Biju uz Noras Ikstenas un Džilindžera „Aplamo mīlu” Dailē – tas labi iekļāvās un stimulēja mani šī bloga mīlestības rakstudarbu sērijā. Tādēļ šonedēļ kaut kas tāds, kas varētu rotāties arī Teātra sadaļā. Bet man robežas starp teātri un dzīvi ir ļoti plūstošas, būtībā un psihodrāmā jau to nav, tādēļ izmantoju šo rakstu, lai savienotu, nevis atdalītu.
Afišās raksta „Amor Fou” – un daži saka, ka šis franciskais nosaukums varētu kaut kā attiekties uz Andrē Bretonu, Plūdoni vai Platonu, bet citi to apšauba, arī es. Franciski vienkārši skan smalkāk un noslēpumaināk, tas arī viss. Turklāt franču valoda laikam ir kļuvusi par mīlas valodu. Un franciski smukāk izskatās uz karmīnsarkanā (ļoti labi piemeklēta krāsa) grāmatas vāka.
Vispār jau man nav pārāk daudz sistemātiska, ko par to teikt. Bet šis tas ir un, pirmkārt, par pašas mīlestības jēdzienu. Izskatās, ka šis vārds ir pilnīgs filoloģisks izņēmums. Ja citi vārdi ir tikuši radīti priekš tam, lai kādu jēdzienu izdalītu no visiem pārējiem jēdzieniem, tad mīlestības vārdu Nora Ikstena (ne viņa vienīgā) lieto, lai noslēptos. Viņai tur ir kāds garš dialogs, kurā ar mīlestību tiek apzīmēti pilnīgi pretēji (poētiski) jēdzieni. Tas atbilst tradīcijai saglabāt mīlestību kā tādu miglas tēlu, ar kuru vienmēr un visur visu varēs pamatot un attaisnot. Atceros laiku, kad man arī tā gribējās. Nevis domāt, bet nedomāt. Laisties pa straumei, lai kur tā aiznes. Tomēr tie bija tikai eksperimenti, man vienmēr ir gribējies tajos laisties, lai iegūtu skaidrību. Ko kas saprot ar vārdiem, kurus viņš lieto.
Man liekas, Norai Ikstenai mīlestība galvenokārt ir primārais un vispirmais, no Haosa dzimušais Erots I, kas liek sievietei meklēt vīrieti, lai dzemdētu bērnu, bet pirms tam piedzīvot medusmēnesi, kuru varēs atcerēties visu mūžu. Tur nav nekādu citu, diferencētāku mīlestības izpratņu. Medusmēneša mīlestība, diemžēl mūžībā stiepta, bērns nerodas (tā ir vissvarīgākā tēma) un mīlestība kļūst par masturbāciju divatā, kurā tam otrajam ir vien apkalpotāja loma. Un tad viens otram negrib atzīties – es izmantoju tevi, jo nezinu, kā tālāk. Un tad vajag melot un vajag skaistus melus, jo Erots I taču ir tik karmīnsarkani skaists.
Amizanti ir salīdzināt Noras Ikstenas radīto ar klasisko grieķu mitoloģiju. Ikstenas Amo pēc formālajām pazīmēm ir Erots II, Afrodītes II dēliņš bultraidis, no debesīm (Olimpa) nākošs. Tomēr savās praktiskajās darbībās viņš atgādina Zemei pietuvināto āžkāji Pānu, reizēm Dionīsu, vai Priapu ar milzu dzimumlocekli, Afrodītes II un Dionīsa dēlu. Es gribu teikt, ka Ikstena laižas dziļāk Zemē, nevis ceļas debesīs. Viņa diferencē seksuālos Erota I pirmsākumus, taču viņai trūkst htoniski galvenā – auglības. Viņa sāk izskatīties pēc zagles – erotiskos augļus saņem, bet bērnus nerada!!!
Vispār jau tas ir legāls un skaists literārās darbības mērķis – aizkavēt sekas, lai labāk izpētītu to, kas pims. Man par to, attiecībā uz seksualitāti ir savs viedoklis, taču es negribu to paust, lai neiztraucētu Noru. Lai taču viņa ņemas, līdz nonāk pie sava rezultāta... Tomēr skatītājs jau to viņas personisko meklējumu rezultātu nebauda – autores pieredze ir labi noslēpta un iepakota. Arī skatītājs ir ērti aizsargāts un tā tas viss sanāk kā tāda mūžīga artilērijas apšaude ārpus tiešas redzamības.
Džilindžera aktieri ir daudz par jauniem, lai izjustu un izprastu to tekstu, ko viņi runā. Taču tas rada svarīgu efektu – visu cilvēku darbības (zemapziņa) taču ir gudrākas par to, ko viņi par tām varētu pateikt. Reizēm viņi nesaprot neko no tā, ko dara. Bet, lūkojoties no malas, viss ir diezgan neslikti saprotams. Un attiecībā uz seksuālo – tikai jaunībā ir iespējams sastrādāt visas tās neprātības, kuras pēc tam visu dzīvi būs ko analizēt. Un tikai jaunībā var būt tik apmulsis par enerģijām, kas gāžas pāri, un kam likumsakarīgi būtu jānoved pie bērna dzimšanas. Tomēr kontracepcijas laikmetā parasti tā nenotiek, amour fou laiks pagarinās un vispār jau tas nāk par labu tikai izvirtuļiem un mīlestības pētniekiem. Dīvaini, bet mēs ar Noru Ikstenu laikam piederam pie pēdējiem.
Tik daudz visa kā jāpasaka, nekādi netieku līdz aktierdarbam. Nespēju es to analizēt sistemātiski, ko lai dara. Izlaužas dažas lietas – kā Elīnas Dzelmes ar muguru pret skatītājiem runātais Īva latgaļu mātes monologs. Spēcīgs un tik arhetipisks, ka runā arī caur ļoti jauniem cilvēkiem. Šis monologs iezīmē svarīgu tendenci – īstākās vietas jaunie aktieri nospēlē pa īstam. Mārtiņš Počs ķermeniski spēj būt gan dievs, gan vīrietis, gan sieviete, gan gejs, gan mačo! Un viņš spēj būt arī naivs zēns, kas tikai norunā Ikstenas tekstu, nekur un ne ar ko emocionāli neaizķeroties. Netaisot nevienu pauzi, kura taču tā celtu aktieri.
Kristapam Rasimam tikusi nevis cilvēka, bet dzimumlocekļa loma. Un ir tik dabiski, ka viņš nespēj saprast, vai ar to jālepojas vai jāatstrādā. Tas, ka viņš netiek ārā no mulsuma par visu šo, ir tik dabiski un vīrišķīgi tipiski. Īvs ir Ikstenas un daudzu sieviešu fantāziju produkts, ārpus sievišķās pasaules īsti nespējīgs dzīvot. Vīrietis priekš sievietes apkalpošanai, ieskaitot sāpināšanu.
Rasimam var pārmest savas individualitātes nepienesumu lomā. Bet ja tas notiktu, tad tas izietu ārpus Noras Ikstenas fantāzijas un līdz ar to – lomas robežām. Mēs visi redzam, cik aktierim grūtas un šauras šķiet šīs robežas. Bet to vajag uztvert kā mākslas faktu, nevis aktiera jaunību un meistarības deficītu. Īvs ir tieši tikpat izdomāts, kā Rasisms to nospēlē. Viņš ir 1 : 1 tik mākslīgs un sievietes apkalpojošs, kādu to sev stādās priekšā sievietes fantāzija.
Par Elīnu Dzelmi jau ko teicu. Arī viņas spēli ierobežo Ikstenas rāmji, tas ir svarīgs mākslas fakts, nevis meitenes grūtības. Kā viņa spētu pretoties vecākas un autoritatīvākas sievietes imperatīvam? Kaut kad varēs, es ceru. Un lauzīs Ikstenas rāmjus un ieliks tajos savu saturu, viss būs. Bet viņai vajadzīgs vīrietis, kas to noslīpē, citādi var ieslīgt štampos, ko pēc desmit gadiem neviens nesapratīs.
Teātris, kurā darbojas viens, divi, trīs, bet ne vairāk aktieri, manuprāt, ir visinteresantākais. Un arī visvajadzīgākais latviešu tautai nākamajos vismaz piecdesmit gados. Izrāde, kas mani rosināja uz šīm pārdomām, ir viens no ķieģelīšiem šajā piecdesmitgadu būvē. Nespēju uz to lūkoties vērtējoši, tikai Noras Ikstenas un Džilindžera darba īsto vietu meklējoši un kaut kādas atskaišu sistēmas būvējoši. Pāris un trīsstūris ir tās figūras, kur tik daudz kas var notikt, ka nemūžam visu nevarēs atklāt un saprast. Un pāri šim pārim un trīsstūrim vienmēr pletīsies daudz trauksmes, kauna, vainas sajūtu un nedrošības, kuru vajadzēs atklāt un ārstēt.
|
