„Rīgas laika” augusta numurā izlasījis Ineses Zanderes un Ulda Tīrona sarunu ar Juri Rozenvaldu, atcerējos divdesmit gadus vecus notikumus. Tie notika barikāžu laikā, bet ne Latvijā. Tieši no barikādēm mēs, grupiņa Straupes narkoloģiskās slimnīcas speciālistu devāmies uz Bonnu, lai apgūtu mums jaunu ilgtermiņa stacionāro terapiju – tā saukto „terapeitisko kopu” metodi. Narkomāniem, bet tikpat labi tā varēja tikt izmantota arī atkarīgajiem, kas pielieto citus Glābējus.
Mūs sagaidīja Pēteris Sēja – enerģisks un man ļoti simpātisks sociālais darbinieks un divu „terapeitisko kopu” vadītājs. Latvietis, trešais tēva dēls, bet bez tēva izaudzis, taču ne par Pēteri še runa. Viņš ievietoja mūs dzīvot Annabergā (Annaskalnā) – tādā kā neoficiālā latviešu centrā, kura dvēseles bija Andrejs Urdze ar kundzi. Še jāsaka, ka Urdzes ir ļoti pazīstams un spēcīgs Vācijas latviešu klans, ar vienu no tā pārstāvjiem man nācās tikties daudzus gadus vēlāk, Latvijā. Šķiet, viņu – Liepājas luterāņu draudzes mācītāju - sauca par Tomu Urdzi. Ja pareizi atceros, viņš bija Andreja brāļadēls, bet nav jau tik svarīgi.
Saikne ar barikādēm, Annabergu, Urdzēm un atkarību šodien manā galvā izveidojās caur Juri Rozenvaldu – viņš arī tolaik dzīvoja Annabergā. Bija tikpat kā nobeidzis savu vairāku mēnešu ilgo stažēšanos Bonnas universitātē, piekrāmējis stipri lietotu, bet vēl ņipru un apņēmīgu Passatu ar grāmatām un gatavojās braukt atpakaļ, uz mājām. Uz turieni, kur galīgi nekas vēl nebija skaidrs. Mana Inese atvadoties bija teikusi – „ja kas, paliec tur”.
Vakaros Andrejs rīkoja pasēdēšanas. Virs viņa ēdamgaldu bija lampa, kuru atceros vēl šodien – tā apgaismoja vien to, kas ap galdu, pārējā telpas daļa grima tumsā. Tas radīja tādu kā pagrīdnieku šūniņas atmosfēru, vismaz mana fantāzija tā to uztvēra. Andrejs uzcienāja mūs ar cigāriem un es viņa dāvanu tūliņ aizkūpināju – dūmi vijās ap gaismas avotu, izcēlās virzītajā gaismā, veidoja dinamisku ēnu spēli un vēl vairāk nostiprināja fantāziju par pagrīdnieku šūniņas sanākšanu.
Par ko gan mēs tur toreiz runājām? Nu, protams, par Latvijas brīvību, ne jau par narkomāniem, tam bija paredzētas dienas, nevis vakari. Cik atceros, arī Juris Rozenvalds tur piedalījās, man liekas, viņš vēl nebija aizbraucis. Bet es viņu neatceros kā ļoti aktīvu diskutētāju. Varbūt viņam, politologam, šķita zem sava profesionālā goda ielaisties diskusijā ar amatieriem. Taču – diez vai. Ticamāk, viņš toreiz nebija ļoti karsts un kaislīgs savu uzskatu paudējs. Lasot „Rīgas laiku” redzu, ka kaut kas ir mainījies par šo laiku.
Še esam nonākuši līdz tovakaru diskusiju saturam. Tolaik es gluži intuitīvi biju, kā tagad saprotu, īsts nacionālists. Šodienas „Visu Latvijai” būtu mana visīstākā patvertuve – deokupācija, dekolonizācija un visi tie lozungi. Ko es tagad attaisnoju ar pazīstamo teicienu, ka tiem, kas jaunībā nav bijuši sociālisti (bet nacionālistus es par tādiem uzskatus), nav sirds. Tas pats teiciens turpinās, apgalvojot, ka tiem, kas dzīves vidusposmā nav konservatīvi, nav prāta. Tālāk šo teicienu varētu turpināt – tiem, kas vecumā nav liberāļi, nav Gara.
Nesākšu še diagnosticēt, cik vecs esmu tagad. Bet atceros, ka Andrejs toreiz izcēlās ar, manuprāt, īsti interfrontisku pozīciju – ka latvieši Latvijā ir atbildīgi par cittautiešiem un ka ja tie tādu atbildību neuzņemsies, tad nekas labs nebūs. Tas bija tik šokējoši, kaut ko tādu dzirdēt no trimdas latvieša, kam taču būtu bijis jābūt supernacionālistam, kā man šķita. Es atceros, ka man, tieši no barikādēm atbraukušam, tas šķita bezmaz vai pliķis manā bāleliņa sejā. Juris toreiz nebija ļoti Andreja pusē, bet vēl vairāk es viņu neizjutu kā manu viedokli atbalstošu.
Bet šodien, pēc divdesmit gadiem, es lasu viņa interviju un man jāatzīst – varu piekrist visam, ko viņš saka. Un – ka mēs abi varētu runāt kā toreiz Andrejs Urdze. Visam vajag laiku. Tādēļ, lai cik kritiski arī mēs pret sevi nebūtu, jāatzīst – šie divdesmit gadi nav bijuši „pa tukšo”. Neviens nevar uzņemties tādu atbildību, kas no kaut kāda attīstītāka skatupunkta raugoties, ir pienākums, bet kam šis cilvēks nav gatavs. Laikam jau tādam nogatavošanās procesam jāturpinās vēl. Kas zina, kā pēc vēl divdesmit gadiem es atcerēšos Annabergu Rīgas barikāžu laikā.
|
