots, ka varmāka pēc apšaudes Ūteijas salā piezvanījis likumsargiem un sacījis, ka «uzdevums ir izpildīts», liecina mediju rīcībā esošā informācija. Iepriekš jau ziņots, ka kāda bērna vecāki slaktiņa laikā zvanījuši likumsargiem, taču tie nav ticējuši, ka uz nelielās salas notiek nežēlīgs slaktiņš.
Psihiatriskā ekspertīze
Skaidrs, ka terorista psihiskā stāvokļa novērtējums ļoti interesē sabiedrību. Kā varēja gadīties, ka izaug šāds monstrs? Vai varētu būt, ka starp mums dzīvo vēl citi tādi? Kā viņus savlaicīgi atklāt? Kā pasargāt sevi un savus bērnus? Taču arī psihiatriskās ekspertīzes noorganizēšana, izrādās, nav vienkārša. Terorists turpina savas dīvainības.
1. Norvēģu terorists Anders Breiviks atkal izvirza neprātīgas prasības - viņš paziņoja, ka kontaktēsies tikai ar psihiatriem no Japānas, vēstī ārvalstu mediji.
2. Tomēr pastāv neliela iespējamība, ka Bēringam-Breivīkam varētu izdoties izvairīties no cietuma, jo viņam varētu diagnosticēt tā dēvēto megalomāniju un šizofrēniju ar sistemātiskiem maldiem. «Aptuveni četriem procentiem šizofrēnijas slimnieku ir augsts intelektuālās attīstības koeficients, tāpēc nav neiespējami, ka kāds cilvēks, kas sirgst ar spēcīgu šizofrēnijas paveidu, veic sarežģītas darbības, piemēram, izgatavo bumbu vai iegūst naudu,» skaidro [psihiatrs] Lāšens. Arī citi eksperti ir vienisprātis ar viņu.
3. ...advokāts Geirs Lipestads norāda, ka gadījumā, ja Breiviku atzīs par nepieskaitāmu, viņam nāksies ārstēties psihiatriskajā slimnīcā, kas var izvērsties par daudz bargāku sodu. «Tagad Breiviks uzskata sevi par bruņinieku, kurš uz kauju izsaucis visu pasauli, visu demokrātisko sabiedrību. Ja mēs viņu iesēdināsim cietumā, viņš domās, ka pasaule paņēmusi viņu gūstā. Savukārt slimnīca neietilpst Breivika pasaules priekšstatā,» sacīja Lipestads.
Norvēģu šāvēja advokāts pauž pārliecību, ka Breiviks «uz ilgu laiku, bet varbūt pat uz visu mūžu būs izolēts no sabiedrības.» Viņaprāt, tas Breivikam «var kļūt par daudz bargāku sodu nekā sēdēšana cietumā.» Tāpat Lipestads piebilda, ka Breiviks cer stāties tiesas priekšā, lai varētu izklāstīt savus uzskatus un prasības.
Sabiedrība ir pārskaitusies - pirms kļuvis skaidrs, kas noticis ar Breivika galvu, tiek fantazēts, ko ar viņu vajadzētu izdarīt. „Cik žēl, ka atcelts nāvessods” – tā droši vien nodomā daudzi, un gan jau kāds arī saka skaļi. Tomēr tas nav sevišķi politkorekti. Daudz drošāk ir fantazēt, kas viņam „būtu sliktāk” – termiņš brīnišķīgā norvēģu cietumā vai beztermiņa uzturēšanās psihiatriskajā slimnīcā, kas, protams, nav mazāk ērta vieta.
Sabiedrības apjukums
Interesanti un man nedaudz negaidīti naivi uz ziņām par norvēģu monstru reaģējis kinorežisors Larss fon Trīrs. Lai nu kam, bet viņam, manuprāt, būtu jābūt daudzmaz skaidriem tiem dvēseles labirintiem, kuros sapinies blondais slepkava. Bet ar māksliniekiem tā gadās, viņi daudz ko var nesaprast „ar galvu”, bet tikai ar sirdi. Nesaprast arī to, ka mākslas darbs nevar „iedvesmot” uz slepkavībām cilvēku, kas ir vesels. Mūsos eksistē robežas, kuras sargā no dziļu asociālu impulsu izniršanas virspusē. Breivīku tās nav nosargājušas. Bet arī mākslas darbu varoņi mums ir vajadzīgi kā tādi, kuru robežas ir caurlaidīgas – tādējādi viņi mums māca par psihes dziļumiem. Tieši fon Trīrs, manuprāt, ir līderis šādu varoņu izdabūšanā uz ekrāna.
Dāņu režisors Larss fon Trīrs izteicis dziļu nožēlu par to, ka uzņēmis vienu no savām slavenākajām filmām «Dogvilla», jo izrādījies, ka norvēģu varmākam Andersam Breivikam šī bija viena no iemīļotākajām kinolentēm.”Man kļūst slikti, kad iedomājos, ka mana labākā filma kļuvusi par sava veida scenāriju viņam. Ja apstiprināsies, ka viņš iedvesmojies no manas filmas, es būšu izmisis un sarūgtināts par to, ka to uzņēmu,” sacīja režisors.
Es nevaru teikt, ka pa šīm nedēļām kopš Norvēģijas notikumiem esmu izveidojis izlīdzsvarotu un nobeigtu viedokli. Tas prasa laiku, tas prasa iedziļināšanos citu cilvēku reakcijās. Tomēr man liekas, tas ko še rakstu, ir arī tādēļ, lai salīmētu kaut ko, kas Norvēģijas notikumu dēļ ieplaisājis manī.
Man pašam aizdomīgi, ka negribas interesēties par upuru ģimeņu likteņiem un ciešanām. Brīžos, kad iedomājos, ka kāds no upuriem varētu būt bijis no manas ģimenes, rodas tik spēcīgas jūtas, ka gribās tās tūliņ pat aizsargāt, izmantojot kādu intelektuālu konstrukciju. Bet tas nevar neietekmēt gala rezultātu – šo blogu.
Nāve kā „spēcīgs signāls”
Man bija daudz jādomā par Breivīka apgalvojumu, ka ar savu rīcību viņš vēlējies dod „spēcīgu signālu” visai sabiedrībai. Jāatzīst, ka tas viņam ir izdevies un no šāda viedokļa Norvēģija un visa rietumu pasaule vairs nekad nebūt tāda, kā pirms viņa „darbiem”. Kad romiešu leģionos sāka krist kaujasspars, vai komandieriem radās grūtības uzturēt disciplīnu, viņi nostādīja karavīrus ierindā un lika skaitīties uz desmit. Katrs desmitais tika izvests no ierindas un biedru acu priekšā nogalināts. Arī – spēcīgs signāls, ko spēj dot tikai savas jūtas maksimāli nocietinājuši (ne)cilvēki.
Tiek uzskatīts, ka šādās romiešu centurionu rīcības mērķis bija iedvest savos leģionāros bailes un ka tas ir bijis tāds kā soda veida. Es nevaru tam piekrist. Nāvei piemīt šķietami maģiska īpašība – dzīvajos atvērt vai vismaz darīt puscaurlaidīgas tās robežas, aiz kurām mūsos glabājas agresīvie un citi rūpīgi slēptie impulsi. Var teikt – nāve dara zvērīgu. Vai – nāve prasa nāvi. Arī – nāve piespiež domāt par nāvi. Man šķiet, pirmās reakcijas uz Norvēģijas notikumiem apliecināja šādu nāves ietekmi.
Mums vajadzētu neaizmirst, ka vēsturiski starp daudzām tautām pastāvēja paradums upurēt dieviem cilvēkus. Pat Abrahāms bija gatavs upurēt savu vienīgo dēlu. Bet sengrieķu Tantals arī upurēja savu dēlu Pelopu, pagatavoja no viņa maltīti un pasniedza to dieviem. Taču dievi ar riebumu izturējās pret šādu ziedojumu un sodīja Tantalu ar mūžīgajām mokām. Bet Abrahāms tika pasargāts, piedāvājot Īzaka vietā upurēt jēru. Tādējādi cilvēka upuri tika aizstāti ar dzīvnieku upuriem. Bija būtiski, lai upurējamais dzīvnieks tiktu nogalināts kulta dalībnieku acu priekšā – šķita svarīgi, ka nāve kļūst par personisko pieredzi. Un ka priesteris, kas nogalina upurdzīvniekus, kļūst īpaši svēts.
Mēs varētu vēl ilgi runāt par publisko sodu izpildes tradīciju, pašnāvībām kā citu ietekmēšanas instrumentu un krusta kariem, kuros visi kritušie bija kā ziedojums dievam. Mēs varētu runāt par Kristus nāvi pie krusta un tās ietekmes spēku. Mēs varētu runāt arī par viduslaiku goda kodeksu, kura sastāvdaļa bija spēja mirt savas pārliecības vārdā. Var pat teikt – ideja neskaitījās neko vērta, ja neviens par to nebija gatavs mirt.
Ja mēs palūkojamies no šāda viedokļa, tad mūsu laikmets, kurā cilvēka un pat dzīvnieku dzīvības ir kļuvušas tik aizsargātas, nevar neciest no apzināti organizētas nāves pieredzes trūkuma. Tādas, kas izskatās pēc upurēšanas, dieva vai kādu augstāku vērtību vārdā. Gan islāma pašnāvnieki, gan japāņu kamikadzes otrajā pasaules karā, gan Andreass Breivīks mums par to atgādina. Viņi upurē sevi un citus, lai mēs varētu dziļāk ieiet sevī un labāk kontaktēt ar to, kas senajiem grieķiem bija dievi.
Kristietības dziļākā nozīme
Breivīka rīcība piespiež mūs padomāt par daudz ko tādu, kas viņam pašam nemaz nevarēja ienākt prātā vai kas ienāca prātā ar citu nozīmi. Par ģimeni, par kristietības pamatvērtībām un par robežām, kas atdala jūdaistus, kristiešus un pārējos, kas apjēdz desmit baušļu dziļāko jēgu, no ļaudīm, kas pieļauj grimšanu matriarhālajā bezrobežībā un monogāmijas noliegumā.
Arī šajā mājaslapā runājam par šķiršanos un tās (ne)pieļaujamību. Bet vai pietiekoši skaudri apzināmies, ka šis jautājums ir par to – vai ieņemam kristīgu vai nekristīgu pozīciju? Bet nekristīga pozīcija nozīmē arī tādas maza zēna sāpes, kuras neviens nepamana, bet kuras ir tik spēcīgas, ka var uzspridzināt visu pasauli – gan kristīgo, gan nekristīgo. Pat tad, ja mēs atzīstam šo zēnu par galīgi traku, mēs tomēr nevaram neredzēt, ka viņš ir kristiešu bruņinieks, kaut arī mūslaikos saukts par fundamentālistu.
Kad lasām Bībelē par grēku plūdiem un Sodomu un Gomoru, mums tās liekas tādas pasaciņas, kam nav nekāda sakara ar mūsdienu realitāti. Tomēr tā nav – kristietība būtībā nāk kopā ar bērnu tiesībām, pieprasot tās prioritēt attiecībā pret vecāku emocionāli seksuālajām interesēm. Ja mēs to aizmirstam darīt, vai nepietiekoši palīdzam tiem, kas nesaprot, mēs apdraudam civilizāciju kā lineāru attīstību un veicinām tās iznīcināšanu un iemešanu atpakaļ Haosa rijīgajā rīklē.
Nacionālisms un multikulturālisms
Breivīks nav nacionālists un kā vienotu kultūru viņš uztver visu, kas ir kristīgs. Svarīgākā robeža viņam ir starp diviem Ābrahāma dēliem: vecāko - Ismaēlu, no ēģiptiešu kalpones Hagares dzemdināto, un otro – Īzāku, Sāras dēlu. Mūsdienās tā ir robeža starp aizvainotajiem islamistiem, kuri jūtas kā Tēva padzīti pretstatā jūdiem un kristiešiem, kas bauda Tēva mīlestību un ir tā izredzēti.
Ja Breivikam tomēr ir kaut kāds sakars ar nacionālismu, tad apmērām tādā izpratnē, kādu to formulēja Hitlers. Bet ar to atšķirību, ka nacisti akcentēja robežu starp Jēzu un jūdu sinedriju, kas pravieti notiesāja uz nāvi - robežu starp āriešiem un jūdiem. Ja raugāmies no psiholoģiskā viedokļa, tad līdzīgais Hitleram, Breivīkam un gan jau arī mūsu nacionālistiem varētu būt mātes kvalitatīvais trūkums bērnībā, apvienojumā ar to, ka kvantitatīvi tās (kā Sievas) ir bijis par daudz. Šāda pieredze liek Mātes tēlu izveidot pašiem – kā Latviju, kā kristietību vai kā āriešu rasi. Būtībā jau šeit atkal redzam klasisku drāmas trīsstūri - Breiviks kā Upuris, islāmisti kā Vajātāji un kristieši kā Glābēji. Bet drāmas trīsstūris ir (subjektīvu) zaudējumu pašārstēšanas instruments.
Politiķi un intelektuāļi
Breivika „stiprais signāls” rada tādas sabiedriski politiskas izpausmes, kas liek šūpoties pašiem demokrātijas pamatiem – tiesībām brīvi paust savus uzskatus. Mēs esam liecinieki tam, ka tiek piemēroti sodi par sava viedokļa paušanu.
Halla-Aho ir ultranacionālistu organizācijas «Suomen Sisu» biedrs. Pagājušajā gadā viņš tika notiesāts par ierakstiem blogā, kuros apgalvots, ka somāļu izcelsmes imigrantiem ir nosliece uz noziedzību, bet islāms pielīdzināts pedofilijai. Viņa izteikumus citējis arī bēdīgi slavenais norvēģis Bērings-Breivīks, kurš 22.jūlijā divos uzbrukumos Oslo nogalināja 77 cilvēkus. «Jusi Halla-Aho nonācis pie tiem pašiem secinājumiem kā es attiecībā uz kreiso un islāmistu sadarbību daudzās Rietumvalstīs,» savā 1500 lapaspušu garajā manifestā norāda Bērings-Breivīks. Viņš pārfrāzējis Hallas-Aho pausto viedokli, ka kreisie izmanto pamatiedzīvotājus, lai atbalstītu «pārsvarā slinkos imigrantus, kuri pateicībā balso par kreisajiem». Halla-Aho atzīst, ka viņa viedoklis Bēringa-Breivīka manifestā interpretēts pareizi.
Somijas Sociāldemokrātiskā partija izmantojusi faktu par galēji labējā politiķa pieminēšanu Norvēģijas slaktiņa rīkotāja dienasgrāmatā, lai paustu šaubas par Hallas-Aho piemērotību parlamenta Administrācijas komitejas vadītāja amatam. Hallas-Aho vadītā komiteja cita starpā pārrauga arī imigrācijas politiku. «Hallam-Aho vajadzētu izvērtēt, ko viņš ir rakstījis, kā arī to, kā tas iespaidojis [ekstrēmistu debates]. Atsevišķi viņa izteikumi nav savienojami ar viņa pozīciju parlamentā,» norāda Sociāldemokrātiskās partijas sekretārs Mikaels Jungners.
Halla-Aho izveidojis interneta forumu «Scripta», kas nosoda multikulturālismu un imigrāciju. Somijas minoritāšu tiesībsargs Rainers Hiltunens tikmēr brīdina, ka ekstrēmistu interneta forumi varētu lietotājos radīt ilūziju, ka rasu naids ir norma. «Internets varētu radīt priekšstatu, ka šādi viedokļi ir pieņemami, jo [šie forumi vieno] cilvēkus ar līdzīgiem uzskatiem un aptumšo viņu realitātes izpratni,» domā Hiltunens.
Turpretī Halla-Aho noraida aicinājumus slēgt ekstrēmistu forumus tīmeklī. «Nav šaubu, ka Pasaules Tirdzniecības centra teroristus iedvesmoja Korāns un islāmistu forumi internetā, taču neviens necenšas aizliegt Korānu vai slēgt islāmistu vietnes,» savu nostāju skaidro politiķis.
Savukārt Francijas galēji labējās partijas «Nacionālā fronte» līdere Marija Lepēna atbalsta sava tēva Žana Marī Lepēna pausto nostāju, ka Norvēģijas traģiskajā slaktiņā vainojams valdības naivums. Žans Marī Lepēns pagājušajā nedēļā nonāca kritiķu krustugunīs par blogā pausto viedokli, ka 22.jūlija uzbrukumos, kuros dzīvību zaudēja 77 cilvēki, vainojams Norvēģijas valdības naivums. Lepēns pārmeta Norvēģijai nepareizu imigrācijas politiku, uz ko savā manifestā norādīja arī slaktiņa rīkotājs Anderss Bērings-Breivīks.
«Ja es būtu pretējās domās, vai man viņa vārdi šķistu šokējoši, es tā būtu teikusi,» komentējot sava tēva paziņojumu, sacīja Marija Lepēna. Sociālistu pagaidu līderis Arlems Dezīrs uzskata, ka Marijas Lepēnas ieņemtā pozīcija apliecina, ka «partija nav mainījusies». «Marija Lepēna pielikusi punktu klusēšanai, lai diemžēl attaisnotu ko šaušalīgu,» spriež politiķis. «Atbalstot sava tēva izteikumus, nevis tos nosodot, Marija Lepēna attaisno visļaunāko un aptraipa 77 nogalināto piemiņu.»
Manprāt, tas viss nozīmē, ka Breivīka „spēcīgā signāla” iniciētais drāmas trīsstūris ieguvis milzu jaudu visā pasaulē – mēs redzam politisku polarizāciju „labie” un „sliktie”, „par” un „pret” imigrācijas jautājumu pārskatīšanu. Tomēr vai kāds ievēro, ka šīs ir subjektīvas pozīcijas – lomas. Tās izveidojis viens cilvēks, kura psihiskā veselība tiek apšaubīta. Tā darbojas nāve, ko padarīsi. Tā ierauj mūs sevī. Un tā pieprasa citas nāves. Nāvju radītais caurums uz zemapziņu velk mūs iekšā, cauri robežām, kas mūs ir sargājušas. Mums ir liels risks nepamanīt, kurā brīdi nenormālais un aizliegtais kļūs ne tikai atļauts, bet pat ideoloģiski atbalstīts. Vēsturē tas noticis ne reizi vien, pie kam ar ļoti gudriem un kulturāliem ļaudīm.
Notikušais parāda, ka politiķu retorikai šajā jautājumā nevar uzticēties. Tā nav objektīva, turklāt tā tiek iejaukta politiskajās andelēs un roku izgriešanas pasākumos. Tomēr intelektuāļiem gan šeit vajadzētu padarboties – to runas brīvībai būtu jābūt svētai un neaizskaramai. Te ir ko rakt gan kristīgajai civilizācijai, gan latviešu lietu kārtotājiem.
|
